pirmais

Smalki zirnekļu tīkli savērpti ap domām, kuras ar saviem atomiem bombardē manas smadzenes. Es tagad vēlētos izsviest pa logu savu istabas biedru. Tā vietā par atbildi uz viņa jautājošo skatienu es sniedzu savu random smaidu. Neciešu, ka izliekas vai tēlo pieklājību, bet pati tā daru. Varbūt meloju, varbūt saku taisnību. Visur ir meli un visur ir taisnība.
Skan apdullinoši skaļi "Kā toreiz dzērām mēs". Dziedātāji ir četri jaunieši un viena jauniete. Pārējie meklē pazudušos cilvēkus un cigaretes. Mēs dzeram viskiju no pudeles kakliņa bez uzdzeramā un arvien skaļāk raujam vaļā latvju ziņģes.
Atmiņā uzaust trīs sievietes pie vīna pudeles. Viņas runā par dzīvi, vīriešiem, mīlestību un likteni. Trešā gan vairāk klausās - viņa vēl ir jauna. Ja mēs tagad tā sēdētu, tad es arī runātu. Man būtu ko teikt. Sievietes runāja par to, kad pēc en-nodzīvotiem gadiem Tu saproti, ka patiesībā savu mīlestību esi palaidusi vējā kā smiltis starp pirkstiem izkaisījusi. Un tagad vairs nav tiesību jaukties cita ģimenē, jo pati savu iespēju esi atdevusi kādai citai. Tikai bezmiega naktīs viņi svaidās pa atmiņām un slapjiem palagiem, ilgodamies pēc tā kas varēja būt, ja vien... Man pazīstamas ir bezmiega naktis un dienas, kad miegs nāk kā pestīšana, kā aizmiršanās.
Jaunieši pārcēlās uz citu istabiņu. Man nedaudz reiba galva un tad es atradu sevi Tavās rokās. Mēs nemīlējāmies, Tu tikai glaudīji man galvu - es par to biju pateicīga. Patiesībā es jutos labi tā guļot.
Es iedomājos, kā būtu, ja NEbūtu..... Piemēram, ja es nebūtu iestājusies tieši šajā augstskolā, ja es nebūtu satikusi to un to - vai arī tad es tagad atrastos te tieši tādā situācijā, kā tagad... Dzīvē viss ir saistīts un tajā pašā laikā nekas nav saistīts. Sakritības vai nejaušības? Vai tā ir nejaušība, ka tieši Tu un tieši tagad lasi tieši manu stāstu? Bet, es lūdzu, nebūsim pārāk tieši.
Man nav bail no nodevības vai sāpēm. Patiesībā man ir bail no tā, ka es nespēšu kādu mīlēt... Cik ironiski - es tik ļoti ilgojos, lai kāds mani tā skaisti un no visas sirds... Bet es nemāku dot pretī neko.. Pat ja cenšos - man vienkārši nesanāk! Un vai es esmu vainīga, ka tie nolādētie tauriņi ir pazuduši no mana vēdera un nenāk atpakaļ ne sitami? Nejūtos vainīga, ka man kājās ir kauli, nevis želeja, kad ieraugu Tevi! Un ko es varu darīt, ja Tu atkal ar katru manu smaidu baro savus sapņus un cerības? Vai man jājūtas vainīgai, ka mani mīl, bet es ne? Ōōōō.... redz pie kā noved prātojumi par to kā būtu, ja NEbūtu. Tādā gadījumā es labāk pat nedomāšu, kā būtu, ja būtu....
Man deva padomu - labu padomu. Vispār nedomāt. Dzīvot šim mirklim, nekādas pagātnes, varbūt dažreiz nākotne. Šo padomu man deva vīrietis, kuram es ļāvu aiziet prom no manas dzīves pat lāga tajā neienākušam. Mēs nebijām kopā. Mēs tikai dažreiz tusējām kopā un daudz smēķējām un runājām par visādiem niekiem.
