mājas.

Biju aizmirsusi cik ļoti reibst galva, kad no saules gaismas pielietām ielām ieej tumšā kāpņutelpā. Ar roku bezpalīdzīgi atspiesties pret sienu, kurai tur vienkārši ir jābūt, un piemiegtām acīm gaidīt, kad atgriezīsies redze. Tad jau varu izšķirt pakāpienus augšup un varu iet tālāk. Augšup. Mazliet aizelsusies stāvu savu durvju priekšā ar atslēgu rokās. Auksta un metāliska skaņa, kad pagriežu atslēgu slēdzenē. Gluži kā Tava balss. Spēji atveru durvis. Gribu mājās. Līdz nervu galiņiem vēlos izjust to miera sajūtu. Klusi aizvērusi durvis es nometu savu somu uz gultas un ieslēdzu TV. Automātiski. Man nepatīk klusums, kurš mani sagaida ik reizi, kad pārrodos mājās. Man vajag čalas, kaķa murrāšanu, suņa smilkstus un smaidošas lūpas, kuras snauž dīvānā un skatās jaunākās sporta ziņas. Bet nekas. Es varu pielāgoties. Savās mājās es pati tēloju kaķi, suni, bērnu un vīru. Pieskrūvēju lampiņu pie sienas un saplēšu krūzīti. Pēc tam baros par saplēstiem traukiem un lauskām, kuras mētājas uz grīdas. Tas ātri apnīk un tad es saraudātām acīm smēķēju uz balkona un klausos pilsētas trokšņos. Es esmu pašpietiekama. Man sevis pietiek un vēl pāri paliek. Pēc tam es kārtoju māju. Noslauku putekļus no atmiņām, sašķiroju cerības alfabēta secībā, dažus pagātnes rēgus izmetu atkritumu grozā un izmazgāju grīdu. Apmierināti nolūkodamās uz savu kārtīgo dzīvesvietu es novelku drēbes un eju dušā. Es dažkārt brīnos par cilvēkiem, kuri dušā pavada stundās mērāmu laika posmu. Man nevajag daudz laika, lai noberztu no sevis visus dienas pārdzīvojumus, pieskārienus un vilšanās sajūtas. Zobus es mazgāju bieži un ilgi. Atgriežu krānu un mazgāju zobus. Tiem vajag būt baltiem un daiļiem. Vismaz kaut kam jābūt baltam. Tad noslaukos ar dvieli un ieziežu ķermeni ar smaržīgu krēmu. Saģērbjos, apsēžos gultā un gaidu kādu ciemos. Paiet stundas, minūtes, sekundes, gadsimti, bet neviens nenāk. Dažkārt pieķeru sevi pie domas – cik ilgā laikā tiktu atrasts mans līķis, ja es piepeši izdomātu nevienu negaidīt. Vai es jau būtu sākusi dalīties, vai mani varētu atpazīt, vai man jau būtu parādījušies līķa plankumi. Varbūt mani atrastu pēc mēneša, kad nebūtu samaksājusi ikmēneša īri, varbūt kaimiņiem sāktu šķist neciešama smaka. Tad viņi izmisīgi meklētu kādu nobeigušos peli vai žurku savās istabās, bet smaka nepazustu. Kad man apnīk gaidīt, tad es pati eju ciemos. Uzvelku savu smaidu, uzkrāsoju plakstiņus ar naivumu, ietonēju vaigus viegluma krāsā un dodos pie kāda dzert tēju un pļāpāt par niekiem. Šad tad mēs piedzeramies un es mēdzu tēlot psihologu. Uzklausu, dodu padomus, gudri runāju un mierinu, iedrošinu īstenot savus sapņus, cīnīties pret rutīnu, depresiju, filozofēju par dzīves netaisnībām un daudz klausos. Viegli palīdzēt citiem, runāt par viņu dzīvi, par viņu problēmām un sāpēm. Klausīties ir jāmāk, un to es māku. Sen jau esmu pieradusi nerunāt par sevi. Ja nu vienīgi izdomājot kādu piemēru no savas dzīves, lai parādītu, ka arī man ir līdzīgi klājies. Ja mēs nefilozofējam par nopietnām lietām, tad es parasti tēloju muļķi, un nebūšu pieticīga – man tas labi padodas. Dabas dots talants tā teikt. Kad man nav oms, tad es mēģinu izvairīties arī no nopietnām sarunām. Tad pienāk nakts un man gribot – negribot ir jāatgriežas savā vientulībā – savās mājās. Tad es atkal smēķēju un klausos skumjas dziesmas. Noslaucījusi ūdeni no acīm es eju mazgāt zobus un tad uzvilkusi pidžamu ieritinos savā gultā un cenšos sagaidīt vismaz miegu. Parasti tas izdodas.