Tā. Scenārijs ir viens un tas pats. Nez kā viņš jutās, kad nu jau savu tagadējo draudzeni veda pa tām pašām takām ,kur kādreiz tik mēs divi gājām. Pat bildes tādas pašas, tikai cilvēki citi. Viens cilvēks. Divi.... Kā.... Es tā nevarētu. Man jauns cilvēks ir jauns. Ar viņu ir jaunas vietas, jaunas emocijas, jauni piedzīvojumi, jauna kompānija - viss jauns.
Es nevarētu ar savu draugu staigāt pa tām pašām takām, pa kurām ar bijušo.
Doma....
Man jāpabeidz kārtot istaba un jāsāk gatavoties savam baļlukam ,nevis jāskumst par to, ka neviens tāpat neieradīsies.
Man liekas, ka ja mūs atsviestu teiksim kādus 2 gadus atpakaļ un izdzēstu atmiņas par nākotni, tad mēs darītu visu tāpat.
Gaišo atmiņu mūžīgais starojums.
sestdiena, 2008. gada 28. jūnijs
piektdiena, 2008. gada 20. jūnijs
krikši
~Tu man pat čau neteiksi? iedomājies - es tik ilgi būšu prom - Tev vajadzētu no laimes lēkāt!~
-*smaids* Cerams, ka tiešām ilgi neredzēsimies.- *jautājošais skatiens*-
~jā, ilgi...~
- *seko stāsts par to, kad Viņš esi plānojis braukt atpakaļ* (..) Cik labi, kad ir sesijas beigas, vai ne Baiba? Kad var braukt uz mājām... *sarkasms - jūtams katrā vārdā*-
~jā, Tom. Vienkārši perfekti tas ir. *joprojām smaids* ~
-Nu re, Baiba. Atkal vēl viens jautājums, kurā mums sakrīt domas *viņš sņorē ciet boti un smaida*-
~Tom.. Tinies. Tinies skriet *viņa smaida, balsī nav ļaunuma, tikai smaids*~
-To arī plānoju darīt.. Baiba.-
~Tad tinies. Un ātri~
iestājas neliela pauze
-ko skaties? Kaut ko gribēji?-
~nē *seko zibenīga atbilde, viņa joprojām smaida. Viņš arī..*~
-Tad jau viss ir ideāli, labāk vairs nevar būt *Viņš joprojam smaida*-
~jā, vienkārši perfekti *vai tā bija iroijas deva viņa balsī? Baiba nodomā, bet pārvarot vēlmi izdarīt kārtējo muļķibu...~
...viņa ar smaidu uz lūpām aizgriežas un turpina rakstīt. tad viņš aiziet. Skan - Better in time, asaras izsprāgst no acīm un viņa pieceļas kājās. Un ja nu tā ir pēdējā reize, kad es viņu redzu? meitenei ieskrien prātā un viņa pieliek plaukstas sejai priekšā. Viņš iespējams, tā arī nekad neuzzinās... Atveras durvis. Ienāk Toms. Baiba stāv pret logu, rokas priekšā sejai. ej prom,- viņa domās lūdzas. lūdzu, ej prom. es negribu,ka Tu mani tādu redzi., viņa domās lūdzas. Vienu brīdi liekas, ka Toms meiteni nopēta, bet tad jau viņš atkal aiziet. Bija aizmirsis austiņas. Baiba noslauka asaru pēdas un ievelk eplu. Būs labi. Viņš nenojautīs. neko. Dzīvos tālāk un aizmirsīs. Tikai pēkšņi uzmācās vēme skriet pakaļ, satvert aiz rokas un nekad, nekad nelaist vaļā. muļķības, Baiba sapurina galvu tās tikai iedomas.
Zini, kas ir savādi - kad sarunas laikā tiek piesaukts otra sarunbiedra vārds. Mūsu sarunās tā gadās bieži. ļoti bieži.
-Aija?-
-Jā, Igor, Tu kaut ko vēlējies?-
Un tikai ar lielu sarkasma devu. No abām pusēm.
Nošaujiet mani kāds!