Tad man vēl ieteica būt pieaugušākai - vairāk nosvērtības, mazāk atklātības, vairāk savaldības, mazāk neprāta. Un nerādi visiem to, ko Tu raksti. Tas var bojāt Tavu reputāciju - man teica. Tas atkal bija mans labs draugs. Ar viņu kopā esam skaļi dziedājuši ejot pa ielu un viņš mani ir nesis pičpaunā. Viņš tikai gribēja, lai es esmu labāka. Lai es esmu kā skaista dārgumu lādīte, kura priecē acis, bet lādītes atvēršana liktu elpai aizrauties no saviļņojuma.
Draugi jau tikai grib to labāko, bet es nekad nevarētu būt dārgumu lādīte - es varētu būt stāstu lādīte, nobružāta no pieskārieniem un meliem. Varbūt arī pilna ar meliem. Jebšu arī pilnīgi tukša.
No rīta es izvēlos no Tavas gultas un cerēdama, ka Tu neko neatcerēsies, dusmīgi apkampusi minerālīša pudeli tipināju uz savu istabiņu. Aizmiegot vēl atcerējos to kā sen atpakaļ sēdēju bērnu rotaļu laukumā un skatījos māju logos, prātuļodama, ko katrs iekšā esošais cilvēks varētu darīt tajā brīdī. Atcerējos koku zaru rakstus laternas gaismā. Smaids parādijās uz lūpām un es cerēju, ka sapnī atkal tur atgriezīšos. Miegs man vienmēr ir aizmiršanās. Atpūta no pasalues un no savām problēmām."Man tas obligāti ir jāpieraksta"'es vēl nočukstēju un tad iegrimu savos zemapziņas iespaidos par bijušo dienu.

Lādītes vāks ir aizvēries. Atkal klāt ir bezmiega pārpilnas dienas un naktis. Es vairs neiešu mazgāties. Audzēšu biezu ādu. Varētu aizņemties no čūskas kādu kriksi. Šī savu ādu varot tik biezu izaudzēt, ka tā sāk traucēt augt. Vai tā būtu zīme, ka arī es savā izaugsmē apstāšos, ja izdosies īstenot savu plānu? Domas šaudās pa galvu gaismas ātrumā. ķircinās par mani. Vairs nebūs svētdienas sajūtas rītu, kad pamostos no skūpstu un glāstu pārpilnības. Tas viss ir pašapmāns. Tapat pēc tam piecelsies, apzīmogos lūpas ar skūpstu un izliksies, ka nekas nav noticis. Vai tad ir? Bet nu pietiks par tik nomācošām detaļām. Pievērsīsimies reālajai dzīvei. Man vairs neko neprasi - lūpas spītīgi klusēs un pat acis glabās noslēpumu. Tikai pirksti, tikai tie, zīmuli krampjaini sagrābuši, vēstīs par notikumiem un domām. Nekavējies ne mirkli!



Istaba. Parasta istaba. Ar lielu, ozolkoka gultu, televizora galdiņu un dzidriem logiem. Grīdu sedza mīksts krēmkrāsas paklājs. Paskaties - apkārt nemana nevienu puteklīti, nevienu netīrumu. Smaržo pēc ceriņiem. Šādā istabā nenāk murgaini sapņi un vīrieši ar netīrām kājām. Šeit atrodoties sapnis par māju kā miera ostu ir izjūtams līdz pat kaulu smadzenēm. Tikai patalaban...

Gaisu kā ar asu nazi pārķēla kliedziens -Tinies prom! Prom no manām acīm! Piecu metru rādiusā no manis!-
Agnese auroja vairs nedomājot par kaimiņiem aiz plānās komunaļņika sienas.
-Es aizeju. Un beidz bļaut,- Toms klusi, bet stingri jau kuro reiz atkārtoja.
-Paskaidro, lops tāds!- sieviete plosījās kā viesuļvētra un drauga šķietamā mīkstmiesība tikai pielēja eļļu ugunij -Man ir tiesības zināt!-
-Es.. Ja... Tu esi dzērusi. Un ja gribi pisties ar Gati, tad es netaisos traucēt. Ne jau viņš sliktāks par Ritvaru. - Gatis beidzot negribīgi izgrūda.
Agnese paķēra pirmo priekšmetu, kas bija pa rokai un no visa spēka meta pret durvīm.
-Tie ir meli!-
Asa skaņa iecirtās ausīs. Spēcīgi nosmaržoja ceriņi. Tā bija vāze. Bija.
-Ja? tiešām? - Toms sarkastiski pacēla vienu uzaci.
Sieviete nodrebēja. Tukšums plosīja visu viņas būtību. Kā... Visiem tic, bet... Agnesei ne... Un viņa... Uzticējās.. Domāja, ka viņš.... Neticēs visādiem....
-Tad lasies!- Viņa noaurojās un pieskrēja pie loga. Ar rokām atspiedās pret palodzi. Galvu piespieda vēsajam stiklam. Centās nomierināties. Bet asinis vēl vārījās. Apsviedās apkārt.
-Pasaki man to acīs!-
-Ko tad?- atskanēja Toma balss, klusa. Ļoti klusa.
-Kas tieši ir beidzies!- sieviete vienā lēcienā bija klāt un kā vanags pētīja drauga seju.
Viņš izvairījās - Tu pati labi zini.-
-Āāh.... Manai MĪLESTĪBAI pret TEVI, ja? Manām JŪTĀM pret TEVI?- Agnese izteiksmīgi ņirgājās. Tas bija vājais punkts. Viņa viņu nemīlēja un abi to zināja. - SKATIES MAN ACĪS NOLĀDĒTS!-
Toms pagrieza galvu. Tikai tagad Agnese ievēroja kādas viņam nogurušas acis. Dīvainā kārtā tas sievieti tikai sadusmoja vēl vairāk.
-Tad tinies, LASIES!- Viņa noaurojās un izmetās no istabas. Pie Gata. Toms bija teicis, ka viņa ir dzērusi... Labi... Lāābi.... Tad piedzersies, vismaz netiks nepatiesi apvainota. Un lai tikai Gatis viņu pamēģina neielaist iekšā, bļā, lai tikai pamēģina.... Kaimiņš laikam nojauta un atvēra durvis gandrīz acumirklī. Gaiss ap sievieti virmoja, kad viņa dusmīgiem soļiem steidzās pie mazā bāriņa. No sievietēm tādos brīžos der uzmanīties - tādās sēž iznīcības uguns. Viņas nedomā, viņas nolīdzina gar zemi it visu, kas pagadās ceļā. Sieviete ir radītāja, bet, lai visi svētie stāv klāt tam, kas patrāpīsies viņai celā, kad viņa iznīcinās. Gatis to labi zināja. Viņš tikai nedaudz pacēla uzacis, kad redzēja cik daudz viskija Agnese sev salēja rīklē. Pēc pāris mirkļiem, kurus viņa aizskaloja ar šo ugunīgo dziru, sieviete noslaucīja lūpas ar plaukstas virspusi. Pagriezās pret Gati un gribēja kaut ko teikt, bet viņš jau bija aizlaidies.
-Mēsls tāds!- Agnese nobrēcās viņam pakaļ un aizlidoja atpakaļ uz savu istabu, neaizmirsdama pēc iespējas skaļāk aizcirst durvis.
No Toma, protams, vairs nebija ne vēsts. Nu i nevajag. Sieviete aizdedzināja cigareti. Nahuj visu. Ne jau Toms viņai pietrūka. Ar savu izskatu un augumu viņa varēja dabūt jebkuru vīrieti . Viņai tikai.... Pelni krita uz krēmkrāsas paklāja. Bija bail. No vientulības. Viņa neprasīja daudz. Tikai, lai sagaida mājās un priecājas viņu ieraugot. Lai ir plecs uz kura izraudāties. Sekss, tikai tad, kad viņa grib un tas bija - nekad. Un Toms bija ideāls. Mierināja, palīdzēja kalt planus, samierinājās ar to, ka netiek iepazīstinats ar draudzenēm un paziņām.. Viņš bija kā emocionala miskaste, kuru ērtības labad Agnese bija izmitinājusi pie sevis. Tikai tas, ka viņš Agnesi mīlēja - ta bija problēma. Lai gan.. Tas arī bija garants, ka nekad neaizies un pacietīs visu. Un tagad.... Toms.. Gatis.... Kā... Kā var uzdrīkstēties.... Pamest mani?? Agneses domas bezsakarīgi jaucās pa galvu.
Atkal viena.. Viņa taču bija ideāla... Kā var uzdrošināties? Viņam bija viss un es neko neprasīju pretī... Kas pie velna... Bet svarīgāka par atbildēm bija sajūta, kas atkal uzmācās kā murgi nakts laikā. Toma mantu vairs nebija. To vietā tikai kādas porcelāna vāzes lauskas un izmētāti ceriņi. Pleci spēcīgi noraustījās. Viena.. Atkal viena.... Asaras izsprāga neko neprasot. Sieviete sakņupa uz grīdas un sāka raudāt. Kā pa sapņiem viņa sajuta divas spēcīgas rokas, kuras viņu pacēla un nesa. Vai varbūt tas bija sapnis? Viņa pamodās sava gultā. Viena. Asaras atkal sariesās acīs, kuras viņa apņēmīgi izslaucīja no acīm. Kaila aizgāja uz dušu, rūpīgi nomazgāja no sevis visus vakardienas netīrumus, izmazgāja savus lokainos matus ar smaržīgu šampūnu. Uzvilka halātu un centās nedomāt. Tad aizgāja uz virtuvi. Beidzot būs miers. Izvilka no ledusskapja olas,mednieku desiņas, sīpolu un tomātu. Garšvielas. Paņēma nazi. Ieslēdza cd - Bēthovens. Agnese saldi nopūtās un pārsita olas bļodiņā. Būs jāpasauc arī Gatis uz brokastīm. Viņš jau tapat vienmēr nāca. Agnese gatavoja visiem, ja vien sanāca laiks. Virtuve bija viņas mazā valstība. Pēc brīža nu jau Mēnesnīcas sonātes melodijai klāt jaucās arī kairinoša ceptu desiņu smarža, kura konkurēja ar diļļu un koriandra arõmu. Rīts būtu bijis perfekts, ja vien ne tās sajūtas.... Rūpīgi kapādama sīpolus Agnese dzina prom visas bailes. Te tām nebija vietas..

Tajā pašā laikā,kad Gatis piesēdās pie brokastu galda, otrā pilsētas malā kāda sieviete tikai atvēra acis. Griestu pelēkums netīkami griezās acīs un viņa tās atkal aizvēra. -Atdodiet man miegu- viņa izmisusi nokliedzās, bet, pārkāpis lūpu robežšķirtni, sauciens ieguva vien aizsmakuša čuksta tēlu. Lieni vairs nemodināja Gata balss telefona klausulē. Kaut kas viņu attiecībās jau otro nedēļu nebija kārtībā. Sievieti tas nomāca, lai gan viņa to prasmīgi novēla uz draņķīgajiem laikapstākļiem aiz loga un neveiksmīgajiem darba meklējumiem. Citus apmuļķot bija viegli. Grūtāk gāja ar sevis mānīšanu. Viss būs labi, Linda sevi mierināja. Šovakar jāiet uz sālsmaizi Vendijas jaunajā dzīvoklī. Gatis tur arī būs. Viss būs labi, viņa jau kuro reizi sev atkārtoja. Satiks Gati, apskaus, noskūpstīs, pateiks, ka mīl un tad abi visu vakaru pavadīs viens otra apskāvienos, klausīdamies draugu jautro čalu un smiedamies par kopā piedzīvoto. Liene uzvilks bēšos miņukus un melno tuniku. Gatim patika, ja viņa tā ģērbās. "Supersieviete - izskatīga un vēl laba saimniece- tā viņš bija teicis, un Liene tikai mulsi smējās par tik neordināru komplimentu. Smaids parādījās sievietes sejā un viņa atvēra acis. Izkāpa no šaurās gultas un ieāva kājas čībās. Māsa jau bija aizgājusi uz darbu. darbs. Lienes seja mazliet saviebās.
