krikši

Eternal sunshine of the spotless mind
~~~~~~
Tu lūdzi aizvērt acis un tad es biju visur - zem Tavām rokām,acīm,lūpām un zem elpas. Es biju Pasaule, Tu biji Dzīvība un Tava Elpa bija mana Elpa.
Tās ir muļķības - es neatceros Tavu seju. Iemīlējušies saka, ka tai vajadzētu stāvēt acu priekšā kā akmenī iekaltai. Tavējā ir no daudz smalkākas matērijas - tā iztek cauri atmiņām kā ūdens. Tikai pieskārienus es nesajauktu, lai cik daudz būtu dzērusi. Slīcinu visu. Lejiet man vēl!!
~~~~~~
Pieskārienus nemaz nevar sajaukt.
Draudzenes netīšo glāstu... Cita zīmējumus uz manām kontūrām.. Miklas rokas.. Bezpersonisku pļauku, nagu švīkas..
Man šķiet, ka katrs pieskāriens ietetovē pirkstu nospiedumus manā ādā, un tad pieskārienu nav iespējams sajaukt ne ar vienu citu.
~~~~~~
Atlaist,lai skrien. Zināt, ka nepakļausies, ka var aiziet nepasakot un nebrīdinot. Tas mirkļiem piešķir netveramu burvību.
Bezierunu pakļāvība, bez pakļaušanas. Klusu...
~~~~~~
Un tad Dievs iepūta savu dvašu radītajā ķermenī un tas kļuva par dzīvu cilvēku.....

krikši

Viens, divi, trīs, pieci, seši, septiņi. Un tad atkal - viens, divi, trīs, pieci, seši, septiņi...
Es iešu ar kājām šoreiz. Viens, divi, trīs......
~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~
Es būšu klusa, klusiņa, tikai kliegšu un ārdīšos - es to darīšu klusiņi-klusiņām. Tāpat kā mēs vienmēr to daram - bez nevienas skaņas, tikai šad tad elpa paātrinās un ieskrien acu zīlītēs. Tas uzbudina.
Šonakt es iepazinos ar mīļāko. Es biju klusiņa un mēģināju viņai iepatikties - nesanāca un tas mani aizvainoja. Nācās sūtīt Tev dusmīgu īsziņu,lai Tu vairs savas padauzas vismaz manos sapņos nevelc.
~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~
Viss. Klusām iešu smēķēt.
~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~

piezīmes

Apkārt smaržo pēc noguruma un pēc sviedriem. Es biju tev uzticīga, mans mīļais draņķi, un zini – tas bija tā vērts. Divus sasodītus mēnešus dzīvoju bez tevis – vienās orģijās. Es, kurai vienīgās baudas zemes virsū bija saistītas tikai ar ķermeni, dzēru, meklēju aizstājējus, skaļi smējos un izģērbos pāris acumirkļos, lai vientuļās telpās trīcošiem pirkstiem pārlasītu tavas aprēķinātās sms – beidz ar manu vārdu uz lūpām. Tici man – es to darīju. Vienīgā laime zemes virsū ir saistīta ar ķermeni. Laimei vispār ir ļoti fizisks raksturs. Mēs taču esam fiziski – kā gan varam runāt par garīgumu? Esmu pārsteigta. Divus mēnešus mēs nelikāmies viens par otru ne zinis, un tagad.. Tagad esam saplūduši ar palagiem un nakts melnumu. Melīgais cūka – tu taču arī drāzies ar visām, kurām vien gribēji! Tu viņas visas mīlēji – katru savā naktī, citreiz pa divām uzreiz, un es par to fantazēju. Ar kādām tiesībām vispār tu pieprasi no manis paskaidrojumus par ignorēšanu?
Man pulsē deniņi un mēs elpojam vienā ritmā. Mirklis, kurš pieder mums un ir izpleties pa visām ķermeņa šūniņām. Tu esi netīrs, tu esi amorāls un melīgs, zemisks pielīdējs, sava krāniņa vergs, daiļdirsējs, alternatīvi apdāvināts vīriešu izdzimtenis, kuram poligāmija ir iedzimta slimība. Tu varētu sējumiem rakstīt par to, ka likt sievietei zaudēt galvu, tu plāno savas tikšanās un dažādībai tiecies ar katru sievieti savā nedēļā, tu esi vismīļākais mīļākais un visneciešamākais draugs, tu esi.... mans. Šonakt tu esi mans, un šonakt es negribu domāt par tavām orģijām, tu esi tīrs un skaties man acīs. Mēs vienmēr bijām klusi, tikai dažreiz tu man ieliki īkšķi mutē, lai es nekliegtu. Tagad ir tikai sajaukti palagi, tavs skatiens man acīs un miers. Ja es kādreiz nebūšu viena, tad manam izredzētajam būs tāds pats skatiens kā tev tagad. Viņš būs tāds pats kā tu.. Es iekožu lūpā, lai tev to. Tas nav jāzina. Mēs esam brīvi – brīvi no saistībām, no mīlestības, no attiecībām. Domā sabiedrība ir gatava brīvībai? Ļauj man pateikt priekšā – nebūt ne! Viņi mīl saistības, viņi mīl tās uz kaut vai uz nakti, labākais ir uz nedēļu, mēnešiem un gadiem... Tas ir privātīpašnieciskums, izmantošana un atkarība. Mēs izmantojam visu un bez jebkādiem sirdsapziņas pārmetumiem un klāt piekarinām birku – mans! Neaiztikt!
Un tu pieskaries manām lūpām ar savējām. Tas nav skūpsts, tas ir pieskāriens dvēselei – līdz asarām maigs. Tikai ar tevi var tā. Salikt lūpas tik tikko kopā un elpot. Šo mirkli es nepārdotu. Acs stūrītī sāka dedzināt kaut kas mikls un es sapratu cik ļoti tu esi man vajadzīgs. Kaut vai reizi mēnesī. Kaut vai reizi mūžā.

pie ārsta

„Sveiki, vēlos veikt Sirdsapziņas operāciju. Tieši sirdsapziņas dēļ man pēdējā laikā vairs neveicas biznesā un nu jau esmu uz bankrota sliekšņa. Zāles nepalīdz, hipnozes kursu efektivitāte ir pielīdzināma nullei, tādēļ vēršos pie Jums ar lūgumu – izgrieziet to ārā, pirms tā sabojā visu, kas man pieder.”


„Labdien, esmu dzirdējis, ka Jūs lieliski palīdziet cilvēkiem ar visāda veida problēmām. Redziet, pirms kāda laika jūs man vaicāt Zaļo Īkšķīšu operāciju. Diemžēl jāsaka, ka jau vairākus gadus lauksaimniecībā ir smaga krīze, tādēļ lūdzu pēc iespējas ātrāk man šos īkšķīšus apmainīt pret Zelta Rokām ”

„Ļoti cienījamais Ārsta kungs! Jūs man veicāt Gaišredzības operāciju, bet man ir parādījušās nevēlamas blaknes – man ir pazudusi atmiņa un pēc gaišredzības seansu veikšanas es vairs neatceros, ko redzēju. Lūdzu, izraksties kādas zāles pret šo problēmu, citādāk es vairs nespēju noteikt kur man vislabāk investēt finanses.”

„Labdien, pirms 3gadiem Jūs man veicāt Jaunības operāciju un izrakstījāt ēdienkarti, kuru man jāievēro 10 turpmākos gadus. Vēlējos pajautāt vai uzturā drīkstu lietot arī nēģeru embrijus? Redziet, mums ar vīru paredzēts kūrorta brauciens uz Āfriku, bet es baidos, ka no nēģeru embrijiem man varētu parādīties melni plankumi.”

Sega.

Vispakārt smaržo pēc miega. Vai Tu zini kā ir, kad smaržo pēc miega? Dažkārt liekas, ka Tu zini pārāk daudz. Tāpat kā toreiz, kad gājām soļus neskaitīdami. Tu teici, ka saproti mani. Tu teici, lai neuztraucos... Es neuztraucos. Uztraukta patlaban ir sveces liesmiņa, kura, bailīgi izstiepusi rociņas, skrien prom no sveces. Visādi citādi ir miers.
Es tagad sēžu gultā, apsegusies ar vecmāmiņas vatēto segu; tā ir tumši zila ar krāsainiem, dažāda diametra aplīšiem. Tu man zīmēji aplīšus uz sejas, atceries? Ar pašiem pirkstu galiņiem pieskāries ādai, un man likās, ka Tavu pirkstu galos mājo bezgalība. Tu zīmēji aplīšus manā dvēselē – mazus un mirdzošus. Aizvēru acis, lai netraucētu mirkli, lai nekas netraucētu Tev, lai Tu saprastu... Vai Tu zini kā ir, kad Tev pieskaras dvēselei? Man dažkārt šķiet, ka Tu tik daudz nezini. Tavs pirksts atrāvās un Tu sāki runāt par valsts krīzi. Elpa aizlūza un aplis bija noslēdzies. Es sēžu vatētās segas aplītī, zilā ar mazu, baltu, nenokrāsotu robežšķirtni, un klausos kā kūst laiks. Tas silti iezīmē pasteļkrāsas ēnas uz palaga un nemanāmi sajaucas ar telpu; drīz es vairs nevarēšu tos abus atšķirt – tie būs viens vesels. Dažreiz laiks ir mans sabiedrotais, mans draugs. Viņš man ļauj atpūsties un vērot kā mirklis rotaļājas ar maniem pirkstu galiem, kā tas pieglaužas ādai, ienirst matos un acu zīlītēs un tad sagriežas mazā, spīguļojošā aplītī un izgaist, atstājot aiz sevis saldenrūgtu garšu mutē. Tu sēdi otrā aplītī. Tas ir balts kā manna, ko bērnībā ēdu vakariņās. Pēc tam es gāju gulēt, rūpīgi apsegusies ar veco, vatēto segu, un man likās, ka sev virsū uzsedzu tumši zilu, nebiedzamu visumu, kurā pulsē bezgala daudz baltas, zilas un sarkanas zvaigznītes. Kamēr no vienas zvaigznes nokļūst uz otru paiet visa nakts, tad vienā mirklī Tu atver acis un ar vilšanos secini, ka visums atkal ir sarāvies un pārvērties par segu. Atliek tikai uz mirkli aizvērt acis un aplis noslēdzas. Es izpūtu dūmu virpulīti un smējos. Ja Tu mani saprastu, tad Tu nerunātu. Vārdi ir lieki, tie sabojā visu, piešķir romantismam pragmatismu un nožēlojamu novazātību. Vārdi ir jau sen atklausīti glābšanas baļķi, ar kuriem var dot mājienus.. Man bija tik ļoti, ļoti bail! Es gribēju skriet Tev pakaļ, saķert aiz rokas un pazust no laika, pazust no telpas! Bet Tu stāvēji man blakus, pļāpādams par valsts krīzi un neredzēdams mūsējo, un es smēķēju, un neklausījos, un nervozi smējos, brīžiem iemetot pa kādai no tām nodrellētajām frāzēm, kuras der visos gadījumos, lai saruna neapsīktu. Kādu no tām smirdīgajām frāzēm,ar kurām Tu tā mīli noslogot savu prātu... Aplis bija noslēdzies, mirklis pazudis, mēs katrs palikām savā līnijas pusē un tā savukārt, sapinusies ar cigarešu dūmiem un atsevišķiem vārdiem, vijās prom uz bezgalību.
Tu zini kā smaržo miegs? Miegs smaržo pēc aizmiršanās un sapņiem, trausliem kā tauriņu spārni un dziļiem kā visums. Laiks ir saplūdis ar telpu un visas nojautas apvilcis ar stingru līniju. Ēnas paliek asas kā samuraju zobens un mirklis atstāj mutē rūgtenu garšu. Kā Tu domā, vai mēs varam būt līdzsvarā, atsājot melnbaltus punktiņus viens otra dvēselē? Nevis ļaut, lai laiks mums apvelk apkārt skaisto burbulim līdzīgo mirkli svētlaimes, bet paši zīmēt apļus debesīs un visumā uz vecas, tumši zilas segas. Ievelku elpu un nodzēšu sveci, atbrīvojot liesmiņu no uztraukuma, pagriežos un ieritinos savā segā, savā visumā. Mēs jau sen kā guļam katrs zem savas segas...

krikši

Lūk - manas neeksistējošās pārdomas---->
pārdomu nav, domu nav, iedomu nav, nekā nav....
Dzert kādu miligramu no cita dzīves, jo savu dzīvi nevar ne atdzerties. Dzīvot zagtos mirkļos, ik pa brīdim bailīgi atskatoties atpakaļ - vai tik kāds nenāks un neņems nost. Mieloties ar dāvinātām konfektēm un laimīgi nopūšoties ostīt duci rožu. Cik žēl, ka tās es pati sev uzdāvināju.
Es varētu pierakstīt vēl virkni nevienam nevajadzīgu salīdzinājumu, epitetu un spilgtu metaforu, bet... Cik vārdi dažkārt var būt tukši un sekli. Maniem vārdiem nedrīkst ticēt. Manām domām nedrīkst ticēt. Neticēt, neticēt...
"Palīdzi man Viņu aizmirst" -Tu man lūdzi..
"Man liekas - Tu neapzinies,ko runā..."
"Es ļoti labi apzinos,ko runāju.."
"Tu tiešām vēlies Viņu aizmirst?"
"Es viņu mīlu!!!!"
"Piedod, bet es negribu būt tikai aizvietotāja..."
"Viņu nevar aizvietot. Nevienu nevar aizvietot, ne tā?"
"....."
"nāc pie manis..."
nē, man ir ko rakstīt. Es GRIBU rakstīt! atšujieties no manis, jūs, iedomas tādas! es tagad jūs pierakstīšu pilnas! Es rakstīšu tik ilgi,kamēr pirkti sāks sāpēt, drukāšu tik ilgi,līdz būšu apmierināta ar to,ko esmu radījusi. Visas domas pierakstīšu. Pārkaisīšu ar savām skumjām un tad mērkšu pirkstu galus savās acīs.
Es, Man, Sev. Un neeksistē nekas cits. Nekādas empātijas, nekādas iejušanās cita ādā. Velns, es pat savā ādā nevaru iejusties! Rakstīt, rakstīt, rakstīt un nevienam nerādīt. Visu dvēseli izrakstīt tukšu.
uj.. tukšums... cik trāpīgs vārds.
Es tomēr zvanīšu. rīt piezvanīšu un tad,cerams, braukšu prom.
netici nekam, vārdi ir tikai vizuālas marionetes, acu un dvēseles apmānīšanai. netici vārdiem.... nu IR, IR jābūt kaut kam augstākam par tiem!!!!

manas pārdomas neeksistē. Zini kādēļ? Ha! Es pati neeksistēju. Ir tikai izdomāts tēls, kuru apzināti esmu radījusi. Lai apmānītu, jūs visus apmānītu, liktu ticēt,ka tā esmu es, lai pati sevi apmānītu.

