piezīmes

Apkārt smaržo pēc noguruma un pēc sviedriem. Es biju tev uzticīga, mans mīļais draņķi, un zini – tas bija tā vērts. Divus sasodītus mēnešus dzīvoju bez tevis – vienās orģijās. Es, kurai vienīgās baudas zemes virsū bija saistītas tikai ar ķermeni, dzēru, meklēju aizstājējus, skaļi smējos un izģērbos pāris acumirkļos, lai vientuļās telpās trīcošiem pirkstiem pārlasītu tavas aprēķinātās sms – beidz ar manu vārdu uz lūpām. Tici man – es to darīju. Vienīgā laime zemes virsū ir saistīta ar ķermeni. Laimei vispār ir ļoti fizisks raksturs. Mēs taču esam fiziski – kā gan varam runāt par garīgumu? Esmu pārsteigta. Divus mēnešus mēs nelikāmies viens par otru ne zinis, un tagad.. Tagad esam saplūduši ar palagiem un nakts melnumu. Melīgais cūka – tu taču arī drāzies ar visām, kurām vien gribēji! Tu viņas visas mīlēji – katru savā naktī, citreiz pa divām uzreiz, un es par to fantazēju. Ar kādām tiesībām vispār tu pieprasi no manis paskaidrojumus par ignorēšanu?
Man pulsē deniņi un mēs elpojam vienā ritmā. Mirklis, kurš pieder mums un ir izpleties pa visām ķermeņa šūniņām. Tu esi netīrs, tu esi amorāls un melīgs, zemisks pielīdējs, sava krāniņa vergs, daiļdirsējs, alternatīvi apdāvināts vīriešu izdzimtenis, kuram poligāmija ir iedzimta slimība. Tu varētu sējumiem rakstīt par to, ka likt sievietei zaudēt galvu, tu plāno savas tikšanās un dažādībai tiecies ar katru sievieti savā nedēļā, tu esi vismīļākais mīļākais un visneciešamākais draugs, tu esi.... mans. Šonakt tu esi mans, un šonakt es negribu domāt par tavām orģijām, tu esi tīrs un skaties man acīs. Mēs vienmēr bijām klusi, tikai dažreiz tu man ieliki īkšķi mutē, lai es nekliegtu. Tagad ir tikai sajaukti palagi, tavs skatiens man acīs un miers. Ja es kādreiz nebūšu viena, tad manam izredzētajam būs tāds pats skatiens kā tev tagad. Viņš būs tāds pats kā tu.. Es iekožu lūpā, lai tev to. Tas nav jāzina. Mēs esam brīvi – brīvi no saistībām, no mīlestības, no attiecībām. Domā sabiedrība ir gatava brīvībai? Ļauj man pateikt priekšā – nebūt ne! Viņi mīl saistības, viņi mīl tās uz kaut vai uz nakti, labākais ir uz nedēļu, mēnešiem un gadiem... Tas ir privātīpašnieciskums, izmantošana un atkarība. Mēs izmantojam visu un bez jebkādiem sirdsapziņas pārmetumiem un klāt piekarinām birku – mans! Neaiztikt!
Un tu pieskaries manām lūpām ar savējām. Tas nav skūpsts, tas ir pieskāriens dvēselei – līdz asarām maigs. Tikai ar tevi var tā. Salikt lūpas tik tikko kopā un elpot. Šo mirkli es nepārdotu. Acs stūrītī sāka dedzināt kaut kas mikls un es sapratu cik ļoti tu esi man vajadzīgs. Kaut vai reizi mēnesī. Kaut vai reizi mūžā.