-*smaids* Cerams, ka tiešām ilgi neredzēsimies.- *jautājošais skatiens*-
~jā, ilgi...~
- *seko stāsts par to, kad Viņš esi plānojis braukt atpakaļ* (..) Cik labi, kad ir sesijas beigas, vai ne Baiba? Kad var braukt uz mājām... *sarkasms - jūtams katrā vārdā*-
~jā, Tom. Vienkārši perfekti tas ir. *joprojām smaids* ~
-Nu re, Baiba. Atkal vēl viens jautājums, kurā mums sakrīt domas *viņš sņorē ciet boti un smaida*-
~Tom.. Tinies. Tinies skriet *viņa smaida, balsī nav ļaunuma, tikai smaids*~
-To arī plānoju darīt.. Baiba.-
~Tad tinies. Un ātri~
iestājas neliela pauze
-ko skaties? Kaut ko gribēji?-
~nē *seko zibenīga atbilde, viņa joprojām smaida. Viņš arī..*~
-Tad jau viss ir ideāli, labāk vairs nevar būt *Viņš joprojam smaida*-
~jā, vienkārši perfekti *vai tā bija iroijas deva viņa balsī? Baiba nodomā, bet pārvarot vēlmi izdarīt kārtējo muļķibu...~
...viņa ar smaidu uz lūpām aizgriežas un turpina rakstīt. tad viņš aiziet. Skan - Better in time, asaras izsprāgst no acīm un viņa pieceļas kājās. Un ja nu tā ir pēdējā reize, kad es viņu redzu? meitenei ieskrien prātā un viņa pieliek plaukstas sejai priekšā. Viņš iespējams, tā arī nekad neuzzinās... Atveras durvis. Ienāk Toms. Baiba stāv pret logu, rokas priekšā sejai. ej prom,- viņa domās lūdzas. lūdzu, ej prom. es negribu,ka Tu mani tādu redzi., viņa domās lūdzas. Vienu brīdi liekas, ka Toms meiteni nopēta, bet tad jau viņš atkal aiziet. Bija aizmirsis austiņas. Baiba noslauka asaru pēdas un ievelk eplu. Būs labi. Viņš nenojautīs. neko. Dzīvos tālāk un aizmirsīs. Tikai pēkšņi uzmācās vēme skriet pakaļ, satvert aiz rokas un nekad, nekad nelaist vaļā. muļķības, Baiba sapurina galvu tās tikai iedomas.
Zini, kas ir savādi - kad sarunas laikā tiek piesaukts otra sarunbiedra vārds. Mūsu sarunās tā gadās bieži. ļoti bieži.
-Aija?-
-Jā, Igor, Tu kaut ko vēlējies?-
Un tikai ar lielu sarkasma devu. No abām pusēm.
Nošaujiet mani kāds!
ceturtdiena, 2008. gada 19. jūnijs
krikši
Vai zīlēt var arī Skropstu trīsās? Nolaistos plakstiņos un smaidā, kurš iekarojis visu seju, bet tik un tā cenšas tapt noslēpts piedurknē.
Es redzu, dzirdu, ticu... tam,kam gribu. Spītīgi izslējusies es atsakos saprast realitāti. Un ir tikai viens, kurš liks man norīt patiesības krupi. Tad es atkal asarās mirdzošām acīm smēķēšu un ķērkšu kā ragana. Kā Frīda.
Tiko ieskrēja prātā - zini, kā bezjēdzīgi varonīgs Dēls, kurš redz nāvi atspīdam acīs, bet tik un tā lepni izriež krūtis.
Tad triec savu zobenu man krūtīs. Es gaidu. Un neliec man gaidīt ilgi. Aizveru acis, palūru caur skropstu maliņu - nu, Tu jau dur? Pašai sanāk smiekli - cik muļķīgi var iemīlēties. Nē, nedur vēl, es saku - man vajag noskaņoties. Ievelku elpu, sagatvojos kā aktieris nopietnam iznācienam, atkal aizveru acis un.... sāku smieties. Mēs smejamies kopā - par to, cik muļķīgi ir sanācis, ka smieklīgi ir pārspīlēt lietas, kuras nemaz neeksistē, par manu teatrālumu, par.. nu par visu. nav svarīgi par ko - galvenais ir tā atvieglojuma sajūta, kas rodas caur patiesiem smiekliem. Tad es pateiktu, ka Tevi mazliet mīlu, mēs paliktu nopietni un Tavi pirksti ceļotu pa manu degungalu. Mirklis - laime, tad Tu droši vien pateiktu - nekļūsti smieklīga mazā lempe. Un es atkal smietos, šoreiz, lai noslēptu sarūgtinājumu.