Es kaut ko teicu par rakstīšanu? Grafomānija? (mmm) cik pazīstama un salda skaņa, kad pirksti skrien pāri tastatūrai un dara visu, ko Tu tiem liec. Delete, Insert, Enter...
šeit es lieku savām neeksistējosām pārdomām punktu.
es neesmu stirpa - paškontrole man ir sveša. Uz priekšu! niciniet mani par to! es tikmēr rakstīšu.
netici. vārds ir viltīgs. Apmānīs un ievilks Tevi savos tīklos,ka pat nepamanīsi.

Katram savu sākumu

Sākt visu no sākuma. Uz baltas lapas uzmest pirmo teikumu, tad nākošo. Ieskicēt savu domu ar virtuāliem simboliem. Redzi – domas lasīt mēs mākam tikai tad, ja tā ir uzrakstītas, uzzīmētas. Tikai, lūdzu, ar atpazīstamām metaforām un epitetiem, ar spilgtiem, sulīgiem otas triepieniem un gaisīgām, saprotamām niansēm. Mēs visi esam mazliet egoisti – ielienam citu dvēselē un tad nemākulīgi velkam paralēles ar savām izjūtām un pieredzi. Iebrienam ar savām mālainajām kājām citu istabā un paņemam visu, ko vien atpazīstam un uzskatam par noderīgu tālākajām gaitām. Rika rudzu maizes ar biezu sviedru kārtu, smalka porcelāna sirds, apputējusi ar sentimenta putekļiem, zīda lakatiņā iesieti sapņi un cerības, kuri gaida, kad tos ietērps īstajos vārdos un sāls puds kopā ar mīļotajiem apēsts un izraudāts. Tā mēs velkam svešas domas, jūtas un uzskatus sev tuvāk klāt, līdz apaugam ar tiem, tā, ka pat grūti atšķirt, kur tad sākas mūsu pašu vārdi. Kritiķu recenzijas, aforismus, īpaši trāpīgus citātus no grāmatām, žurnāliem, avīzēm deklamēt mēs varam aizvērtām acīm. Atveram acis un runājam saviem vārdiem, tomēr cauri vienalga spīd apakšdrēbe. Veca dziesma jaunās skaņās. Es gribu sākt visu no sākuma. Uz baltas lapas maldīties cauri vārdu malduguntiņām un atrast sevi pašas radītajos teikumos. Es vēlos zīmēt to, kā es redzu pasauli, neraizējoties par saprotamu paralēļu vilkšanu ar jūsu izdzīvoto. Nevajag man aizlienētu sajūtu un nozagtus mirkļus no svešām, neizdzīvotām dzīvēm. Lasiet manas domas, bet runājiet savējās. Atrodiet savu Laimes zemi starp savām zemūdens klintīm un saviem maldu akačiem. Visu savu – domas, vārdus, jūtas un pieskārienus. Pirmo kritienu un nemākulīgo stostīšanos pielaikojot pašu šūtos teikumus pašu dzimušām domām. Katram savu baltu lapu, katram savu sākumu.

krikši

Mani šodien tracina cilvēki, kuri gudri filozofē par dzīves taisnībām un netaisnībām.
Ar kādām tiesībām viņi pārgudri savilkuši sejas uzdrošinās runāt par karu - mieru, nabadzību un postu? Ak tad, pazīstot pasauli viņi, ja... Zin visus tās noslēpumus un var manipulēt ar vārdiem, lai arī citi tos uzzinātu. Well, well...
Tāpat mani šodien kaitina tie mietpilsoniskie vidusceļa gājēji. Tie, kuri izvairās no domstarpībām un piekrīt visiem viedokļiem, postulējot, ka katram ir tiesības uz savu patiesību.
šodien es mīlu stiprus cilvēkus, kuri nebaidās augsti paceltu galvu soļot pa grāvjiem un iespļaut kādam sejā. Un tos, kuri uzdrīkstas šķērsot robežu starp gudru diršanu un reālu darīšanu - tos arī es mīlu.

krikši

Atļauj ieelpot tavu acu siltumu - lai man auksti nepaliek no Taviem vārdiem.
Cik ilgs laiks paiet līdz cilvēki iemīlas? Man liekas - ka pārāk īss. Viņš mani nemaz nepazīst. Viņš nezin manus zirnekļu tīklus pirkstu galos - tos nevar tik ātri pamanīt, kur nu vēl iemīlēt...

krikši

Tā. Scenārijs ir viens un tas pats. Nez kā viņš jutās, kad nu jau savu tagadējo draudzeni veda pa tām pašām takām ,kur kādreiz tik mēs divi gājām. Pat bildes tādas pašas, tikai cilvēki citi. Viens cilvēks. Divi.... Kā.... Es tā nevarētu. Man jauns cilvēks ir jauns. Ar viņu ir jaunas vietas, jaunas emocijas, jauni piedzīvojumi, jauna kompānija - viss jauns.
Es nevarētu ar savu draugu staigāt pa tām pašām takām, pa kurām ar bijušo.
Doma....
Man jāpabeidz kārtot istaba un jāsāk gatavoties savam baļlukam ,nevis jāskumst par to, ka neviens tāpat neieradīsies.


Man liekas, ka ja mūs atsviestu teiksim kādus 2 gadus atpakaļ un izdzēstu atmiņas par nākotni, tad mēs darītu visu tāpat.
Gaišo atmiņu mūžīgais starojums.

krikši

~Tu man pat čau neteiksi? iedomājies - es tik ilgi būšu prom - Tev vajadzētu no laimes lēkāt!~
-*smaids* Cerams, ka tiešām ilgi neredzēsimies.- *jautājošais skatiens*-
~jā, ilgi...~
- *seko stāsts par to, kad Viņš esi plānojis braukt atpakaļ* (..) Cik labi, kad ir sesijas beigas, vai ne Baiba? Kad var braukt uz mājām... *sarkasms - jūtams katrā vārdā*-
~jā, Tom. Vienkārši perfekti tas ir. *joprojām smaids* ~
-Nu re, Baiba. Atkal vēl viens jautājums, kurā mums sakrīt domas *viņš sņorē ciet boti un smaida*-
~Tom.. Tinies. Tinies skriet *viņa smaida, balsī nav ļaunuma, tikai smaids*~
-To arī plānoju darīt.. Baiba.-
~Tad tinies. Un ātri~
iestājas neliela pauze
-ko skaties? Kaut ko gribēji?-
~nē *seko zibenīga atbilde, viņa joprojām smaida. Viņš arī..*~
-Tad jau viss ir ideāli, labāk vairs nevar būt *Viņš joprojam smaida*-
~jā, vienkārši perfekti *vai tā bija iroijas deva viņa balsī? Baiba nodomā, bet pārvarot vēlmi izdarīt kārtējo muļķibu...~
...viņa ar smaidu uz lūpām aizgriežas un turpina rakstīt. tad viņš aiziet. Skan - Better in time, asaras izsprāgst no acīm un viņa pieceļas kājās. Un ja nu tā ir pēdējā reize, kad es viņu redzu? meitenei ieskrien prātā un viņa pieliek plaukstas sejai priekšā. Viņš iespējams, tā arī nekad neuzzinās... Atveras durvis. Ienāk Toms. Baiba stāv pret logu, rokas priekšā sejai. ej prom,- viņa domās lūdzas. lūdzu, ej prom. es negribu,ka Tu mani tādu redzi., viņa domās lūdzas. Vienu brīdi liekas, ka Toms meiteni nopēta, bet tad jau viņš atkal aiziet. Bija aizmirsis austiņas. Baiba noslauka asaru pēdas un ievelk eplu. Būs labi. Viņš nenojautīs. neko. Dzīvos tālāk un aizmirsīs. Tikai pēkšņi uzmācās vēme skriet pakaļ, satvert aiz rokas un nekad, nekad nelaist vaļā. muļķības, Baiba sapurina galvu tās tikai iedomas.



Zini, kas ir savādi - kad sarunas laikā tiek piesaukts otra sarunbiedra vārds. Mūsu sarunās tā gadās bieži. ļoti bieži.
-Aija?-
-Jā, Igor, Tu kaut ko vēlējies?-
Un tikai ar lielu sarkasma devu. No abām pusēm.

Nošaujiet mani kāds!

krikši

Vai zīlēt var arī Skropstu trīsās? Nolaistos plakstiņos un smaidā, kurš iekarojis visu seju, bet tik un tā cenšas tapt noslēpts piedurknē.
Es redzu, dzirdu, ticu... tam,kam gribu. Spītīgi izslējusies es atsakos saprast realitāti. Un ir tikai viens, kurš liks man norīt patiesības krupi. Tad es atkal asarās mirdzošām acīm smēķēšu un ķērkšu kā ragana. Kā Frīda.
Tiko ieskrēja prātā - zini, kā bezjēdzīgi varonīgs Dēls, kurš redz nāvi atspīdam acīs, bet tik un tā lepni izriež krūtis.
Tad triec savu zobenu man krūtīs. Es gaidu. Un neliec man gaidīt ilgi. Aizveru acis, palūru caur skropstu maliņu - nu, Tu jau dur? Pašai sanāk smiekli - cik muļķīgi var iemīlēties. Nē, nedur vēl, es saku - man vajag noskaņoties. Ievelku elpu, sagatvojos kā aktieris nopietnam iznācienam, atkal aizveru acis un.... sāku smieties. Mēs smejamies kopā - par to, cik muļķīgi ir sanācis, ka smieklīgi ir pārspīlēt lietas, kuras nemaz neeksistē, par manu teatrālumu, par.. nu par visu. nav svarīgi par ko - galvenais ir tā atvieglojuma sajūta, kas rodas caur patiesiem smiekliem. Tad es pateiktu, ka Tevi mazliet mīlu, mēs paliktu nopietni un Tavi pirksti ceļotu pa manu degungalu. Mirklis - laime, tad Tu droši vien pateiktu - nekļūsti smieklīga mazā lempe. Un es atkal smietos, šoreiz, lai noslēptu sarūgtinājumu.



Grūti ir kaut ko darīt, ja jau iepriekš zini iznākumu.

krikši

Nekādu sentimentu, nekādas kroplas fantāzijas. Es gribu klusējot atdoties saulei un tad uzliesmot kā ātombumba iznīcinot sev apkārt it visu. No mutes izlauztos alfa un gamma stari un es vemtu ārā putekļus. Manī ir tik daudz negatīvās eneģijas,ka es varētu jūs visus pabarot. Un jūs vēl brīnieties kādēļ ātomelektrostacijās nelaiž kuru katru.

krikši

Life couldn't be more perfect. Could it?
Atliek iziet no Torenntiem,lai internets sāktu skriet vēja spārniem
Vakar pāršķirstīju savu mācību gada sākumā rakstīto dieneni. Nosmējos un palika kauns. Padoms numur viens - nekad nededziniet savas vecās dienasgrāmatas uz sava balkona. It īpaši nakts vidū.
Cik gan viegli ir palīdzēt citiem, dot padomus, ļaut izraudāties un uzklausīt. Vēl vieglāk ir visiem uzlikt svēto Nikolaju un uzpīpēt uz sava balkona kā princesei. Man nevajag nevienu, es esmu pašpietiekama. Tik daudz lomu,ka grūti izvēlēties patreizējam brīdim atbilstošāko. Laikam - "es-šodien-esmu-īsta" būs gana laba. Vakar blenzu vienā punktā un gribēju raudāt. Tikai asaras nenāca ne sitamas. Smieties pēc pavēles viņa iemācijās, laiks iemācīties arī raudāt. Es šodien esmu laimīga, patiesa. Tik pat patiesa,kā izdomāti sapņi. Tik pat laimīga kā notecējusi skrpostu tuša.
Esmu kumelīšu tēja. Kafija bez cukura. Medus muca ar darvas pikuci. Apputējusi svece. Graboša tastatūra. Es šodien esmu vējš. Degoša cigarete. Apkaltis citrons. Sarūsējusi nagla. Es esmu bezgala tukša.
pfff... Cik egoistiski - pierakstīt veselas 8 rindiņas par un ap sevi. It kā kādu tas interesētu. Labāk parunāsim par interesantākām lietām. Par to kā pasaule jūk prātā. Leduslāči drīz sauļosies bikini un mēs cepsim desiņas virs vulkāniem. Cik parocīgi. Eu - bet vai tad kādu tas interesē? Vajag jau čīkstēt tikai par sevi, par meliem, izlikšanos, par to cik viss ir nožēlojami, par to, ka es to un jūs šito, par to, ka mans sapņu princis, redz mani nemīl, un par to, cik man, redz grūti klājas, par nazi ar 9 asmeņiem, par to,ka neviens mani nesaprot, par to cik daudz esmu piedzīvojusi, ka mana dzīves pieredze ir pat lielāka, nekā manas mammas, ka man uz sejas ir pumpa, ka cukurs beidzās, ka tramvajs kavējas, ka dabuju 3nieku vēsturē, ka vecāki atkal neapmierināti, ka sāp galva pēc vakardienas dzeršanas, ka... nu, palīdziet ,man izdomāt par ko vēl jūs,dzīves izlutinātie, varētu diskutēt! Ak, jā... Par to globālo sasilšanu un torisonu laukiem arī. ja vēlamies atsāt bešani labo iespaidu par savu zināšanu gūzmu.
Life couldn't be more perfect.....

krikši

Es viņam piedodu. Viņš nezin, ka spēj mani pacelt debesīs un triekt pret asfaltu, pat neko nedarot. Nezināšana jau neatbrīvo no atbildības, bet ne manā gadījumā. Es viņam spētu piedot visu. Piedot - atdot - atdoties - kāda starpība?

