Eternal sunshine of the spotless mind
~~~~~~
Tu lūdzi aizvērt acis un tad es biju visur - zem Tavām rokām,acīm,lūpām un zem elpas. Es biju Pasaule, Tu biji Dzīvība un Tava Elpa bija mana Elpa.
Tās ir muļķības - es neatceros Tavu seju. Iemīlējušies saka, ka tai vajadzētu stāvēt acu priekšā kā akmenī iekaltai. Tavējā ir no daudz smalkākas matērijas - tā iztek cauri atmiņām kā ūdens. Tikai pieskārienus es nesajauktu, lai cik daudz būtu dzērusi. Slīcinu visu. Lejiet man vēl!!
~~~~~~
Pieskārienus nemaz nevar sajaukt.
Draudzenes netīšo glāstu... Cita zīmējumus uz manām kontūrām.. Miklas rokas.. Bezpersonisku pļauku, nagu švīkas..
Man šķiet, ka katrs pieskāriens ietetovē pirkstu nospiedumus manā ādā, un tad pieskārienu nav iespējams sajaukt ne ar vienu citu.
~~~~~~
Atlaist,lai skrien. Zināt, ka nepakļausies, ka var aiziet nepasakot un nebrīdinot. Tas mirkļiem piešķir netveramu burvību.
Bezierunu pakļāvība, bez pakļaušanas. Klusu...
~~~~~~
Un tad Dievs iepūta savu dvašu radītajā ķermenī un tas kļuva par dzīvu cilvēku.....
otrdiena, 2008. gada 30. decembris
pirmdiena, 2008. gada 29. decembris
krikši
Viens, divi, trīs, pieci, seši, septiņi. Un tad atkal - viens, divi, trīs, pieci, seši, septiņi...
Es iešu ar kājām šoreiz. Viens, divi, trīs......
~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~
Es būšu klusa, klusiņa, tikai kliegšu un ārdīšos - es to darīšu klusiņi-klusiņām. Tāpat kā mēs vienmēr to daram - bez nevienas skaņas, tikai šad tad elpa paātrinās un ieskrien acu zīlītēs. Tas uzbudina.
Šonakt es iepazinos ar mīļāko. Es biju klusiņa un mēģināju viņai iepatikties - nesanāca un tas mani aizvainoja. Nācās sūtīt Tev dusmīgu īsziņu,lai Tu vairs savas padauzas vismaz manos sapņos nevelc.
~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~
Viss. Klusām iešu smēķēt.
~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~
Es iešu ar kājām šoreiz. Viens, divi, trīs......
~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~
Es būšu klusa, klusiņa, tikai kliegšu un ārdīšos - es to darīšu klusiņi-klusiņām. Tāpat kā mēs vienmēr to daram - bez nevienas skaņas, tikai šad tad elpa paātrinās un ieskrien acu zīlītēs. Tas uzbudina.
Šonakt es iepazinos ar mīļāko. Es biju klusiņa un mēģināju viņai iepatikties - nesanāca un tas mani aizvainoja. Nācās sūtīt Tev dusmīgu īsziņu,lai Tu vairs savas padauzas vismaz manos sapņos nevelc.
~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~
Viss. Klusām iešu smēķēt.
~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~
pirmdiena, 2008. gada 22. decembris
piezīmes
Apkārt smaržo pēc noguruma un pēc sviedriem. Es biju tev uzticīga, mans mīļais draņķi, un zini – tas bija tā vērts. Divus sasodītus mēnešus dzīvoju bez tevis – vienās orģijās. Es, kurai vienīgās baudas zemes virsū bija saistītas tikai ar ķermeni, dzēru, meklēju aizstājējus, skaļi smējos un izģērbos pāris acumirkļos, lai vientuļās telpās trīcošiem pirkstiem pārlasītu tavas aprēķinātās sms – beidz ar manu vārdu uz lūpām. Tici man – es to darīju. Vienīgā laime zemes virsū ir saistīta ar ķermeni. Laimei vispār ir ļoti fizisks raksturs. Mēs taču esam fiziski – kā gan varam runāt par garīgumu? Esmu pārsteigta. Divus mēnešus mēs nelikāmies viens par otru ne zinis, un tagad.. Tagad esam saplūduši ar palagiem un nakts melnumu. Melīgais cūka – tu taču arī drāzies ar visām, kurām vien gribēji! Tu viņas visas mīlēji – katru savā naktī, citreiz pa divām uzreiz, un es par to fantazēju. Ar kādām tiesībām vispār tu pieprasi no manis paskaidrojumus par ignorēšanu?
Man pulsē deniņi un mēs elpojam vienā ritmā. Mirklis, kurš pieder mums un ir izpleties pa visām ķermeņa šūniņām. Tu esi netīrs, tu esi amorāls un melīgs, zemisks pielīdējs, sava krāniņa vergs, daiļdirsējs, alternatīvi apdāvināts vīriešu izdzimtenis, kuram poligāmija ir iedzimta slimība. Tu varētu sējumiem rakstīt par to, ka likt sievietei zaudēt galvu, tu plāno savas tikšanās un dažādībai tiecies ar katru sievieti savā nedēļā, tu esi vismīļākais mīļākais un visneciešamākais draugs, tu esi.... mans. Šonakt tu esi mans, un šonakt es negribu domāt par tavām orģijām, tu esi tīrs un skaties man acīs. Mēs vienmēr bijām klusi, tikai dažreiz tu man ieliki īkšķi mutē, lai es nekliegtu. Tagad ir tikai sajaukti palagi, tavs skatiens man acīs un miers. Ja es kādreiz nebūšu viena, tad manam izredzētajam būs tāds pats skatiens kā tev tagad. Viņš būs tāds pats kā tu.. Es iekožu lūpā, lai tev to. Tas nav jāzina. Mēs esam brīvi – brīvi no saistībām, no mīlestības, no attiecībām. Domā sabiedrība ir gatava brīvībai? Ļauj man pateikt priekšā – nebūt ne! Viņi mīl saistības, viņi mīl tās uz kaut vai uz nakti, labākais ir uz nedēļu, mēnešiem un gadiem... Tas ir privātīpašnieciskums, izmantošana un atkarība. Mēs izmantojam visu un bez jebkādiem sirdsapziņas pārmetumiem un klāt piekarinām birku – mans! Neaiztikt!
Un tu pieskaries manām lūpām ar savējām. Tas nav skūpsts, tas ir pieskāriens dvēselei – līdz asarām maigs. Tikai ar tevi var tā. Salikt lūpas tik tikko kopā un elpot. Šo mirkli es nepārdotu. Acs stūrītī sāka dedzināt kaut kas mikls un es sapratu cik ļoti tu esi man vajadzīgs. Kaut vai reizi mēnesī. Kaut vai reizi mūžā.
Man pulsē deniņi un mēs elpojam vienā ritmā. Mirklis, kurš pieder mums un ir izpleties pa visām ķermeņa šūniņām. Tu esi netīrs, tu esi amorāls un melīgs, zemisks pielīdējs, sava krāniņa vergs, daiļdirsējs, alternatīvi apdāvināts vīriešu izdzimtenis, kuram poligāmija ir iedzimta slimība. Tu varētu sējumiem rakstīt par to, ka likt sievietei zaudēt galvu, tu plāno savas tikšanās un dažādībai tiecies ar katru sievieti savā nedēļā, tu esi vismīļākais mīļākais un visneciešamākais draugs, tu esi.... mans. Šonakt tu esi mans, un šonakt es negribu domāt par tavām orģijām, tu esi tīrs un skaties man acīs. Mēs vienmēr bijām klusi, tikai dažreiz tu man ieliki īkšķi mutē, lai es nekliegtu. Tagad ir tikai sajaukti palagi, tavs skatiens man acīs un miers. Ja es kādreiz nebūšu viena, tad manam izredzētajam būs tāds pats skatiens kā tev tagad. Viņš būs tāds pats kā tu.. Es iekožu lūpā, lai tev to. Tas nav jāzina. Mēs esam brīvi – brīvi no saistībām, no mīlestības, no attiecībām. Domā sabiedrība ir gatava brīvībai? Ļauj man pateikt priekšā – nebūt ne! Viņi mīl saistības, viņi mīl tās uz kaut vai uz nakti, labākais ir uz nedēļu, mēnešiem un gadiem... Tas ir privātīpašnieciskums, izmantošana un atkarība. Mēs izmantojam visu un bez jebkādiem sirdsapziņas pārmetumiem un klāt piekarinām birku – mans! Neaiztikt!
Un tu pieskaries manām lūpām ar savējām. Tas nav skūpsts, tas ir pieskāriens dvēselei – līdz asarām maigs. Tikai ar tevi var tā. Salikt lūpas tik tikko kopā un elpot. Šo mirkli es nepārdotu. Acs stūrītī sāka dedzināt kaut kas mikls un es sapratu cik ļoti tu esi man vajadzīgs. Kaut vai reizi mēnesī. Kaut vai reizi mūžā.
trešdiena, 2008. gada 17. decembris
pie ārsta
„Sveiki, vēlos veikt Sirdsapziņas operāciju. Tieši sirdsapziņas dēļ man pēdējā laikā vairs neveicas biznesā un nu jau esmu uz bankrota sliekšņa. Zāles nepalīdz, hipnozes kursu efektivitāte ir pielīdzināma nullei, tādēļ vēršos pie Jums ar lūgumu – izgrieziet to ārā, pirms tā sabojā visu, kas man pieder.”
„Labdien, esmu dzirdējis, ka Jūs lieliski palīdziet cilvēkiem ar visāda veida problēmām. Redziet, pirms kāda laika jūs man vaicāt Zaļo Īkšķīšu operāciju. Diemžēl jāsaka, ka jau vairākus gadus lauksaimniecībā ir smaga krīze, tādēļ lūdzu pēc iespējas ātrāk man šos īkšķīšus apmainīt pret Zelta Rokām ”
„Ļoti cienījamais Ārsta kungs! Jūs man veicāt Gaišredzības operāciju, bet man ir parādījušās nevēlamas blaknes – man ir pazudusi atmiņa un pēc gaišredzības seansu veikšanas es vairs neatceros, ko redzēju. Lūdzu, izraksties kādas zāles pret šo problēmu, citādāk es vairs nespēju noteikt kur man vislabāk investēt finanses.”
„Labdien, pirms 3gadiem Jūs man veicāt Jaunības operāciju un izrakstījāt ēdienkarti, kuru man jāievēro 10 turpmākos gadus. Vēlējos pajautāt vai uzturā drīkstu lietot arī nēģeru embrijus? Redziet, mums ar vīru paredzēts kūrorta brauciens uz Āfriku, bet es baidos, ka no nēģeru embrijiem man varētu parādīties melni plankumi.”
„Labdien, esmu dzirdējis, ka Jūs lieliski palīdziet cilvēkiem ar visāda veida problēmām. Redziet, pirms kāda laika jūs man vaicāt Zaļo Īkšķīšu operāciju. Diemžēl jāsaka, ka jau vairākus gadus lauksaimniecībā ir smaga krīze, tādēļ lūdzu pēc iespējas ātrāk man šos īkšķīšus apmainīt pret Zelta Rokām ”
„Ļoti cienījamais Ārsta kungs! Jūs man veicāt Gaišredzības operāciju, bet man ir parādījušās nevēlamas blaknes – man ir pazudusi atmiņa un pēc gaišredzības seansu veikšanas es vairs neatceros, ko redzēju. Lūdzu, izraksties kādas zāles pret šo problēmu, citādāk es vairs nespēju noteikt kur man vislabāk investēt finanses.”
„Labdien, pirms 3gadiem Jūs man veicāt Jaunības operāciju un izrakstījāt ēdienkarti, kuru man jāievēro 10 turpmākos gadus. Vēlējos pajautāt vai uzturā drīkstu lietot arī nēģeru embrijus? Redziet, mums ar vīru paredzēts kūrorta brauciens uz Āfriku, bet es baidos, ka no nēģeru embrijiem man varētu parādīties melni plankumi.”
otrdiena, 2008. gada 9. decembris
Sega.
Vispakārt smaržo pēc miega. Vai Tu zini kā ir, kad smaržo pēc miega? Dažkārt liekas, ka Tu zini pārāk daudz. Tāpat kā toreiz, kad gājām soļus neskaitīdami. Tu teici, ka saproti mani. Tu teici, lai neuztraucos... Es neuztraucos. Uztraukta patlaban ir sveces liesmiņa, kura, bailīgi izstiepusi rociņas, skrien prom no sveces. Visādi citādi ir miers.
Es tagad sēžu gultā, apsegusies ar vecmāmiņas vatēto segu; tā ir tumši zila ar krāsainiem, dažāda diametra aplīšiem. Tu man zīmēji aplīšus uz sejas, atceries? Ar pašiem pirkstu galiņiem pieskāries ādai, un man likās, ka Tavu pirkstu galos mājo bezgalība. Tu zīmēji aplīšus manā dvēselē – mazus un mirdzošus. Aizvēru acis, lai netraucētu mirkli, lai nekas netraucētu Tev, lai Tu saprastu... Vai Tu zini kā ir, kad Tev pieskaras dvēselei? Man dažkārt šķiet, ka Tu tik daudz nezini. Tavs pirksts atrāvās un Tu sāki runāt par valsts krīzi. Elpa aizlūza un aplis bija noslēdzies. Es sēžu vatētās segas aplītī, zilā ar mazu, baltu, nenokrāsotu robežšķirtni, un klausos kā kūst laiks. Tas silti iezīmē pasteļkrāsas ēnas uz palaga un nemanāmi sajaucas ar telpu; drīz es vairs nevarēšu tos abus atšķirt – tie būs viens vesels. Dažreiz laiks ir mans sabiedrotais, mans draugs. Viņš man ļauj atpūsties un vērot kā mirklis rotaļājas ar maniem pirkstu galiem, kā tas pieglaužas ādai, ienirst matos un acu zīlītēs un tad sagriežas mazā, spīguļojošā aplītī un izgaist, atstājot aiz sevis saldenrūgtu garšu mutē. Tu sēdi otrā aplītī. Tas ir balts kā manna, ko bērnībā ēdu vakariņās. Pēc tam es gāju gulēt, rūpīgi apsegusies ar veco, vatēto segu, un man likās, ka sev virsū uzsedzu tumši zilu, nebiedzamu visumu, kurā pulsē bezgala daudz baltas, zilas un sarkanas zvaigznītes. Kamēr no vienas zvaigznes nokļūst uz otru paiet visa nakts, tad vienā mirklī Tu atver acis un ar vilšanos secini, ka visums atkal ir sarāvies un pārvērties par segu. Atliek tikai uz mirkli aizvērt acis un aplis noslēdzas. Es izpūtu dūmu virpulīti un smējos. Ja Tu mani saprastu, tad Tu nerunātu. Vārdi ir lieki, tie sabojā visu, piešķir romantismam pragmatismu un nožēlojamu novazātību. Vārdi ir jau sen atklausīti glābšanas baļķi, ar kuriem var dot mājienus.. Man bija tik ļoti, ļoti bail! Es gribēju skriet Tev pakaļ, saķert aiz rokas un pazust no laika, pazust no telpas! Bet Tu stāvēji man blakus, pļāpādams par valsts krīzi un neredzēdams mūsējo, un es smēķēju, un neklausījos, un nervozi smējos, brīžiem iemetot pa kādai no tām nodrellētajām frāzēm, kuras der visos gadījumos, lai saruna neapsīktu. Kādu no tām smirdīgajām frāzēm,ar kurām Tu tā mīli noslogot savu prātu... Aplis bija noslēdzies, mirklis pazudis, mēs katrs palikām savā līnijas pusē un tā savukārt, sapinusies ar cigarešu dūmiem un atsevišķiem vārdiem, vijās prom uz bezgalību.
Tu zini kā smaržo miegs? Miegs smaržo pēc aizmiršanās un sapņiem, trausliem kā tauriņu spārni un dziļiem kā visums. Laiks ir saplūdis ar telpu un visas nojautas apvilcis ar stingru līniju. Ēnas paliek asas kā samuraju zobens un mirklis atstāj mutē rūgtenu garšu. Kā Tu domā, vai mēs varam būt līdzsvarā, atsājot melnbaltus punktiņus viens otra dvēselē? Nevis ļaut, lai laiks mums apvelk apkārt skaisto burbulim līdzīgo mirkli svētlaimes, bet paši zīmēt apļus debesīs un visumā uz vecas, tumši zilas segas. Ievelku elpu un nodzēšu sveci, atbrīvojot liesmiņu no uztraukuma, pagriežos un ieritinos savā segā, savā visumā. Mēs jau sen kā guļam katrs zem savas segas...