Grūti ir kaut ko darīt, ja jau iepriekš zini iznākumu.
Es redzu, dzirdu, ticu... tam,kam gribu. Spītīgi izslējusies es atsakos saprast realitāti. Un ir tikai viens, kurš liks man norīt patiesības krupi. Tad es atkal asarās mirdzošām acīm smēķēšu un ķērkšu kā ragana. Kā Frīda.
Tiko ieskrēja prātā - zini, kā bezjēdzīgi varonīgs Dēls, kurš redz nāvi atspīdam acīs, bet tik un tā lepni izriež krūtis.
Tad triec savu zobenu man krūtīs. Es gaidu. Un neliec man gaidīt ilgi. Aizveru acis, palūru caur skropstu maliņu - nu, Tu jau dur? Pašai sanāk smiekli - cik muļķīgi var iemīlēties. Nē, nedur vēl, es saku - man vajag noskaņoties. Ievelku elpu, sagatvojos kā aktieris nopietnam iznācienam, atkal aizveru acis un.... sāku smieties. Mēs smejamies kopā - par to, cik muļķīgi ir sanācis, ka smieklīgi ir pārspīlēt lietas, kuras nemaz neeksistē, par manu teatrālumu, par.. nu par visu. nav svarīgi par ko - galvenais ir tā atvieglojuma sajūta, kas rodas caur patiesiem smiekliem. Tad es pateiktu, ka Tevi mazliet mīlu, mēs paliktu nopietni un Tavi pirksti ceļotu pa manu degungalu. Mirklis - laime, tad Tu droši vien pateiktu - nekļūsti smieklīga mazā lempe. Un es atkal smietos, šoreiz, lai noslēptu sarūgtinājumu.
Grūti ir kaut ko darīt, ja jau iepriekš zini iznākumu.
ceturtdiena, 2008. gada 5. jūnijs
krikši
Nekādu sentimentu, nekādas kroplas fantāzijas. Es gribu klusējot atdoties saulei un tad uzliesmot kā ātombumba iznīcinot sev apkārt it visu. No mutes izlauztos alfa un gamma stari un es vemtu ārā putekļus. Manī ir tik daudz negatīvās eneģijas,ka es varētu jūs visus pabarot. Un jūs vēl brīnieties kādēļ ātomelektrostacijās nelaiž kuru katru.
otrdiena, 2008. gada 3. jūnijs
krikši
Life couldn't be more perfect. Could it?
Atliek iziet no Torenntiem,lai internets sāktu skriet vēja spārniem
Vakar pāršķirstīju savu mācību gada sākumā rakstīto dieneni. Nosmējos un palika kauns. Padoms numur viens - nekad nededziniet savas vecās dienasgrāmatas uz sava balkona. It īpaši nakts vidū.
Cik gan viegli ir palīdzēt citiem, dot padomus, ļaut izraudāties un uzklausīt. Vēl vieglāk ir visiem uzlikt svēto Nikolaju un uzpīpēt uz sava balkona kā princesei. Man nevajag nevienu, es esmu pašpietiekama. Tik daudz lomu,ka grūti izvēlēties patreizējam brīdim atbilstošāko. Laikam - "es-šodien-esmu-īsta" būs gana laba. Vakar blenzu vienā punktā un gribēju raudāt. Tikai asaras nenāca ne sitamas. Smieties pēc pavēles viņa iemācijās, laiks iemācīties arī raudāt. Es šodien esmu laimīga, patiesa. Tik pat patiesa,kā izdomāti sapņi. Tik pat laimīga kā notecējusi skrpostu tuša.