Cik banāli ir nosaukt Mīlestību par banālu. banāls - anāls - kāda starpība?

Es šodien neko prātīgu neierakstīšu tāpat
Es šodien neesmu prātīga.
Bet pamodos ar to pašu neizskaidrojamās laimes sajūtu.
Vakar nodevu asintiņu. Meitenei, kura atrodas 1.slimnīcā.
Man ir A-- grupa. cool.
Jāiet uzpīp pabarot vēzīti.
Noskūpstīt viņa piesardzību no lūpām.
Es būtu tik laimīga, ja viņš būtu aizņemts vai gejs! Vai arī aizņemts gejs - I don't care. Galvenais - lai es viņu varētu uztvert kā cilvēku. Lai man neļimtu ceļi un negribētos bēgt no viņa skatiena.
Viņš bojā manu raksturu. Tas galīgi nav labi.

krikši

Šī būs mana labo darbu diena, kurai izskanot es aizmigšu ar laimīgu smaidu uz lūpām. Es notraušu visas rūpes kā putekļus no izejamās kārtas. Šodien es dzeru mirkļus un ar mākoņiem noslauku muti. Šādus mirkļus ar saulesstariem ierakstīt debesīs, lai putekļainos vakaros vieglāk elpot. Pabarojiet mani ar mīlestību un mans ziedēšanas laiks būs mūžībās, ne mirkļos mērāms! Lai jums jauka diena, mīļie!

krikši

Es svīstu aukstus sviedrus. Iešļircināt ceriņziedus vēnās, lai laimīte sirsniņai tuvāk.
Mani nedrīkst, nu nedrīkst laist veikalā.

krikši

Izgāju ārā. Cerēju,ka jutīšos labāk, bet ne. Pilsēta nogurdina, tik daudz cilvēku, tik maz cilvēcības. Aizgāju plūkt saulstarus. Jauki, bet tukši. Jēgu piešķiram mēs paši. Arī bezjēdzībai. Kas ir pats dārgākais, kas mums pieder? 99,9 % postulē, ka laiks. Laiks esot nauda. Ko dara atlikušie 0,1 %? Pakaras saulstaros un uzšķērž sevi ar vienladzību. Spīd saule, bet man ir auksti. Atkal tas esi Tu, kuram es uzticu daļiņu no sava Nekā. Tā ir mana izvēle. Jēgu piešķir, tās nav. To vajag mākslīgi radīt. Varbūt tad būs silti...
~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~
Kāp pa akmeņu krāvumu augšup. Nobrāztām rokām un ceļiem viegli asiņojošiem. Pirksti nu jau nejūtīgi. Ja nenoturēsies, paslīdēsi, tad kritiens būs nežēlīgs, iespējams pat Tev nāvējošs. Tikai augstāk un augstāk! Aukstāk un aukstāk.. Neskaties atpakaļ - tad var nobīties no asiņojošiem dvēseļu līķīšiem, kuriem esi pārslampājis pāri. Nenožēlo neko. Mērķis ir tā vērts, vai tad ne?
~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~
Saule, kā nezinādama savu atvadu mēru, izsvaidījusi krāsas, citkārt dzidrajā zilumā. Vakars, piesūcies pasteļtoņus un putnu treļlus, apmierināti zvilnē, atspiedies pret mākoņu skropstām. Attēls iezogas Tavā fotoaparātā. Lūpas apmierināti nes smaidu. Vējš noskūpsta domas un Tu esi klusas laimes pilns. Tavi neizsapņotie sapņi šovakar noindējās rāmajā vienaldzībā. Kādēļ gan tērēt tiem laiku, ja Tev šovakar visa pasaule acu zīlītēs? Lai tie iet līdzi aizejošajai dienai. Tavos megapikseļos tiem nav vietas.
~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~

krikši

Es ļaušu tev iet.
[teksts man blakus par bonapartu
- tas taču nav vīns!
- tas, kas tas nav vīns, nenozīmē, ka to nevar dzert kā vīnu.]


Tu esi... Un ar to pietiek..

[Nu oskar - za rodjinu-
-par māti cēzaru
-kas ir māte cēzar4s?
-iedzer, tad zināsi
-nu, uzzināji?
-nē?
-tad iedzer vēl, un uzzināsi]


[-cik ātri var dzert? tu sprintu skrien?
-jā, es gribu uzčurāt mentiem uz galvas]





















[iet runa par Depo. atkal bonītis un sidrs virsū.
es šodien izmazgāju jūsu istabiņā ledusskapi.]

nē. bezmiegs ir nāvējošs stāvoklis.
tāādas pērles šaujās ārā.
[tgd iet runa par trolejbusa mīlestību]








labi. es beigšu.

krikši

Man šodien nav oms. Cenšos izprast Lieni. Rakstīt un daudz smēķēt. Un domāt. Atkal ir apsēdis bezmiegs mani. Ilgāk par 2 h vnk fiziski nevaru pagulēt. Acis sāp un ik pa brīdim asaro, bet pilnīgā beztolkā. Šodien aizmigu ar košļeni mutē, kad pamodos - tā bija man matos. Griezu ar šķērēm nost matu šķipsnu un atcerējo bērnību. Kā ar nazi nogriezta. Neprasi man neko. Toties sapņi ir kļuvuši pilnīgāki. Tādiem pat varētu noticēt.

blonda blondīne.

Ar perfekti nomanikerētiem nadziņiem smaidīgā blondīne izņēma no manām rokām aizpildīto formu. Es tikmēr stāvēju mazliet samulsusi un pārsteigta par šo smaidu. Blondīne tikmēr ar acīm pārskrēja pāri lapai un ne mirkli neizlaida smaidu no sejas. Kā ieslodzīts tas tur sēdēja, kā pielīmēts ar superlīmi. Pēkšņi palika ļoti žēl šīs jaukās būtnes – kas viņai lika tik ļoti ciest? Viņa noteikti cieš, nevar tā smaidīt tikai saņemot lapu. Viņa vēl jūt? Vienmēr smaidīga, laipna. Vienmēr, kad esmu gājusi pieteikties pie ārsta, viņa paņem manu lapu un smaida, tā it kā tā būtu vienīgā lieta dzīvē, kas viņu patiesi iepriecinātu. Nolēmu viņu izsekot. Lēmums tika pieņemts tajā pašā brīdī, kad viņa ielika lapu mapītē pie citām tādām pašām un maigā tonī ieteica man iet uz 132.kabinetu, jo tur esot atsaucīgāks ārsts.
Kopš šī brīža visa mana dzīve tika pielīmēta smaidošajai blondīnei. Viņa brauca ar sabiedrisko transportu – 5.tramvaju līdz Mārtiņa ielai, kurā izkāpa. Pat tad, kad viņai blakus nostājās kāds smirdīgs bomzis – viņa tikai smaidīja. Tā bija slimība, jo arī bomzis smaidīja. Tik pretīgi. Katru rītu septiņos viņa jau stāveja pieturā, katru vakaru sešos viņa aizslēdza dzīvokļa durvis. Es atradu viņas dzīvokļa logus un ērti iekārusi binokli pie acīm naktis pavadīju vērojot viņu. Otrdienās un ceturtdienās viņa gāja iepirkties. Parasti viņas pirkumu sarakstā bija ikdienišķi pārtikas produkti. Pētot viņas nevīžīgi izmestos čekus secināju, ka viņa ir veģetārtiete un viņai nav mājdzīvnieku. Ne reizi viņa nebija pirkusi neko alkoholisku, nevienu pašu cigarešu paciņu, nevienu pašu čipsu paciņu. Neko. Tīra, kā stikliņš pēc lielās pavasara tīrīšanas. Tomēr es neapstājos – man vajadzeja redzēt kā viņa raud, kā viņai seju izķēmo izmisums. Šī apsēstība kļuva par manu dzīves jēgu. Pēc darba es steidzos uz soliņu viņas logu priekšā un priekā mirdzošām acīm cerēju ieraudzīt kaut vienu vājuma pazīmi.
Pēc pusgada man atslēdza elektrību, izmeta no darba. Draugi no manis izvairījās, bet man bija vienalga. Vīrs vēl mēģināja mani piespiest apmeklēt psihologu, bet padevās uzreiz pēc tam, kad biju pielikusi viņam bārdas nazi pie rīkles. Pēc šī strīda vīrs aizmuka kā žurka no grimstoša kuģa, toties es jutos iedvesmota.
Kādā tumšā ziemas vakarā es gaidīju viņu pie ielas stūra. Viņa nāca kā vienmēr smaidīga ar čaukstošu, piepūtušos iepirkumu maisiņu rokās. Man rokās bija tas pats virtuves nazis. Viņa smaidīja līdz pēdējam – nekliedza, nespārdījās, tikai rāmi skatījās man acīs un smaidīja. Liekās, ka viņu iepriecina pat asins lāses, kuras izspiedās zem asmens radītā spiediena. Es varēju tā skaisti – šņikt, kā Holivudas filmās, bet viņai bija tik smaidoša āda. Tik mierīga un pulsējoša āda. Aizvēru acis un atvēzējusies dūru. Viens, otrs dūriens. Trešais. Nazis iesprūda un es ar niknumu vilku to ārā,m lai durtu atkal, līdz spēku izsīkumam. Viņa klusēja, pat ne skaņu neidzvesa. Un tad, pāris reižu krampjaini noraustījusies, palika ar sastingušu smaidu guļam savās asinīs. Aizvēru acis, iekaucos kā vilks. Biju zaudējusi, atņēmusi pati savai dzīvei jēgu. Šņikt – pāri kaklam, tā liegi un maigi, un tad arī es nokritu blakus smaidošajai blondīnei. Dobji atsitusies pret piesnigušo asfaltu es atkal pacēlos gaisā. Bija viegli, viegli, kā lidojot. Atskatījos, lai vēlreiz redzētu blondīnes smaidu, bet.. Viss, ko redzēju bija manis pašas ķermenis ar vienu garu pavērušos un smaidīgu muti kakla vidū. Apkārt neviena cita. Nevienas blondīnes, neviena aizmirsta un nomesta iepirkumu maisiņa. Nekad nav bijis nevienas blondīnes, nekad nav bijis ieslodzīts smaids. Tikai mans ķermenis. Viens. Ar ņirdzošā grimasē pārgrieztu kalu. Un tad mans kauciens, kurš pāršķēla zemi tikpat viegli un asi kā iepriekš nazis manu pašas miesu.

