par intīmo..

mēs visi kādreiz esam raudājuši. tas ir ļoti būtiski, patiesībā.
dažiem kaklā skāpj kamols un acis pildās ar kaut kādu neizsakāmas izcelsmes sāļu šķidrumu. citi atkal ļauj šim šķidrumam lēnām ritēt pāri vaigiem - klusi, klusiņām, lai neviens nepamana. vēl ir tādi, kuri nemaz neraud - viņiem tikai asaro acis - no vēja, dūmiem, gaisa....
mana istabas biedrene, piemēram, nekad neraud. viņai tikai šad tad noraustās pleci un no rītiem ir mikls spilvens.
mans draugs šo vājību atļāvās tikai vienu reizi tekstiņa "es nezinu, vai būtu vērts dzīvot, ja ne Tevis" pavadībā (kad šķīrāmies, tad gan viņš neraudāja maita tāds).
tēvs bieži birdināja asaras, visbiežāk kāda grādīgā glāzītē. pēc tam zņaudzīdams rokas asarainā balsī sūdzēja savas bēdas.
Un paskatieties uz māmiņām - tās slepus slauka acis, kad viņu mazie lolojumi dāvā viņām saņurcītu pirmo sniegpulkstenīti...

patiesībā tas ir ļoti intīmi - redzēt kāda asaras. tas ir tāpat, kā redzēt mēness neapgaismoto pusi.
kad Tu pēdējo reizi raudāji?