Esmu kumelīšu tēja. Kafija bez cukura. Medus muca ar darvas pikuci. Apputējusi svece. Graboša tastatūra. Es šodien esmu vējš. Degoša cigarete. Apkaltis citrons. Sarūsējusi nagla. Es esmu bezgala tukša.
pfff... Cik egoistiski - pierakstīt veselas 8 rindiņas par un ap sevi. It kā kādu tas interesētu. Labāk parunāsim par interesantākām lietām. Par to kā pasaule jūk prātā. Leduslāči drīz sauļosies bikini un mēs cepsim desiņas virs vulkāniem. Cik parocīgi. Eu - bet vai tad kādu tas interesē? Vajag jau čīkstēt tikai par sevi, par meliem, izlikšanos, par to cik viss ir nožēlojami, par to, ka es to un jūs šito, par to, ka mans sapņu princis, redz mani nemīl, un par to, cik man, redz grūti klājas, par nazi ar 9 asmeņiem, par to,ka neviens mani nesaprot, par to cik daudz esmu piedzīvojusi, ka mana dzīves pieredze ir pat lielāka, nekā manas mammas, ka man uz sejas ir pumpa, ka cukurs beidzās, ka tramvajs kavējas, ka dabuju 3nieku vēsturē, ka vecāki atkal neapmierināti, ka sāp galva pēc vakardienas dzeršanas, ka... nu, palīdziet ,man izdomāt par ko vēl jūs,dzīves izlutinātie, varētu diskutēt! Ak, jā... Par to globālo sasilšanu un torisonu laukiem arī. ja vēlamies atsāt bešani labo iespaidu par savu zināšanu gūzmu.
Life couldn't be more perfect.....
Atliek iziet no Torenntiem,lai internets sāktu skriet vēja spārniem
Vakar pāršķirstīju savu mācību gada sākumā rakstīto dieneni. Nosmējos un palika kauns. Padoms numur viens - nekad nededziniet savas vecās dienasgrāmatas uz sava balkona. It īpaši nakts vidū.
Cik gan viegli ir palīdzēt citiem, dot padomus, ļaut izraudāties un uzklausīt. Vēl vieglāk ir visiem uzlikt svēto Nikolaju un uzpīpēt uz sava balkona kā princesei. Man nevajag nevienu, es esmu pašpietiekama. Tik daudz lomu,ka grūti izvēlēties patreizējam brīdim atbilstošāko. Laikam - "es-šodien-esmu-īsta" būs gana laba. Vakar blenzu vienā punktā un gribēju raudāt. Tikai asaras nenāca ne sitamas. Smieties pēc pavēles viņa iemācijās, laiks iemācīties arī raudāt. Es šodien esmu laimīga, patiesa. Tik pat patiesa,kā izdomāti sapņi. Tik pat laimīga kā notecējusi skrpostu tuša.
Esmu kumelīšu tēja. Kafija bez cukura. Medus muca ar darvas pikuci. Apputējusi svece. Graboša tastatūra. Es šodien esmu vējš. Degoša cigarete. Apkaltis citrons. Sarūsējusi nagla. Es esmu bezgala tukša.
pfff... Cik egoistiski - pierakstīt veselas 8 rindiņas par un ap sevi. It kā kādu tas interesētu. Labāk parunāsim par interesantākām lietām. Par to kā pasaule jūk prātā. Leduslāči drīz sauļosies bikini un mēs cepsim desiņas virs vulkāniem. Cik parocīgi. Eu - bet vai tad kādu tas interesē? Vajag jau čīkstēt tikai par sevi, par meliem, izlikšanos, par to cik viss ir nožēlojami, par to, ka es to un jūs šito, par to, ka mans sapņu princis, redz mani nemīl, un par to, cik man, redz grūti klājas, par nazi ar 9 asmeņiem, par to,ka neviens mani nesaprot, par to cik daudz esmu piedzīvojusi, ka mana dzīves pieredze ir pat lielāka, nekā manas mammas, ka man uz sejas ir pumpa, ka cukurs beidzās, ka tramvajs kavējas, ka dabuju 3nieku vēsturē, ka vecāki atkal neapmierināti, ka sāp galva pēc vakardienas dzeršanas, ka... nu, palīdziet ,man izdomāt par ko vēl jūs,dzīves izlutinātie, varētu diskutēt! Ak, jā... Par to globālo sasilšanu un torisonu laukiem arī. ja vēlamies atsāt bešani labo iespaidu par savu zināšanu gūzmu.
Life couldn't be more perfect.....
Abonēt:
Ziņas (Atom)