kjtrs

Tajā pašā laikā,kad Gatis piesēdās pie brokastu galda, otrā pilsētas malā kāda sieviete tikai atvēra acis. Griestu pelēkums netīkami griezās acīs un viņa tās atkal aizvēra. -Atdodiet man miegu- viņa izmisusi nokliedzās, bet, pārkāpis lūpu robežšķirtni, sauciens ieguva vien aizsmakuša čuksta tēlu. Lieni vairs nemodināja Gata balss telefona klausulē. Kaut kas viņu attiecībās jau otro nedēļu nebija kārtībā. Sievieti tas nomāca, lai gan viņa to prasmīgi novēla uz draņķīgajiem laikapstākļiem aiz loga un neveiksmīgajiem darba meklējumiem. Citus apmuļķot bija viegli. Grūtāk gāja ar sevis mānīšanu. Viss būs labi, Linda sevi mierināja. Šovakar jāiet uz sālsmaizi Vendijas jaunajā dzīvoklī. Gatis tur arī būs. Viss būs labi, viņa jau kuro reizi sev atkārtoja. Satiks Gati, apskaus, noskūpstīs, pateiks, ka mīl un tad abi visu vakaru pavadīs viens otra apskāvienos, klausīdamies draugu jautro čalu un smiedamies par kopā piedzīvoto. Liene uzvilks bēšos miņukus un melno tuniku. Gatim patika, ja viņa tā ģērbās. "Supersieviete - izskatīga un vēl laba saimniece- tā viņš bija teicis, un Liene tikai mulsi smējās par tik neordināru komplimentu. Smaids parādījās sievietes sejā un viņa atvēra acis. Izkāpa no šaurās gultas un ieāva kājas čībās. Māsa jau bija aizgājusi uz darbu. darbs. Lienes seja mazliet saviebās.
Acis pārskrēja pār istabu - uz krēsla kaudzē samestas drēbes, divas gultas, putekļaina sekcija, pusatvērts drēbju skapis un paklājs pilns ar brūniem matiem. Viņa novaikstījās. Lai paliek. Vēlāk sakārtos. Aizsoļoja uz virtuvi un ieslēdza Tv. Sataisījusi siermaizītes viņa uzlēja karstu ūdeni šķištošajai kafijai. Māsa teica, ka tā nav kafija, bet suņa mīziens un viņas abas tad smējās vēderus turēdamas. Liene aizgāja uz istabu pēc cepumiem, kuri tur bija palikuši pēc vakardienas filmas skatīšanās. Ikrīta rutīna, mazie rituāli, kuri Lieni vienmēr nomierināja un iedvesa drošības sajūtu. Pie virtuves loga pieklauvēja kāds putniņš ar skaistu, dzeltenu knābīti. Lienes smaids atkal uzplauka uz sejas un viņa skaņi iesmējās par patīkamo apciemojumu. Ko var uztraukties par niekiem? Dzīve taču ir fantastiska. Ar apetīti notiesājusi brokastis viņa atgriezās istabā un ieslēdza savu pc. Pārskrēja ar acīm ziņu portāla virsrakstiem. Nekas nav mainījies - tie paši ķīviņi par varu, tās pašas automašīnas uz Latvijas-Krievijas robežas. Pasaule nemainījās. Vara.. Tā vienmēr ir vilinājusi cilvēkus, gan šodien, gan simts gadus atpakaļ. Pat viņas tēvs.. "Papucītis", kā Liene ar māsu viņu bērībā mīļi sauca... Pat viņš tagad bija pagasta vecis. Viņam patika tā sajūta. Varas saldā garša. Un nekad nepietiek, jo vienmēr vajag vēl un vēl.. Viņam tagad bija jauna dzīve. Jauna sieva, jauni bērni. Visu,kas nebija izdevies viņš ļoti lieliski noslēpa. Bērnus. Notikumus. Vara sabojā cilvēku, Liene prātā skumji atzīmēja. Ar troksni aizcirtusi ciet pc vinā devās uz vannas istabu. Ak, šie mazie, sievišķīgie prieciņi - kā plombīra saldējums karstā vasaras dienā. Saldējums.. Uz Gata ādas.... Liene nevilšus pasmaidīja un atgrieza ūdens krānu. Dzīve IR burvīga.

Nodomāja Gatis pēc bezdievīgi garšīgajām brokastīm. Lai nu ko, bet gatavot Agnese prata. Viņš gudri nejautāja neko par vakardienu. Izlikās, ka nekas nav noticis, un Agnese darīja to pašu. Nekas jau nebija jāsaka un jābāž acīs, viss tāpat bija skaidrs. Bez tam viņam nebija ne mazākās vēlmes piedrazot savu galvu ar citu problēmām.
-Tu esi īsta burve- vīrieties laiski atlaidies krēslā paslavēja.
-Paldies- Agnese atsmaidīja
-Tikai nākamreiz, Dieva dēļ, neklausies tos draņķus tik skaļi - man galva sāp no tāda kaķu kora-
Agnese tēlotā aizvainojumā meta viņam ar dvieli un abi izplūda smieklos.
-ja tas bija mājiens, ka man jāmazgā trauki, tad vari aizmirst.-
-Relax, es nomazgāšu-
-Tavs vārds ir mans likums - Gatis salutēja -Labi, es skriešu tagad, citādāk nokavēšu- viņš piemetināja ceļoties no krēsla.
-Un nekādus Bēthovemus- viņš tēlotā bardzībā pakratīja pirkstu pirms izgāja pa virtuves durvīm.
-Ak..- Agnese smējās
Viss bija kārtībā. Viņa nomazgās traukus, sakops virtuvi, iejauks mīklu smalkmaizītēm. Visu, tikai lai nebūtu jāatgriežas tukšajā istabā, lai nebūtu jādomā. Viņa papurināja galvu cerībā, ka pēkšās bailes no viņas izlidos, kā no slapja suņa ūdens pilieni. Atgriezusi ūdens krānu, mirkli ieklausījās ūdens šņākoņā. Parasti traukus mazgāja Toms. Tikmēr Agnese krēslā sēdēdama pīpēja un gvelza visādus niekus. Pēkšņš riebums pārņēma sievieti un viņa par stipru saspieda glāzi,kuru turēja rokā. Ass triknkšķis un viņa kā apburta lūkojās uz savām asinīm,kuras pilēja ar ūdeni pilnajā izlietnē. Viss vienalga. Sakodusi lūpas viņa izrāva mazo stikla šķembu no pirksta un rūpīgi to aplūkoja. Glāze maksāja divpadsmit latus. Dārgās sāpes- vinā nodomāja tukši blenzdama stikla lauskā. Aizcirtās ārdurvis un trulā skaņa atgrieza virtuvē Agneses domas. Ātri iemetusi lauskas miskastē viņa sāka mazgāt traukus.Ūdens koda savainotajā pirkstā, bet Agnese radināja sevi pie sāpēm. Labāk, lai pirksts, nekā... Tikai glāze jānopērk vietā. Cerams, ka nākošā kalpos ilgāk un nesaplīsīs tad, kad to vismazāk gaida.Diez vai Ritvara piedāvājums iet vakariņās vēl ir spēkā? Visu citu, tikai ne atkal būt vienai - tas bija nāvējoši. Agnese brīnijās, kā viņai pietika spēka,kad nebija vīrieša, kurš viņu sagaida netīru mājās un vēl priecājas. Varbūt iegādāties suni? Jā, viņa noteikti to darīs. Tūlīt, kā būs sakārtojusi virtuvi viņa aizies uz tuvāko dzīvnieku patversmi un tad uz zooveikalu. Viņas sunim būs viss - suņu cepumi, graužamais kauls. Jā... Suns... Viņa to sauks par... Par Berliōzu. Ar garo, stiepto "ō".Obligāti nolīgs kādu meitenīti, kura vedīs pastaigāties Berliōzu. Agnesei nepatika pat doma, ka viņai savs laiks būtu jāpakārto kaut kādām smieklīgām suņa pastaigām. Toties viņai patika iztēlē uzburtā aina, kā Berliōzs luncinās savu astīti sagaidot savu samnieci mājās. Smaids uzplauka meitenes sejā. Viņa būs labs cilvēks. Izglābs suņuku no riebīgās patversmes. Viņa sāka slaucīt grīdu. Apmānīs bailes. Agnese bija viltīgāka.

krikši

Man reibst. Un riebj. Kaiju sniegputenis. Sārti saulrieti. Balti saullēkti. Zili mākoņi. Krāsas kā izvirtušas meitenes nezin mēru. Pretīgi.

krikši

Tepat. Dzenoties pēc cigaretes. Un domām. Isn't it the same? Atkarīga. Un baidos no vientulības, JĀ! BAIDOS!!!!! No tumsas arī baidos.
Muse. Blackout.
manai varonei ir bail no vientulības. Viņai safrāns un risotto ir 'bērnu spēles. Viņa ir skaista, bet viņai trūkst cilvēcības. Viņa mīl klasisko mūziku un virtuve ir viņas valstība. Tikai cilvēkus viņa nemīl.
Moonlight Sonata - Bēthovens. Es vēl nevaru viņu izprast. Vajag iziet ārā un parunāties ar viņu. Starp citu iepazīsties - Viņas vārds ir Agnese.
Man bija grūti pieņemt, ka viņa nepīpē. Varbūt viņa pārdomās. Tā būtu viņas vājība. hmm.....
Vajag parunāt.....

kvadrātmetri

Mani pamodināja asa sāpe, kura izšāvās cauri ķermenim gaismas ātrumā. Es dzīvoju istabiņā. Vakar izmērīju - 6,75 kvadrātmetri. Sapratu to tikai tad, kad ar galvu biju ietriekusies visās četrās sienās. Tikai tad es sapratu to,ko acis jau sen redzēja, bet prāts vēl atteicās pieņemt. Iededzināt uz savas ādas zīmi - neuzticēties un neticēt. Izdomāju,ka vairs nemazgāšos. Audzēšu biezu ādu. Un es šeit nerunāju par fizisko ķermeni. Jaliek uzvārīties tēja.
Dievinu tos retos svētdienas sajūtas rītus, kad pamosties no glāstiem, kas nākuši no blakusguļošā. Mirkļa iedoma, ka viss ir tā, kā tam jābūt. Pašapmāns, jo viņš piecelsies, ar skūpstu aizzīmogos manas lūpas un aizies. Tāpat kā visi. Pēc tam kopā smiesieties un prāts notikušo neatcerēsies. Viena nakts maiguma un aizmiršanās pilna. Pašapmāns. Nē.... Es noslīcināšu atslēgas no vannasistabas durvīm. Un visi būs laimīgāki.

pirmais

Smalki zirnekļu tīkli savērpti ap domām, kuras ar saviem atomiem bombardē manas smadzenes. Es tagad vēlētos izsviest pa logu savu istabas biedru. Tā vietā par atbildi uz viņa jautājošo skatienu es sniedzu savu random smaidu. Neciešu, ka izliekas vai tēlo pieklājību, bet pati tā daru. Varbūt meloju, varbūt saku taisnību. Visur ir meli un visur ir taisnība.
Skan apdullinoši skaļi "Kā toreiz dzērām mēs". Dziedātāji ir četri jaunieši un viena jauniete. Pārējie meklē pazudušos cilvēkus un cigaretes. Mēs dzeram viskiju no pudeles kakliņa bez uzdzeramā un arvien skaļāk raujam vaļā latvju ziņģes.
Atmiņā uzaust trīs sievietes pie vīna pudeles. Viņas runā par dzīvi, vīriešiem, mīlestību un likteni. Trešā gan vairāk klausās - viņa vēl ir jauna. Ja mēs tagad tā sēdētu, tad es arī runātu. Man būtu ko teikt. Sievietes runāja par to, kad pēc en-nodzīvotiem gadiem Tu saproti, ka patiesībā savu mīlestību esi palaidusi vējā kā smiltis starp pirkstiem izkaisījusi. Un tagad vairs nav tiesību jaukties cita ģimenē, jo pati savu iespēju esi atdevusi kādai citai. Tikai bezmiega naktīs viņi svaidās pa atmiņām un slapjiem palagiem, ilgodamies pēc tā kas varēja būt, ja vien... Man pazīstamas ir bezmiega naktis un dienas, kad miegs nāk kā pestīšana, kā aizmiršanās.
Jaunieši pārcēlās uz citu istabiņu. Man nedaudz reiba galva un tad es atradu sevi Tavās rokās. Mēs nemīlējāmies, Tu tikai glaudīji man galvu - es par to biju pateicīga. Patiesībā es jutos labi tā guļot.
Es iedomājos, kā būtu, ja NEbūtu..... Piemēram, ja es nebūtu iestājusies tieši šajā augstskolā, ja es nebūtu satikusi to un to - vai arī tad es tagad atrastos te tieši tādā situācijā, kā tagad... Dzīvē viss ir saistīts un tajā pašā laikā nekas nav saistīts. Sakritības vai nejaušības? Vai tā ir nejaušība, ka tieši Tu un tieši tagad lasi tieši manu stāstu? Bet, es lūdzu, nebūsim pārāk tieši.
Man nav bail no nodevības vai sāpēm. Patiesībā man ir bail no tā, ka es nespēšu kādu mīlēt... Cik ironiski - es tik ļoti ilgojos, lai kāds mani tā skaisti un no visas sirds... Bet es nemāku dot pretī neko.. Pat ja cenšos - man vienkārši nesanāk! Un vai es esmu vainīga, ka tie nolādētie tauriņi ir pazuduši no mana vēdera un nenāk atpakaļ ne sitami? Nejūtos vainīga, ka man kājās ir kauli, nevis želeja, kad ieraugu Tevi! Un ko es varu darīt, ja Tu atkal ar katru manu smaidu baro savus sapņus un cerības? Vai man jājūtas vainīgai, ka mani mīl, bet es ne? Ōōōō.... redz pie kā noved prātojumi par to kā būtu, ja NEbūtu. Tādā gadījumā es labāk pat nedomāšu, kā būtu, ja būtu....
Man deva padomu - labu padomu. Vispār nedomāt. Dzīvot šim mirklim, nekādas pagātnes, varbūt dažreiz nākotne. Šo padomu man deva vīrietis, kuram es ļāvu aiziet prom no manas dzīves pat lāga tajā neienākušam. Mēs nebijām kopā. Mēs tikai dažreiz tusējām kopā un daudz smēķējām un runājām par visādiem niekiem.
Tad man vēl ieteica būt pieaugušākai - vairāk nosvērtības, mazāk atklātības, vairāk savaldības, mazāk neprāta. Un nerādi visiem to, ko Tu raksti. Tas var bojāt Tavu reputāciju - man teica. Tas atkal bija mans labs draugs. Ar viņu kopā esam skaļi dziedājuši ejot pa ielu un viņš mani ir nesis pičpaunā. Viņš tikai gribēja, lai es esmu labāka. Lai es esmu kā skaista dārgumu lādīte, kura priecē acis, bet lādītes atvēršana liktu elpai aizrauties no saviļņojuma.
Draugi jau tikai grib to labāko, bet es nekad nevarētu būt dārgumu lādīte - es varētu būt stāstu lādīte, nobružāta no pieskārieniem un meliem. Varbūt arī pilna ar meliem. Jebšu arī pilnīgi tukša.
No rīta es izvēlos no Tavas gultas un cerēdama, ka Tu neko neatcerēsies, dusmīgi apkampusi minerālīša pudeli tipināju uz savu istabiņu. Aizmiegot vēl atcerējos to kā sen atpakaļ sēdēju bērnu rotaļu laukumā un skatījos māju logos, prātuļodama, ko katrs iekšā esošais cilvēks varētu darīt tajā brīdī. Atcerējos koku zaru rakstus laternas gaismā. Smaids parādijās uz lūpām un es cerēju, ka sapnī atkal tur atgriezīšos. Miegs man vienmēr ir aizmiršanās. Atpūta no pasalues un no savām problēmām."Man tas obligāti ir jāpieraksta"'es vēl nočukstēju un tad iegrimu savos zemapziņas iespaidos par bijušo dienu.

