Tu man lūdzi, lai pastāstu patiesību. Es atvēru lūpas un sāku ietērpt vārdos to, ko lūdzi. Sanāca mazliet neveikli, bet es centos no sirds.
„Nu nē, saki taču taisnību, beidz slēpties no citiem, uzticies man un saki taisnību!” Tu atkārtoji ar skatienu urbdamies manās acīs.
„Man nav citas patiesības, kuru Tev stāstīt,” atbildēju, bet Tu sāku sarkastiski smieties un mēdīties – „man nav, man nav, oi, oi, oi….”
Es aizvēru acis.
Ievilku dziļu elpu.
Un sāku melot.
Es teicu to, ko Tu gribēji dzirdēt.
Aukstasinīgi un pārliecinoši meloju, gudri izmeklēdama vārdus, kurus Tu gaidīji.
Zini, kas ir pats skumjākais? Tas, ka tikai tad Tu ticēji mani stāstot taisnību…
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru