krikši

Izgāju ārā. Cerēju,ka jutīšos labāk, bet ne. Pilsēta nogurdina, tik daudz cilvēku, tik maz cilvēcības. Aizgāju plūkt saulstarus. Jauki, bet tukši. Jēgu piešķiram mēs paši. Arī bezjēdzībai. Kas ir pats dārgākais, kas mums pieder? 99,9 % postulē, ka laiks. Laiks esot nauda. Ko dara atlikušie 0,1 %? Pakaras saulstaros un uzšķērž sevi ar vienladzību. Spīd saule, bet man ir auksti. Atkal tas esi Tu, kuram es uzticu daļiņu no sava Nekā. Tā ir mana izvēle. Jēgu piešķir, tās nav. To vajag mākslīgi radīt. Varbūt tad būs silti...
~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~
Kāp pa akmeņu krāvumu augšup. Nobrāztām rokām un ceļiem viegli asiņojošiem. Pirksti nu jau nejūtīgi. Ja nenoturēsies, paslīdēsi, tad kritiens būs nežēlīgs, iespējams pat Tev nāvējošs. Tikai augstāk un augstāk! Aukstāk un aukstāk.. Neskaties atpakaļ - tad var nobīties no asiņojošiem dvēseļu līķīšiem, kuriem esi pārslampājis pāri. Nenožēlo neko. Mērķis ir tā vērts, vai tad ne?
~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~
Saule, kā nezinādama savu atvadu mēru, izsvaidījusi krāsas, citkārt dzidrajā zilumā. Vakars, piesūcies pasteļtoņus un putnu treļlus, apmierināti zvilnē, atspiedies pret mākoņu skropstām. Attēls iezogas Tavā fotoaparātā. Lūpas apmierināti nes smaidu. Vējš noskūpsta domas un Tu esi klusas laimes pilns. Tavi neizsapņotie sapņi šovakar noindējās rāmajā vienaldzībā. Kādēļ gan tērēt tiem laiku, ja Tev šovakar visa pasaule acu zīlītēs? Lai tie iet līdzi aizejošajai dienai. Tavos megapikseļos tiem nav vietas.
~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~