Lādītes vāks ir aizvēries. Atkal klāt ir bezmiega pārpilnas dienas un naktis. Es vairs neiešu mazgāties. Audzēšu biezu ādu. Varētu aizņemties no čūskas kādu kriksi. Šī savu ādu varot tik biezu izaudzēt, ka tā sāk traucēt augt. Vai tā būtu zīme, ka arī es savā izaugsmē apstāšos, ja izdosies īstenot savu plānu? Domas šaudās pa galvu gaismas ātrumā. ķircinās par mani. Vairs nebūs svētdienas sajūtas rītu, kad pamostos no skūpstu un glāstu pārpilnības. Tas viss ir pašapmāns. Tapat pēc tam piecelsies, apzīmogos lūpas ar skūpstu un izliksies, ka nekas nav noticis. Vai tad ir? Bet nu pietiks par tik nomācošām detaļām. Pievērsīsimies reālajai dzīvei. Man vairs neko neprasi - lūpas spītīgi klusēs un pat acis glabās noslēpumu. Tikai pirksti, tikai tie, zīmuli krampjaini sagrābuši, vēstīs par notikumiem un domām. Nekavējies ne mirkli!



Istaba. Parasta istaba. Ar lielu, ozolkoka gultu, televizora galdiņu un dzidriem logiem. Grīdu sedza mīksts krēmkrāsas paklājs. Paskaties - apkārt nemana nevienu puteklīti, nevienu netīrumu. Smaržo pēc ceriņiem. Šādā istabā nenāk murgaini sapņi un vīrieši ar netīrām kājām. Šeit atrodoties sapnis par māju kā miera ostu ir izjūtams līdz pat kaulu smadzenēm. Tikai patalaban...

Gaisu kā ar asu nazi pārķēla kliedziens -Tinies prom! Prom no manām acīm! Piecu metru rādiusā no manis!-
Agnese auroja vairs nedomājot par kaimiņiem aiz plānās komunaļņika sienas.
-Es aizeju. Un beidz bļaut,- Toms klusi, bet stingri jau kuro reiz atkārtoja.
-Paskaidro, lops tāds!- sieviete plosījās kā viesuļvētra un drauga šķietamā mīkstmiesība tikai pielēja eļļu ugunij -Man ir tiesības zināt!-
-Es.. Ja... Tu esi dzērusi. Un ja gribi pisties ar Gati, tad es netaisos traucēt. Ne jau viņš sliktāks par Ritvaru. - Gatis beidzot negribīgi izgrūda.
Agnese paķēra pirmo priekšmetu, kas bija pa rokai un no visa spēka meta pret durvīm.
-Tie ir meli!-
Asa skaņa iecirtās ausīs. Spēcīgi nosmaržoja ceriņi. Tā bija vāze. Bija.
-Ja? tiešām? - Toms sarkastiski pacēla vienu uzaci.
Sieviete nodrebēja. Tukšums plosīja visu viņas būtību. Kā... Visiem tic, bet... Agnesei ne... Un viņa... Uzticējās.. Domāja, ka viņš.... Neticēs visādiem....
-Tad lasies!- Viņa noaurojās un pieskrēja pie loga. Ar rokām atspiedās pret palodzi. Galvu piespieda vēsajam stiklam. Centās nomierināties. Bet asinis vēl vārījās. Apsviedās apkārt.
-Pasaki man to acīs!-
-Ko tad?- atskanēja Toma balss, klusa. Ļoti klusa.
-Kas tieši ir beidzies!- sieviete vienā lēcienā bija klāt un kā vanags pētīja drauga seju.
Viņš izvairījās - Tu pati labi zini.-
-Āāh.... Manai MĪLESTĪBAI pret TEVI, ja? Manām JŪTĀM pret TEVI?- Agnese izteiksmīgi ņirgājās. Tas bija vājais punkts. Viņa viņu nemīlēja un abi to zināja. - SKATIES MAN ACĪS NOLĀDĒTS!-
Toms pagrieza galvu. Tikai tagad Agnese ievēroja kādas viņam nogurušas acis. Dīvainā kārtā tas sievieti tikai sadusmoja vēl vairāk.
-Tad tinies, LASIES!- Viņa noaurojās un izmetās no istabas. Pie Gata. Toms bija teicis, ka viņa ir dzērusi... Labi... Lāābi.... Tad piedzersies, vismaz netiks nepatiesi apvainota. Un lai tikai Gatis viņu pamēģina neielaist iekšā, bļā, lai tikai pamēģina.... Kaimiņš laikam nojauta un atvēra durvis gandrīz acumirklī. Gaiss ap sievieti virmoja, kad viņa dusmīgiem soļiem steidzās pie mazā bāriņa. No sievietēm tādos brīžos der uzmanīties - tādās sēž iznīcības uguns. Viņas nedomā, viņas nolīdzina gar zemi it visu, kas pagadās ceļā. Sieviete ir radītāja, bet, lai visi svētie stāv klāt tam, kas patrāpīsies viņai celā, kad viņa iznīcinās. Gatis to labi zināja. Viņš tikai nedaudz pacēla uzacis, kad redzēja cik daudz viskija Agnese sev salēja rīklē. Pēc pāris mirkļiem, kurus viņa aizskaloja ar šo ugunīgo dziru, sieviete noslaucīja lūpas ar plaukstas virspusi. Pagriezās pret Gati un gribēja kaut ko teikt, bet viņš jau bija aizlaidies.
-Mēsls tāds!- Agnese nobrēcās viņam pakaļ un aizlidoja atpakaļ uz savu istabu, neaizmirsdama pēc iespējas skaļāk aizcirst durvis.
No Toma, protams, vairs nebija ne vēsts. Nu i nevajag. Sieviete aizdedzināja cigareti. Nahuj visu. Ne jau Toms viņai pietrūka. Ar savu izskatu un augumu viņa varēja dabūt jebkuru vīrieti . Viņai tikai.... Pelni krita uz krēmkrāsas paklāja. Bija bail. No vientulības. Viņa neprasīja daudz. Tikai, lai sagaida mājās un priecājas viņu ieraugot. Lai ir plecs uz kura izraudāties. Sekss, tikai tad, kad viņa grib un tas bija - nekad. Un Toms bija ideāls. Mierināja, palīdzēja kalt planus, samierinājās ar to, ka netiek iepazīstinats ar draudzenēm un paziņām.. Viņš bija kā emocionala miskaste, kuru ērtības labad Agnese bija izmitinājusi pie sevis. Tikai tas, ka viņš Agnesi mīlēja - ta bija problēma. Lai gan.. Tas arī bija garants, ka nekad neaizies un pacietīs visu. Un tagad.... Toms.. Gatis.... Kā... Kā var uzdrīkstēties.... Pamest mani?? Agneses domas bezsakarīgi jaucās pa galvu.
Atkal viena.. Viņa taču bija ideāla... Kā var uzdrošināties? Viņam bija viss un es neko neprasīju pretī... Kas pie velna... Bet svarīgāka par atbildēm bija sajūta, kas atkal uzmācās kā murgi nakts laikā. Toma mantu vairs nebija. To vietā tikai kādas porcelāna vāzes lauskas un izmētāti ceriņi. Pleci spēcīgi noraustījās. Viena.. Atkal viena.... Asaras izsprāga neko neprasot. Sieviete sakņupa uz grīdas un sāka raudāt. Kā pa sapņiem viņa sajuta divas spēcīgas rokas, kuras viņu pacēla un nesa. Vai varbūt tas bija sapnis? Viņa pamodās sava gultā. Viena. Asaras atkal sariesās acīs, kuras viņa apņēmīgi izslaucīja no acīm. Kaila aizgāja uz dušu, rūpīgi nomazgāja no sevis visus vakardienas netīrumus, izmazgāja savus lokainos matus ar smaržīgu šampūnu. Uzvilka halātu un centās nedomāt. Tad aizgāja uz virtuvi. Beidzot būs miers. Izvilka no ledusskapja olas,mednieku desiņas, sīpolu un tomātu. Garšvielas. Paņēma nazi. Ieslēdza cd - Bēthovens. Agnese saldi nopūtās un pārsita olas bļodiņā. Būs jāpasauc arī Gatis uz brokastīm. Viņš jau tapat vienmēr nāca. Agnese gatavoja visiem, ja vien sanāca laiks. Virtuve bija viņas mazā valstība. Pēc brīža nu jau Mēnesnīcas sonātes melodijai klāt jaucās arī kairinoša ceptu desiņu smarža, kura konkurēja ar diļļu un koriandra arõmu. Rīts būtu bijis perfekts, ja vien ne tās sajūtas.... Rūpīgi kapādama sīpolus Agnese dzina prom visas bailes. Te tām nebija vietas..

Tajā pašā laikā,kad Gatis piesēdās pie brokastu galda, otrā pilsētas malā kāda sieviete tikai atvēra acis. Griestu pelēkums netīkami griezās acīs un viņa tās atkal aizvēra. -Atdodiet man miegu- viņa izmisusi nokliedzās, bet, pārkāpis lūpu robežšķirtni, sauciens ieguva vien aizsmakuša čuksta tēlu. Lieni vairs nemodināja Gata balss telefona klausulē. Kaut kas viņu attiecībās jau otro nedēļu nebija kārtībā. Sievieti tas nomāca, lai gan viņa to prasmīgi novēla uz draņķīgajiem laikapstākļiem aiz loga un neveiksmīgajiem darba meklējumiem. Citus apmuļķot bija viegli. Grūtāk gāja ar sevis mānīšanu. Viss būs labi, Linda sevi mierināja. Šovakar jāiet uz sālsmaizi Vendijas jaunajā dzīvoklī. Gatis tur arī būs. Viss būs labi, viņa jau kuro reizi sev atkārtoja. Satiks Gati, apskaus, noskūpstīs, pateiks, ka mīl un tad abi visu vakaru pavadīs viens otra apskāvienos, klausīdamies draugu jautro čalu un smiedamies par kopā piedzīvoto. Liene uzvilks bēšos miņukus un melno tuniku. Gatim patika, ja viņa tā ģērbās. "Supersieviete - izskatīga un vēl laba saimniece- tā viņš bija teicis, un Liene tikai mulsi smējās par tik neordināru komplimentu. Smaids parādījās sievietes sejā un viņa atvēra acis. Izkāpa no šaurās gultas un ieāva kājas čībās. Māsa jau bija aizgājusi uz darbu. darbs. Lienes seja mazliet saviebās.
Acis pārskrēja pār istabu - uz krēsla kaudzē samestas drēbes, divas gultas, putekļaina sekcija, pusatvērts drēbju skapis un paklājs pilns ar brūniem matiem. Viņa novaikstījās. Lai paliek. Vēlāk sakārtos. Aizsoļoja uz virtuvi un ieslēdza Tv. Sataisījusi siermaizītes viņa uzlēja karstu ūdeni šķištošajai kafijai. Māsa teica, ka tā nav kafija, bet suņa mīziens un Liene vienmēr atcirta - tad sanāk, ka esi dzērusi sunā čuras- un viņas abas tad smējās vēderus turēdamas. Liene aizgāja uz istabu pēc cepumiem, kuri tur bija palikuši pēc vakardienas filmas skatīšanās. Ikrīta rutīna, mazie rituāli, kuri Lieni vienmēr nomierināja un iedvesa drošības sajūtu. Pie virtuves loga pieklauvēja kāds putniņš ar skaistu, dzeltenu knābīti. Lienes smaids atkal uzplauka uz sejas un viņa skaņi iesmējās par patīkamo apciemojumu. Ko var uztraukties par niekiem? Dzīve taču ir fantastiska. Ar apetīti notiesājusi brokastis viņa atgriezās istabā un ieslēdza savu pc. Pārskrēja ar acīm ziņu portāla virsrakstiem. Nekas nav mainījies - tie paši ķīviņi par varu, tās pašas automašīnas uz Latvijas-Krievijas robežas. Pasaule nemainījās. Vara.. Tā vienmēr ir vilinājusi cilvēkus, gan šodien, gan simts gadus atpakaļ. Pat viņas tēvs.. "Papucītis", kā Liene ar māsu viņu bērībā mīļi sauca... Pat viņš tagad bija pagasta vecis. Viņam patika tā sajūta. Varas saldā garša. Un nekad nepietiek, jo vienmēr vajag vēl un vēl.. Viņam tagad bija jauna dzīve. Jauna sieva, jauni bērni. Visu,kas nebija izdevies viņš ļoti lieliski noslēpa. Bērnus. Notikumus. Vara sabojā cilvēku, Liene prātā skumji atzīmēja. Ar troksni aizcirtusi ciet pc vinā devās uz vannas istabu. Jāieiet vannā, jānomanikirē nadzinī un jāaiziet iepirkties. Ak, šie mazie, sievišķīgie prieciņi - kā plombīra saldējums karstā vasaras dienā. Saldējums.. Uz Gata ādas.... Liene nevilšus pasmaidīja un atgrieza ūdens krānu. Dzīve IR burvīga.

Nodomāja Gatis pēc bezdievīgi garšīgajām brokastīm. Lai nu ko, bet gatavot Agnese prata. Viņš gudri nejautāja neko par vakardienu. Izlikās, ka nekas nav noticis, un Agnese darīja to pašu. Nekas jau nebija jāsaka un jābāž acīs, viss tāpat bija skaidrs. Bez tam viņam nebija ne mazākās vēlmes piedrazot savu galvu ar citu problēmām.
-Tu esi īsta burve- vīrieties laiski atlaidies krēslā paslavēja.
-Paldies- Agnese atsmaidīja
-Tikai nākamreiz, Dieva dēļ, neklausies tos draņķus tik skaļi - man galva sāp no tāda kaķu kora-
Agnese tēlotā aizvainojumā meta viņam ar dvieli un abi izplūda smieklos.
-ja tas bija mājiens, ka man jāmazgā trauki, tad vari aizmirst.-
-Relax, es nomazgāšu-
-Tavs vārds ir mans likums - Gatis salutēja -Labi, es skriešu tagad, citādāk nokavēšu- viņš piemetināja ceļoties no krēsla.
-Un nekādus Bēthovemus- viņš tēlotā bardzībā pakratīja pirkstu pirms izgāja pa virtuves durvīm.
-Ak..- Agnese smējās
Viss bija kārtībā. Viņa nomazgās traukus, sakops virtuvi, iejauks mīklu smalkmaizītēm. Visu, tikai lai nebūtu jāatgriežas tukšajā istabā, lai nebūtu jādomā. Viņa papurināja galvu cerībā, ka pēkšās bailes no viņas izlidos, kā no slapja suņa ūdens pilieni. Atgriezusi ūdens krānu, mirkli ieklausījās ūdens šņākoņā. Parasti traukus mazgāja Toms. Tikmēr Agnese krēslā sēdēdama pīpēja un gvelza visādus niekus. Pēkšņš riebums pārņēma sievieti un viņa par stipru saspieda glāzi,kuru turēja rokā. Ass triknkšķis un sieviete kā apburta lūkojās uz savām asinīm,kuras pilēja ar ūdeni pilnajā izlietnē. Viss vienalga. Sakodusi lūpas viņa izrāva mazo stikla šķembu no pirksta un rūpīgi to aplūkoja. Glāze maksāja divpadsmit latus. Dārgās sāpes- vinā nodomāja tukši blenzdama stikla lauskā. Aizcirtās ārdurvis un trulā skaņa atgrieza virtuvē Agneses domas. Ātri iemetusi lauskas miskastē viņa sāka mazgāt traukus.Ūdens koda savainotajā pirkstā, bet Agnese radināja sevi pie sāpēm. Labāk, lai pirksts, nekā... Tikai glāze jānopērk vietā. Cerams, ka nākošā kalpos ilgāk un nesaplīsīs tad, kad to vismazāk gaida.Diez vai Ritvara piedāvājums iet vakariņās vēl ir spēkā? Visu citu, tikai ne atkal būt vienai - tas bija nāvējoši. Agnese brīnijās, kā viņai pietika spēka,kad nebija vīrieša, kurš viņu sagaida netīru mājās un vēl priecājas. Varbūt iegādāties suni? Jā, viņa noteikti to darīs. Tūlīt, kā būs sakārtojusi virtuvi viņa aizies uz tuvāko dzīvnieku patversmi un tad uz zooveikalu. Viņas sunim būs viss - suņu cepumi, graužamais kauls. Jā... Suns... Viņa to sauks par... Par Berliōzu. Ar garo, stiepto "ō".Obligāti nolīgs kādu meitenīti, kura vedīs pastaigāties Berliōzu. Agnesei nepatika pat doma, ka viņai savs laiks būtu jāpakārto kaut kādām smieklīgām suņa pastaigām. Toties viņai patika iztēlē uzburtā aina, kā Berliōzs luncinās savu astīti sagaidot savu samnieci mājās. Smaids uzplauka sievietes sejā. Viņa būs labs cilvēks. Izglābs suņuku no riebīgās patversmes. Sievietes seju rotāja smaids un viņa sāka slaucīt grīdu. Apmānīs bailes. Agnese bija viltīgāka par viņām.

Saule jau slīdēja uz rietumiem, kad Liene gāja no veikala uz mājām. Garām brauca mašīnas, kā milzu tarakāni bolīdamas savas acis, pretīm steidzās cilvēki. Gaiss bija smirdīgs un oda pēc tvana un automašīnu gāzēm. Mazliet gaisā juta pavasara smaržu. Kaut kur plauka un raisījās pumpuri. Viņi jau pašā saķumā tiek saindēti ar šo pilsētu. Dažkārt Liene pieķēra sevi pie domas, ka ir ieaugusi šajā pilsētā. Kā zāle starp bulvāra akmeņiem, kā uz mājas jumta nejauši ieaudzis kociņš. Pilsēta ir iekšā katrā viņas šūniņā, ikkatrā ātomā. Šī smaku, gaismas un garšu pārpilnība ir pārņēmusi viņas jutekļus un iezīdušies katrā viņas šūniņā, katrā atomā. Lai cik jocīgi neizklausītos, bet.. ja nu pēkšņi sakārojās dzirdēt kaut ko iz omes lauku skaņām, tad palīdz... Vecais labais youtube.com. Tik ļoti šī pilsēta un šis laikmets viņu ir sabojājis. Te, pilsētā, viņa ikdienas sastopas ir simtiem tūkstošiem cilvēku. Simtiem tūkstošiem likteņu un dzīvesstāstu. kādreiz Lienei šķita cik romantiski būtu, piemēram steigties pa ielu ar papīru kaudzi rokās un uzskriet virsū kādam cilvēkam, tā, lai visi papīri pajūk. Tad abi noliecas, sāk atvainoties un tas kāds palīdz savākt izkritušās lietas, un abu skatieni sastopas. Un viņi saprot, ka ir atraduši savu mīlestību no pirmā acu skatiena. Žēl, ka tā notiek tikai skaistās filmās un mūsdienu pasakās par tēmu - pelnrušķīte un viņas princis. Rūgtums. Lieni tas pēdējā laika'bija vienkārši apsēdis. Tas uz brīdi atlaidās, kad viņa domāja par Gati. Brūnās acis, plānās, sārtās lūpas un izteiktā zoda līnija ar bedrīti pa vidu. Gatis Siliņš. Liene Siliņa. Sieviete viegli pasmaidīja un apstājās pieturā. Ārā laiks bija jauks, bet nesamais bij pārāks msags, lai stieptu to visu mājupceļu. Pieturā kāds smēķēja. Liene izturēt nevarēja cigarešu smaku. Viņa to varēja saost pa gabalu. Seja netīksmē saviebās un acis automātiski uzmeklēja vaininieku. Izrādījās, ka tā ir vaininiece. Blondīne, ar sarkaniem lakotiem nagiem un spilgtu salātzaļu kleitiņu, kura beidzās nedaudz virs ceļgaliem. Ap vidukli sūnzaļa ādas josta ar puķi . Dabiski blondi, gari lokaini mati. Tik košs tēls nespēja atstāt vienaldzīgu. Bet anyway - viņa smēķēja. Kā izrādot savu neatkarību. Lienei nepatika, ja cilvēki smēķē. Kur nu vēl sievietes. Kur nu vēl tik skaistas un sievišķiģas sievietes. Ne viens vien vīrietis atskatījās uz košo blondīni. Blondīne. Nu ja. Droši vien virspusēja. Liene jau bija izteikusi savu viedokli par netīkamo, smēķējošo personu, un aizgrizās prom, kad šī persona pēkšņi viņu uzrunāja.
-Sveika- viņai bija patīkama dzidra un sanīga balss. Tikpat dzidra kā salātzaļā kleita.
-Klau, vai tu nevarētu, lūdzu, pateikt pareizu laiku?-
-Ēē.... Saulains.... Bet ja tā, tad divdesmit pāri pieciem.-
- Paldies- Smēķējošā persona smejoties pateicās. -Ja kas, tad man liekas, ka esmu tevi kaut kur redzējusi- sieviete turpināja sarunu tikpat brīvi un nepiespiesti - Tikai tas atkal skan pārāk banāli un novazāti - viņa pārspīlēti novaikstījās, kā tēlojot klasisko garlaicīgo iepazīšanās tekstiņu. Acīmredzot juzdamās pilnīgi brīvi, sieviete čaloja tālāk. -Tu gadijumā nedzīvo kaut kur Zaķmuižas ielā?-
-Nēē.. -
-Hmm.. Interesanti, bet es tomēr esmu tevi redzējusi un man ir laba atmiņa- sieviete domīgi novilka. -Bet nu labi, tad jau...-
-Mhm- Liene mulsi nomurmināja. Viņa dažreiz apbrīnoja tos cilvēkus, kuriem piemita spēja tā vienkārši uzsākt sarunu ar svešiniekiem. Liene iekāpa tramvajā un automātiski parādīja vadītājam mēnešbiļeti. Viņa aizvēra acis, un iegrima domās par vakaru. Rosijās nojauta, ka notiks kaut kas labs. Gata seja parādijās acu priekšā un Liene neviļus pasmaidīja.

krikši

smalki zirnekļu tīkli savērpti ap domām, kuras ar saviem atomiem bombardē manas smadzenes.

FRīDA

asais plīkšķis,kad sievietei pa muti iesit piedzēries vīrietis. tik tikko jaušama skaņa, kad sāk piepamt viņas lūpa.

(..)

es piedzimu lietū un nomiršu lietū. iepazīstiet mani kā upi, kā ostu. viņi teiks, ka es biju palaistuve, ka lamājos kā jūrnieks. viņi neatcerēsies manu eleganci un atturību. viņi teiks, ka ielūkojušies man acīs un saskaitījuši simt četrdesmit pelikānus, kas saulrietā viļņotā kāsī lido pār ostu.
vīrieši nezin īstos vārdus, lai aprakstītu šādas acis. brūnas, aprēķina pilnas un plesonīgas. vīriešiem trūkst smalkuma un iztēles. galvenais ir nevis pašas acis, bet tas, ko tās redz, atspoguļo. tāds ir arī Djego - viņam noteikti viss jāsaliek pa plauktiņiem. vīriešiem patīk primitīvi ķermeņi, kas apvilkti ar stingrām melnām līnijām kā maiju zīmējumos. es pretojos acīmredzamām robežām.

(...)

es stāvēju, piespiedusi seju pie aukstā stikla loga. es biju otrāds naktstauriņš,apreibis no āra gaisa. sievietes citos dzīvokļos bija siltumnīcas būtnes,kuras plaukst aiz stikla. viņām bija augu sapņi. viņas mita bezpersoniskās istabās, skopi mēbelētās, lietišķās un parastās. viss ir slimšu krāsā, netīrā krēmkrāsā un brūns. šādu iekārtojumu izvēlas sievietes,kurām nav savas pasaules. dažas sievietes izvēlas prombūtni. viņas ir pārdzīvojušas tik bezgala sāpīgus notikumus, kas liek atteikties no pagātnes. dažas sievietes aizbēg no mājām tikai ar vienu drēbju kārtu mugurā. dažas aizbēg kailas, basām kājām, bez vīzām. tas ir skrējiens uz dzīvību un nāvi.

(...)

mans filosofijas profesors aizveda mani uz savu dzīvokli. mēs mīlējāmies. tad es jautāju vai viņam ir draugi, kas varētu mums pievienoties. profesors aizgāja uz kafejnīcu un atgriezās ar diviem saviem brālēniem. gribu,lai tu skaties, es teicu profesoram. ielēju viņam glāzi brendija. aizdedzu viņam cigāru. novietoju krēslu, kur viņam bija jāsēž, ierīkoju piemērotu apgaismojumu. viņš sēdēja un skatījās. aizejot es viņam teicu - tevis nav. nekad vairs netuvojies man. pēc tam šķērsieliņā nokritu ceļos un raudāju.

(...)

sanfrancisko sievietes vienā balsī nopūšas un ielej vēl vienu glāzi džina ar toniku. mēs zinām, ka pamešana ir tīša, neuzticības banālas. kad Djego atgriezīsies, es miesīgi palikšu kopā ar viņu, bet visus savus jutekļus būšu izslēgusi. izlikšos, it kā Djego milzīgā auguma tur nemaz nebūtu. staigāšu viņam apkārt kā pele gar istabas sienām. iestudēsu to kā īstu deju. pat mūsu ēnas nesaskarsies.

(...)


es varētu uzgleznot Djego bez rokām, ar aizvērtām acīm. djego balss pauž nogurumu no mīlas dēkām. šovakar viņš atkal ar kādu satiksies - ar dejotāju, ko sastapis ka°fejnīcā līdzās muzejam vai galerijai. vai kāda asistenta bohēmisko sievu. ar sievieti, kura pēc astoņiem truliem ģimenes dzīvē nodzīvotiem gadiem pēkšņi apjauš - tā nav laulība. to vajadzētu aizliegt ar likumu. tagad viņa grib sēdēt Djego klēpī un izlikties, ka viņš ir tētuks, bet viņa - palaidnīgā meitene. viņš tai novilks biksītes un iepērs viņu. pobrecito. tik daudz sieviešu, tik maz fantāziju.





[KEITA BREIVERMENA---
ES, FRīDA...]

krikši..

ieslodzīta - savas fantāzijas cietoksnī.
es redzu tikai to, ko vēlos redzēt.
dzirdu to, ko vēlos.
priekšā ir mana cietokšnā siena - bet es spītīgi skrienu ar pieri tajā, cerot, ka simtajā sadursmes reizē viņa izzudīs.
vai arī otrādāk?
es vēlos, to, ko es redzu?
es vēlos to, ko dzirdu?
katrā no mums ir gan labais, gan sliktais.
mēs pie tā neesma vainīgi, tā vienkārši ir.
ļoti cenšos būt laba. kā aveņu saldējums.
kaut kā nesanāk.
Pēterītim patīk biezpienmaizītes, bet Jānītim - ievārījuma maizītes.
tā nebija biezpienmaizītes vaina, ka Jānītis viņu neizvēlējās.
skumji tikai, ka biezpienmaizīte Pēterīti vēl nav satikusi.
mana fantāzija ir slima.
viņa būtu jāārstē.
tikai žēl, ka es nezinu zāles.

normāli..

iespruudu liftā.. jau atkal.. :D
paldies Jānim, Dainim, Edvīnam, Gatim, Artūram, kuri, saliekot galvas kopā, dabūja mūs ārā.. :)

par intīmo..

mēs visi kādreiz esam raudājuši. tas ir ļoti būtiski, patiesībā.
dažiem kaklā skāpj kamols un acis pildās ar kaut kādu neizsakāmas izcelsmes sāļu šķidrumu. citi atkal ļauj šim šķidrumam lēnām ritēt pāri vaigiem - klusi, klusiņām, lai neviens nepamana. vēl ir tādi, kuri nemaz neraud - viņiem tikai asaro acis - no vēja, dūmiem, gaisa....
mana istabas biedrene, piemēram, nekad neraud. viņai tikai šad tad noraustās pleci un no rītiem ir mikls spilvens.
mans draugs šo vājību atļāvās tikai vienu reizi tekstiņa "es nezinu, vai būtu vērts dzīvot, ja ne Tevis" pavadībā (kad šķīrāmies, tad gan viņš neraudāja maita tāds).
tēvs bieži birdināja asaras, visbiežāk kāda grādīgā glāzītē. pēc tam zņaudzīdams rokas asarainā balsī sūdzēja savas bēdas.
Un paskatieties uz māmiņām - tās slepus slauka acis, kad viņu mazie lolojumi dāvā viņām saņurcītu pirmo sniegpulkstenīti...

patiesībā tas ir ļoti intīmi - redzēt kāda asaras. tas ir tāpat, kā redzēt mēness neapgaismoto pusi.
kad Tu pēdējo reizi raudāji?

krikši

Spidometra rādīājs nedaudz virs 150, un depeche mode. Tu man aiztaupītu tik daudz galvassāpes, ja pateiktu, ko tieši no manis gribi. Visbeidzot man nav nekā tāda, ko Tu nevarētu sanjemt no kaut kādām Ieviņām vai Lāsmiņām (tiešām - nokaut viņas). Smēķēt pie stūres ir nāvīgs ieradums. Piesārņot galvu ar domām par Tevi arī. I need to hear it from ur lips..

ceļinieka piezīmes 3

Tu man lūdzi, lai pastāstu patiesību. Es atvēru lūpas un sāku ietērpt vārdos to, ko lūdzi. Sanāca mazliet neveikli, bet es centos no sirds.
„Nu nē, saki taču taisnību, beidz slēpties no citiem, uzticies man un saki taisnību!” Tu atkārtoji ar skatienu urbdamies manās acīs.
„Man nav citas patiesības, kuru Tev stāstīt,” atbildēju, bet Tu sāku sarkastiski smieties un mēdīties – „man nav, man nav, oi, oi, oi….”
Es aizvēru acis.
Ievilku dziļu elpu.
Un sāku melot.
Es teicu to, ko Tu gribēji dzirdēt.
Aukstasinīgi un pārliecinoši meloju, gudri izmeklēdama vārdus, kurus Tu gaidīji.
Zini, kas ir pats skumjākais? Tas, ka tikai tad Tu ticēji mani stāstot taisnību…

krikši

Vārdi iededzināti papīrā. Arī teikumi turpat seko cits citam.
Nelasi manis rakstīto.
Aiztaisi acis un neņem vērā pat punktus.
Tās ir tikai mazas, dumjas kapu kopiņas – izsaukuma zīme kā akmens krusts.
Paslēp acis aiz plakstiņiem un pieliec pirkstu galus pie papīra lapas.
Sajūti kā tas deg – kā ledus, kā saule.
Uzliec roku uz papīra un sajūti tā pulsu – tik tikko manāmu, drīzāk nojaušamu.
Nelasi ar acīm, lasi ar sirdi - liec vārdiem lidot.

dz.

uz naža asmens starp atļauto un aizliegto es dejoju.
dažbrīd šķīsta jaunava, citreiz atkal izvirtusi netikle esmu.
naidu no mīlestības nešķiroju,
tie rokrokā dejo ar kaisles dvesmu.
varu dedzināt un saldēt savas acis, tas viss pēc iegribas.
es sevi dievinu, es sevi lādu.
ikkatra robeža, kuru pārkāpusi esmu manī atstāj rētas,
tās pilnmēnesī aplaizu un uzplēšu no jauna.
es kā fēnikss atdzimstu no pelniem,
caur ciešanām.
no izmisuma līdz ekstāzei tikai viens elpas vilciens pietrūkst.

tā es dejoju... pa naža asmeni gailošu..
bez pelēkiem mietpilsoņu pustoņiem...
bez lēti spīdošiem vidusceļiem..
mauka un naivs bērns vienlaicīgi....

krikši

Tu pat
esi izfantazejis kaa vinja no riitiem pamostas un kaa riita saule rotaljaajas vinjas skropstaas. Kaa vinja cep jums abiem brokastu omleti un palidz sasiet kaklasaites mezglu. Tu man staastiji par vinju,par savu ideaalu ar taadu mirdzumu aciis,ka man pietruuka drosmes pateikt,ka es nemaaku siet kaklasaites mezglus. Un es nemaaciishos to darit tikai tapeec,lai tu mani saaktu miileet.

valdis

6. mar 07:23

Pašsavaldīšanās.
Pats savaldies. Sa - valdi. Valdi un skaldi.
Maldi. Malduguntinās. U - ū - guntiņas.
Aivari un Zanes. Zanes un Aivari.
Kādēļ Guntiņai jājaucas pa vidu?
Ej pie plīts, vīrs atnāks mājās ēst gribēs.
Zane ēst netaisa. Zane viņu baro tikai ar savu miesu.
Atnāks Aivars asiņains, bet teiks , ka tīrs.
Aizkavējos darbā Aivars melos.
Un Guntiņa ar savām gaļīgajām rociņām cels galdā kotletes.
Kot- le- tes.
Par tādām Unai tikai sapņot.
Darbs pāri galvai un cenas aug un aug.
Ja cenas atškīrsies, tad dabūsi šokolādi Centis saka, tikai nepasaka, ka
atvilks no Unas algas par šo šo- ko- lādi.
Lats septiņdesmit, lūdzu.
Kā ubadze viņa lūdz.
Kaunies, valdies, savaldies.
Četri gadu desmiti un vēljporojām kvern pie letes un pa nakti strādā "nakts maiņu" ar Centi.
Tad alga vismaz lielāka.
Valdis savāc atlikumu ( lats septiņdesmit) un ieliek maisiņā produktus.
Šampis, končas un zemeņu saldējums.
Cerams, ka ar to pietiks, lai varētu nakti pavadīt Lienes apskāvienos.
Lienei ir skaistas, apaļas krūtis, kuru smagums Valdi vienmēr ir satraucis kā mazu skolas puiku.
Ap- skā- vie- nos.
Kā- vie- nos.
Ak, jā. Jāizslēdz telefons viņa Zanei ir jāsēž mājās.
Zanei jādomā par Valdi un jāpiepuņķo viss spilvens ar asarām.
Pati vainīga muļķe tāda, bet Valdis viņu izdresēs.
Pirkt rozes vai ne?
Labāk ne, savādāk tas muļķa skuķēns vēl saķersies.
Pāršalc karstuma vilnis, kad Valdis iedomājas jauno un tvirto Lienes augumu savās rokās.
Ro- kās.
Viss ir manās rokās, nočukst Liene savam spoguļattēlam.
Tad paņem prezervatīvu paciņu un ar adatu izdur nemanāmu caurumiņu - precīzi pa vidu.
Tad smaids, biksītes ieliktas somiņā un sauciens - "Mām, es palikšu pa nakti pie Unas."
"Mhm"- atsaucas Gunta un liek uz pannas kotletes.
Kot- letes.
Pie letes šoreiz Liene un šoreiz ar čaukstošu papīriņu rokās- "ja zvana mamma, tad saki, ka es guļu."
Tad smaids un Liene aiziet gurnus grozīdama.
'Savaldies' Una sev saka bāžot čaukstošo papīriņu sev kabatā. " Vismaz viena "nakts maiņa" mazāk"
Pašsavaldīšanās ir ļoti svarīga, galu galā un To nu Una zin.

ceļinieka piezīmes 2

Uzvāru tēju, bet skatiens piekalts Tavai kailajai rokai, kas izslīdējusi no segas apakšas.
Šī mirkļa vājums.
Ar pirktstu galiem pieskarties Tavam īkšķim, aplaizīt rādītājpirkstu un padzerties no Tavām lūpām.
Ur body is a wonderland...
Izpētīt ikvienu ādas kvadrātcentimetru, ceļot ar ledus gabaliņu un ar interesi vērot Tavu reakciju.
Un pamosties no Taviem skūpstiem.
Katru dienu.
Make me strong like u make me weak.
Tu miegā pagriezies uz sāniem un es saraujos kā pieķerta nedarbus darot. Tēja jau atdzisusi.

ceļinieka piezīmes 1

Es stāvu turpat, kur Tu. Tu saki, ka esam krustcelēs, bet es atmetu galvu atpakaļ un smejos.
Smiekli atbrīvo un paceļ pāri visam.
"Lauks," es atbildu. Mēs stāvam bezgalīgi plašā pļavā, kurā paši ieminam ceļus un krustceles.
Pa labi vai pa kreisi? Es pamodos šodien - nevēlos iet vakardienas pēdās. Es neiešu ne uz Austrumiem ne uz Rietumiem.
Palekšos gaisā un tecēšu līkločiem.
Neskaties uz manis savām aizspriedumu acīm.
Man pašai nāk smiekli, kā es To neredzēju agrāk. Nepamanīju, tā būtu pareizāk teikts.
Es atkal smejos no pēkšņās skurbinošās laimes sajūtas un tikmēr pazūd Pasaule un arī Tu pazūdi.
Vai arī Tava Pasaule. Viss viens.
Tad atnāk Miers. Nav svarīgi kā tas mani ir sameklējis,
varbūt Viņš visu laiku tepat vien bija, un es tikai tagad atvēru Viņam durvis un ļāvu ienākt.
Bet Tu tikmēr rauc uzacis un izbrīnā ieplet acis.
Jūtu, ka nāksies paskaidrot.
"Redzi?" Es prasu. "Te ir ceļš. Tieši mums zem kājām.
Te ir staigājuši daudzi jo daudzi cilvēki. Tas ir viņu ceļš, ne manējais.
Man nav ceļa un tas ir mans Ceļš. Ja es iešu tur, kur šie cilvēki, tur, kur Tu, tad es nebūšu laimīga.
Man būs viss un tajā pašā laikā nekas. Es būšu tukša. Bet es gribu būt avots, pie kura veldzēt slāpes izslāpušajiem.
Es gribu būt māja, kurā atpūsties nogurušajiem. Es gribu būt vējš, kurš atdzesē Ceļinieku prātus.
Es gribu būt es pati. Sauc mani par stulbu, turpini grozīt rādi'tājpirkstu deniņu apvidū.
Man tas ir mazsvarīgi."
Es pasmaidu un pārkāpju paŗi aizaugušajai ceļmalai. Tu redzi, ka priekšā stāv grāvis,
bet es zinu, ka tas nav nekas cits kā vien prāta uzcelta cietuma siena.
Neizpratnes pilni skatieni mani pavada, bet es atkal smejos : "Nāc ciemos, es pacienāšu ar auzu cepumiem!
Vecmāmiņa man atklāja savu gadiem ilgi glabāto recepti - izrādās es visulaiku biju aizmirsusi
pievienot kādu ļoti būtisku sastāvdaļu, kuru veikalos nevar nopirkt."
Man nav ne jausmas vai Tu vai arī kāds cits maz nāks pie manis ciemos našķēties ap auzu cepumiem.
Būtiskākais ir tas, ka es viņus cepšu. Spīd saule un acis nevilšus samiedzas no neierastā spožuma.
Es esmu Ceļā.

Kūstoša parafīna krāsainās rotaļas, kuras Tu nekad netzīsi par pateisām - pārāk krāsainas vienkārši.

