blonda blondīne.

Ar perfekti nomanikerētiem nadziņiem smaidīgā blondīne izņēma no manām rokām aizpildīto formu. Es tikmēr stāvēju mazliet samulsusi un pārsteigta par šo smaidu. Blondīne tikmēr ar acīm pārskrēja pāri lapai un ne mirkli neizlaida smaidu no sejas. Kā ieslodzīts tas tur sēdēja, kā pielīmēts ar superlīmi. Pēkšņi palika ļoti žēl šīs jaukās būtnes – kas viņai lika tik ļoti ciest? Viņa noteikti cieš, nevar tā smaidīt tikai saņemot lapu. Viņa vēl jūt? Vienmēr smaidīga, laipna. Vienmēr, kad esmu gājusi pieteikties pie ārsta, viņa paņem manu lapu un smaida, tā it kā tā būtu vienīgā lieta dzīvē, kas viņu patiesi iepriecinātu. Nolēmu viņu izsekot. Lēmums tika pieņemts tajā pašā brīdī, kad viņa ielika lapu mapītē pie citām tādām pašām un maigā tonī ieteica man iet uz 132.kabinetu, jo tur esot atsaucīgāks ārsts.
Kopš šī brīža visa mana dzīve tika pielīmēta smaidošajai blondīnei. Viņa brauca ar sabiedrisko transportu – 5.tramvaju līdz Mārtiņa ielai, kurā izkāpa. Pat tad, kad viņai blakus nostājās kāds smirdīgs bomzis – viņa tikai smaidīja. Tā bija slimība, jo arī bomzis smaidīja. Tik pretīgi. Katru rītu septiņos viņa jau stāveja pieturā, katru vakaru sešos viņa aizslēdza dzīvokļa durvis. Es atradu viņas dzīvokļa logus un ērti iekārusi binokli pie acīm naktis pavadīju vērojot viņu. Otrdienās un ceturtdienās viņa gāja iepirkties. Parasti viņas pirkumu sarakstā bija ikdienišķi pārtikas produkti. Pētot viņas nevīžīgi izmestos čekus secināju, ka viņa ir veģetārtiete un viņai nav mājdzīvnieku. Ne reizi viņa nebija pirkusi neko alkoholisku, nevienu pašu cigarešu paciņu, nevienu pašu čipsu paciņu. Neko. Tīra, kā stikliņš pēc lielās pavasara tīrīšanas. Tomēr es neapstājos – man vajadzeja redzēt kā viņa raud, kā viņai seju izķēmo izmisums. Šī apsēstība kļuva par manu dzīves jēgu. Pēc darba es steidzos uz soliņu viņas logu priekšā un priekā mirdzošām acīm cerēju ieraudzīt kaut vienu vājuma pazīmi.
Pēc pusgada man atslēdza elektrību, izmeta no darba. Draugi no manis izvairījās, bet man bija vienalga. Vīrs vēl mēģināja mani piespiest apmeklēt psihologu, bet padevās uzreiz pēc tam, kad biju pielikusi viņam bārdas nazi pie rīkles. Pēc šī strīda vīrs aizmuka kā žurka no grimstoša kuģa, toties es jutos iedvesmota.
Kādā tumšā ziemas vakarā es gaidīju viņu pie ielas stūra. Viņa nāca kā vienmēr smaidīga ar čaukstošu, piepūtušos iepirkumu maisiņu rokās. Man rokās bija tas pats virtuves nazis. Viņa smaidīja līdz pēdējam – nekliedza, nespārdījās, tikai rāmi skatījās man acīs un smaidīja. Liekās, ka viņu iepriecina pat asins lāses, kuras izspiedās zem asmens radītā spiediena. Es varēju tā skaisti – šņikt, kā Holivudas filmās, bet viņai bija tik smaidoša āda. Tik mierīga un pulsējoša āda. Aizvēru acis un atvēzējusies dūru. Viens, otrs dūriens. Trešais. Nazis iesprūda un es ar niknumu vilku to ārā,m lai durtu atkal, līdz spēku izsīkumam. Viņa klusēja, pat ne skaņu neidzvesa. Un tad, pāris reižu krampjaini noraustījusies, palika ar sastingušu smaidu guļam savās asinīs. Aizvēru acis, iekaucos kā vilks. Biju zaudējusi, atņēmusi pati savai dzīvei jēgu. Šņikt – pāri kaklam, tā liegi un maigi, un tad arī es nokritu blakus smaidošajai blondīnei. Dobji atsitusies pret piesnigušo asfaltu es atkal pacēlos gaisā. Bija viegli, viegli, kā lidojot. Atskatījos, lai vēlreiz redzētu blondīnes smaidu, bet.. Viss, ko redzēju bija manis pašas ķermenis ar vienu garu pavērušos un smaidīgu muti kakla vidū. Apkārt neviena cita. Nevienas blondīnes, neviena aizmirsta un nomesta iepirkumu maisiņa. Nekad nav bijis nevienas blondīnes, nekad nav bijis ieslodzīts smaids. Tikai mans ķermenis. Viens. Ar ņirdzošā grimasē pārgrieztu kalu. Un tad mans kauciens, kurš pāršķēla zemi tikpat viegli un asi kā iepriekš nazis manu pašas miesu.