Es tagad sēžu gultā, apsegusies ar vecmāmiņas vatēto segu; tā ir tumši zila ar krāsainiem, dažāda diametra aplīšiem. Tu man zīmēji aplīšus uz sejas, atceries? Ar pašiem pirkstu galiņiem pieskāries ādai, un man likās, ka Tavu pirkstu galos mājo bezgalība. Tu zīmēji aplīšus manā dvēselē – mazus un mirdzošus. Aizvēru acis, lai netraucētu mirkli, lai nekas netraucētu Tev, lai Tu saprastu... Vai Tu zini kā ir, kad Tev pieskaras dvēselei? Man dažkārt šķiet, ka Tu tik daudz nezini. Tavs pirksts atrāvās un Tu sāki runāt par valsts krīzi. Elpa aizlūza un aplis bija noslēdzies. Es sēžu vatētās segas aplītī, zilā ar mazu, baltu, nenokrāsotu robežšķirtni, un klausos kā kūst laiks. Tas silti iezīmē pasteļkrāsas ēnas uz palaga un nemanāmi sajaucas ar telpu; drīz es vairs nevarēšu tos abus atšķirt – tie būs viens vesels. Dažreiz laiks ir mans sabiedrotais, mans draugs. Viņš man ļauj atpūsties un vērot kā mirklis rotaļājas ar maniem pirkstu galiem, kā tas pieglaužas ādai, ienirst matos un acu zīlītēs un tad sagriežas mazā, spīguļojošā aplītī un izgaist, atstājot aiz sevis saldenrūgtu garšu mutē. Tu sēdi otrā aplītī. Tas ir balts kā manna, ko bērnībā ēdu vakariņās. Pēc tam es gāju gulēt, rūpīgi apsegusies ar veco, vatēto segu, un man likās, ka sev virsū uzsedzu tumši zilu, nebiedzamu visumu, kurā pulsē bezgala daudz baltas, zilas un sarkanas zvaigznītes. Kamēr no vienas zvaigznes nokļūst uz otru paiet visa nakts, tad vienā mirklī Tu atver acis un ar vilšanos secini, ka visums atkal ir sarāvies un pārvērties par segu. Atliek tikai uz mirkli aizvērt acis un aplis noslēdzas. Es izpūtu dūmu virpulīti un smējos. Ja Tu mani saprastu, tad Tu nerunātu. Vārdi ir lieki, tie sabojā visu, piešķir romantismam pragmatismu un nožēlojamu novazātību. Vārdi ir jau sen atklausīti glābšanas baļķi, ar kuriem var dot mājienus.. Man bija tik ļoti, ļoti bail! Es gribēju skriet Tev pakaļ, saķert aiz rokas un pazust no laika, pazust no telpas! Bet Tu stāvēji man blakus, pļāpādams par valsts krīzi un neredzēdams mūsējo, un es smēķēju, un neklausījos, un nervozi smējos, brīžiem iemetot pa kādai no tām nodrellētajām frāzēm, kuras der visos gadījumos, lai saruna neapsīktu. Kādu no tām smirdīgajām frāzēm,ar kurām Tu tā mīli noslogot savu prātu... Aplis bija noslēdzies, mirklis pazudis, mēs katrs palikām savā līnijas pusē un tā savukārt, sapinusies ar cigarešu dūmiem un atsevišķiem vārdiem, vijās prom uz bezgalību.
Tu zini kā smaržo miegs? Miegs smaržo pēc aizmiršanās un sapņiem, trausliem kā tauriņu spārni un dziļiem kā visums. Laiks ir saplūdis ar telpu un visas nojautas apvilcis ar stingru līniju. Ēnas paliek asas kā samuraju zobens un mirklis atstāj mutē rūgtenu garšu. Kā Tu domā, vai mēs varam būt līdzsvarā, atsājot melnbaltus punktiņus viens otra dvēselē? Nevis ļaut, lai laiks mums apvelk apkārt skaisto burbulim līdzīgo mirkli svētlaimes, bet paši zīmēt apļus debesīs un visumā uz vecas, tumši zilas segas. Ievelku elpu un nodzēšu sveci, atbrīvojot liesmiņu no uztraukuma, pagriežos un ieritinos savā segā, savā visumā. Mēs jau sen kā guļam katrs zem savas segas...
Abonēt:
Ziņas (Atom)