3. mar 22:04

Tu dzīvo principiālā pasaulē.
Caur salauztām, ne pārāk tīrām brillēm Tu skaties uz manu pusi.
Nu?
Kāda es esmu?
Melna vai balta?
Laba vai slikta?
Veltīgi cenšos iesviest pelēko krāsu Tev acīs.
Tu tikai lepni profilā smejies.
Es esot kukainis Tev pie kājām, es neko nesaprotot no Dzīves.
Es esmu nedaudz aiz tām robežām, kurām Tu nekad nepārkāp.
Deguns principa mākoņos neredz sauli.
Man to nokrāsot baltu, lai Tu beidzot pamanītu tās eksistenci?
Mute runā pasaules gudrības.
"Paklusē, es runāju" - Tu saki.
Es klausos, bet nedzirdu.
Tu runā melnbaltiem vārdiem.
Tu lasi gudras grāmatas un domā, ka saproti Pasauli.
Rokas raktsa dzeju par to, kas Tev apkārt.
Ar melnu krāsu uz baltās wōrda lapas.
Mute turpina runāt par Tev nodarītajām pārestībām.
"Nepateicība Pasaules alga" Tu turpini runāt.
Un sejā lepnums, ka pats esi tik labs.
"Sliktie, sliktie cilvēki"Tu turpini malt, it kā kāds klausītos.
Es klusi un iecietīgi smaidu.
Tu taču ar sevi lepojies.
Ar savu melnbaltumu.

krikši

Ar vienu Tavu smaidu un dzidru acu skatu man pietiek visai dienai un vēl sapņiem, Tevis pārpildītiem.
Neko man vairāk nevajag, lai paceltos pāri mākoņiem.
Banāli un novazāti - kāds vīpsnās, turpinot brist pa pelēkām peļķēm, bet es tikmēr šūpošu kājas, sēžot uz zeltītās mākoņa maliņas.
Te augšā spīd saule...

krikši

jau kuro reizi.. jau kuro reizi vakar iesākts stāsts - šodien pārlasīts un bez žēlastības saplēsts.
Tu mani nosauci par tukšu. a varbūt es tāda gribu būt?
blondīne ar mazu klēpja sunīti, bez liekām domām. mans mīļākais sporta veids būtu teniss un šopings.
es katru nedēļu ietu pie manikīra un pedikīra un pie Kīra arī es ietu. man būtu 27 zelta gredzeni un tiem pieskaņotas rotas. un man nebūtu ne par ko jādomā.
satiktos ar citām cacām un apspriestu sončikas jauno draugu un viņas bezgaumīgo somiņu ar kuru tā svilpaste bija ieradusies uz kokteiļvakaru Krētā. piemēram.
tā vietā.
es nemāku rakstīt. johaidī. un šorīt pamodos blakus džekam, ar kuru esmu tikai pāris reizes runājusi. tipiski. vakar dzērām viskiju no kakliņa un kaucām latviešu dziesmas. nospļauties bija par komeni. tad vēl skūpsti. pirmo reizi satiku vīrieti, kurš to dara bez mēles. tas viss ko atceros. bet no rīta izvēlos no viņa gultas un dusmīgi apkampusi minīša pudeli tipināju uz savu istabiņu. protams arī tur mītošajam vīriešu kārtas objektam vajadzēja man uzmākties, nemaz nenožēloju nevienu lamuvārdu un sitienu ko viņam veltīju.
gaidu kad novilksies filma "The Hours" un "Step up 2"

Tev, mans mīļais matemātiķi..

Nerēķinies ar mani.

Es esmu nepieskaitāma un neatņemama.

Es nedalos ne ar divi, ne ar Pī, ne ar Fī.

Gribi teksta uzdevumu?

Izrēķini romānu.

Nepietiek?

Aprēķini vienu malu mīlas trijstūrim.

Ar Hērona formulu , vēlams.

Izsaki berzes koeficientu starp lūpām skūpsta laikā.

Nosaki pēc Rihtera skalas manas sirds trīsu stiprumu, kad ieraugu Tev pasprukušo, neaprēķināto smaidu.

Atrodi algoritmu manām dvēseles skumjām, kad redzu Tevi ar kalkulatoru rokās rēķinam manu jūtu lietderības koeficientu.

Izmēri diametru maniem vārdiem.

Izskaiti cik tauriņu manā vēderā dejo, kad jūtu Tavu elpu.

Un nesaki, ka nebrīdināju.

Nerauc izbrīnā uzacis pareizā leņkī.

Es vienkārši esmu nepieskaitāma.

Neaprēķināma..

dz.

	nav vārdu tikai sajūtas kā putni bariem lido domas un aukstums spītīgi lien aiz ādas pieskāriens nav vārdu kas atdzīvinātu sajūtas un acis prom novēršas pie putniem

miers?

ir pustumsa un var dzirdēt lietus lāses, kuras birst pret skārda jumtu, radot ausij tīkamu mūziku. kad acis aprod ar krēslu var saskatīt divus cilvēkus sēzjam uz paša augstākā kāpņu posma. gaisā jūtami cigarešu dūmi, kuri lēnām izklīst. ir klusums, kuru pārtrauc vien steidzīga soļu dipoņa, kad kāds kāpj augšā vai lejā. tomēr abus tas neuztrauc un netraucē, jo tur, kur sēzj viņ neviens,bez ipašas vajadzības palikt vienatnē nenāk, un patlaban tikai viņiem abiem bja šāda nepieciešamība. savāds miers vibrē gaisā un iesūcas ik katrā ķermeņa šūniņā. ir tik labi, ka vārdi pat bīstas izjaukt īpatnējo gastotni, kura valda šajā kāpņu telpā starp abiem stāviem. viņa sēzj, galvu atbalstījusi uz viņa pleca un ieklausās savā sirdī. tā pukst mierīgi, bez jebkādām šaubām, bez jebkādas neziņas. tikai šis miers nav parasts miers - skumju ēna rotājas dvēseles dziļākajā nostūrī. šajā mirklī, kas ilgst vai veselu mūzjību viss ir tk savāds.. gan tas pats miers, gan sajūtas.. pat skūpsti, agrāk neapvaldītas kaisles un ķircināšanas piln - tagad bezgala lēni un lidz asarām maigi. neizprotamas skumjas pievienojas šai sajūtu gammai. vņas mēmie, gandrīz vai fizski sataustāmie kliedzieni, pēc apskāviena, kurš nāktu no viņa sirds, palika nesadzirdēt un nu tie ir pārvērtušies vien klusos čukstos, kurus viņa kā mantru klusi atkārto pie sevis.. tkai viens apskāviens, kurš mainitu visu.... velti. čuksts no viņas dvēseles dzilumiem atblāzmojas kā rūsa vēlā rudens nakti un izgaist. "ejam", vņa grib ātrāk beigt šo mokošo mieru, šo priekšspēli, lai gan visa viņas būtība ironiski jūt ka tā ir pēcspēle, kā skaists nobeiguma akords minorā.. "ejam" viņš atbild un abi pieceļas. soļi nodip pa kāpņu pakāpieniem un skaņa lēnām izgaist. vien miers un ar nolemtu smaidu paliek sēzjam un klausās lietus čaloņā.....

svētdienas rīts

pavisam pelēks rīts. ar pelēkiem, nogurušiem cilvēkiem. ar pelēkām, lēni pilošām lietus lāsēm. vēsums no loga slinki zogas man klāt. mazliet nogurums. skatos pa logu.
mašīna. iekšā sēž divi. vīrietis īgni bungā ar pirktiem pa auto stūri. sieviete ar vienaldzīgu skatienu pavada lietus lāses, kuras atsitušās pret auto stiklu, kā pret neredzamu sienu. siena... tā drīzāk iederētos starp viņiem abiem.
es domās minu cik ilgi šie cilvēki varētu būt kopā - gadu, divus, trīs, septiņus?
cik ilgs laiks vajadzīgs, lai vairs neprastu ieklausīties otrā, lai nesadzirdētu, ko otrs saka. lai nogurtu. lai apniktu. ļoti iespējam, ka viņi to nemācēja jau pašā sākumā. tikai kaisle to apslāpēja. kā zibens uzplaiksnījums, kad tu uz mirkli kļūsti akls un neredzi neko citu kā vien baltu žilbinošo gaismu.
tad atkal nakts, lietus. acis vēl atsakās pierast pie vienmuļās tumsas.. un tad nāk pelēks rīts. pieradums.

skumjš smaids man iezogas lūpu kaktiņos un acīs kluss izmisums vēl kavējas skatot šo ainu. nodrebinos. no aukstuma un no cilvēku vienaldzības.
drēgns.

nu taads periods, ko dariit.

domas, kā augoņi strutojoši aug man smadzenēs un tad pārsprāgst, atstājot tikai puvušas gaļas smaku. muti atveru, lai ierautu svaiga skābekļa malku, bet tikai skaņu pilns gaiss man apkārt. es saviebjos un vemju visu žļurdoņu ārā. prom no sevis, visu prom. pēc tam paskatos spogulī atvieglota.. bet...nav.. vairs nekā, ne skanošā gaisa pļekas, ne smadzeņu audzēji-domas, nav itin nekā... tik tukšums vibrē kā pretīgs vīrietis orgasma laikā... es saviebjos aiz sāpēm un pretīguma un atkal vemju...

mājas.

Biju aizmirsusi cik ļoti reibst galva, kad no saules gaismas pielietām ielām ieej tumšā kāpņutelpā. Ar roku bezpalīdzīgi atspiesties pret sienu, kurai tur vienkārši ir jābūt, un piemiegtām acīm gaidīt, kad atgriezīsies redze. Tad jau varu izšķirt pakāpienus augšup un varu iet tālāk. Augšup. Mazliet aizelsusies stāvu savu durvju priekšā ar atslēgu rokās. Auksta un metāliska skaņa, kad pagriežu atslēgu slēdzenē. Gluži kā Tava balss. Spēji atveru durvis. Gribu mājās. Līdz nervu galiņiem vēlos izjust to miera sajūtu. Klusi aizvērusi durvis es nometu savu somu uz gultas un ieslēdzu TV. Automātiski. Man nepatīk klusums, kurš mani sagaida ik reizi, kad pārrodos mājās. Man vajag čalas, kaķa murrāšanu, suņa smilkstus un smaidošas lūpas, kuras snauž dīvānā un skatās jaunākās sporta ziņas. Bet nekas. Es varu pielāgoties. Savās mājās es pati tēloju kaķi, suni, bērnu un vīru. Pieskrūvēju lampiņu pie sienas un saplēšu krūzīti. Pēc tam baros par saplēstiem traukiem un lauskām, kuras mētājas uz grīdas. Tas ātri apnīk un tad es saraudātām acīm smēķēju uz balkona un klausos pilsētas trokšņos. Es esmu pašpietiekama. Man sevis pietiek un vēl pāri paliek. Pēc tam es kārtoju māju. Noslauku putekļus no atmiņām, sašķiroju cerības alfabēta secībā, dažus pagātnes rēgus izmetu atkritumu grozā un izmazgāju grīdu. Apmierināti nolūkodamās uz savu kārtīgo dzīvesvietu es novelku drēbes un eju dušā. Es dažkārt brīnos par cilvēkiem, kuri dušā pavada stundās mērāmu laika posmu. Man nevajag daudz laika, lai noberztu no sevis visus dienas pārdzīvojumus, pieskārienus un vilšanās sajūtas. Zobus es mazgāju bieži un ilgi. Atgriežu krānu un mazgāju zobus. Tiem vajag būt baltiem un daiļiem. Vismaz kaut kam jābūt baltam. Tad noslaukos ar dvieli un ieziežu ķermeni ar smaržīgu krēmu. Saģērbjos, apsēžos gultā un gaidu kādu ciemos. Paiet stundas, minūtes, sekundes, gadsimti, bet neviens nenāk. Dažkārt pieķeru sevi pie domas – cik ilgā laikā tiktu atrasts mans līķis, ja es piepeši izdomātu nevienu negaidīt. Vai es jau būtu sākusi dalīties, vai mani varētu atpazīt, vai man jau būtu parādījušies līķa plankumi. Varbūt mani atrastu pēc mēneša, kad nebūtu samaksājusi ikmēneša īri, varbūt kaimiņiem sāktu šķist neciešama smaka. Tad viņi izmisīgi meklētu kādu nobeigušos peli vai žurku savās istabās, bet smaka nepazustu. Kad man apnīk gaidīt, tad es pati eju ciemos. Uzvelku savu smaidu, uzkrāsoju plakstiņus ar naivumu, ietonēju vaigus viegluma krāsā un dodos pie kāda dzert tēju un pļāpāt par niekiem. Šad tad mēs piedzeramies un es mēdzu tēlot psihologu. Uzklausu, dodu padomus, gudri runāju un mierinu, iedrošinu īstenot savus sapņus, cīnīties pret rutīnu, depresiju, filozofēju par dzīves netaisnībām un daudz klausos. Viegli palīdzēt citiem, runāt par viņu dzīvi, par viņu problēmām un sāpēm. Klausīties ir jāmāk, un to es māku. Sen jau esmu pieradusi nerunāt par sevi. Ja nu vienīgi izdomājot kādu piemēru no savas dzīves, lai parādītu, ka arī man ir līdzīgi klājies. Ja mēs nefilozofējam par nopietnām lietām, tad es parasti tēloju muļķi, un nebūšu pieticīga – man tas labi padodas. Dabas dots talants tā teikt. Kad man nav oms, tad es mēģinu izvairīties arī no nopietnām sarunām. Tad pienāk nakts un man gribot – negribot ir jāatgriežas savā vientulībā – savās mājās. Tad es atkal smēķēju un klausos skumjas dziesmas. Noslaucījusi ūdeni no acīm es eju mazgāt zobus un tad uzvilkusi pidžamu ieritinos savā gultā un cenšos sagaidīt vismaz miegu. Parasti tas izdodas.