Acis pārskrēja pār istabu - uz krēsla kaudzē samestas drēbes, divas gultas, putekļaina sekcija, pusatvērts drēbju skapis un paklājs pilns ar brūniem matiem. Viņa novaikstījās. Lai paliek. Vēlāk sakārtos. Aizsoļoja uz virtuvi un ieslēdza Tv. Sataisījusi siermaizītes viņa uzlēja karstu ūdeni šķištošajai kafijai. Māsa teica, ka tā nav kafija, bet suņa mīziens un Liene vienmēr atcirta - tad sanāk, ka esi dzērusi sunā čuras- un viņas abas tad smējās vēderus turēdamas. Liene aizgāja uz istabu pēc cepumiem, kuri tur bija palikuši pēc vakardienas filmas skatīšanās. Ikrīta rutīna, mazie rituāli, kuri Lieni vienmēr nomierināja un iedvesa drošības sajūtu. Pie virtuves loga pieklauvēja kāds putniņš ar skaistu, dzeltenu knābīti. Lienes smaids atkal uzplauka uz sejas un viņa skaņi iesmējās par patīkamo apciemojumu. Ko var uztraukties par niekiem? Dzīve taču ir fantastiska. Ar apetīti notiesājusi brokastis viņa atgriezās istabā un ieslēdza savu pc. Pārskrēja ar acīm ziņu portāla virsrakstiem. Nekas nav mainījies - tie paši ķīviņi par varu, tās pašas automašīnas uz Latvijas-Krievijas robežas. Pasaule nemainījās. Vara.. Tā vienmēr ir vilinājusi cilvēkus, gan šodien, gan simts gadus atpakaļ. Pat viņas tēvs.. "Papucītis", kā Liene ar māsu viņu bērībā mīļi sauca... Pat viņš tagad bija pagasta vecis. Viņam patika tā sajūta. Varas saldā garša. Un nekad nepietiek, jo vienmēr vajag vēl un vēl.. Viņam tagad bija jauna dzīve. Jauna sieva, jauni bērni. Visu,kas nebija izdevies viņš ļoti lieliski noslēpa. Bērnus. Notikumus. Vara sabojā cilvēku, Liene prātā skumji atzīmēja. Ar troksni aizcirtusi ciet pc vinā devās uz vannas istabu. Jāieiet vannā, jānomanikirē nadzinī un jāaiziet iepirkties. Ak, šie mazie, sievišķīgie prieciņi - kā plombīra saldējums karstā vasaras dienā. Saldējums.. Uz Gata ādas.... Liene nevilšus pasmaidīja un atgrieza ūdens krānu. Dzīve IR burvīga.

Nodomāja Gatis pēc bezdievīgi garšīgajām brokastīm. Lai nu ko, bet gatavot Agnese prata. Viņš gudri nejautāja neko par vakardienu. Izlikās, ka nekas nav noticis, un Agnese darīja to pašu. Nekas jau nebija jāsaka un jābāž acīs, viss tāpat bija skaidrs. Bez tam viņam nebija ne mazākās vēlmes piedrazot savu galvu ar citu problēmām.
-Tu esi īsta burve- vīrieties laiski atlaidies krēslā paslavēja.
-Paldies- Agnese atsmaidīja
-Tikai nākamreiz, Dieva dēļ, neklausies tos draņķus tik skaļi - man galva sāp no tāda kaķu kora-
Agnese tēlotā aizvainojumā meta viņam ar dvieli un abi izplūda smieklos.
-ja tas bija mājiens, ka man jāmazgā trauki, tad vari aizmirst.-
-Relax, es nomazgāšu-
-Tavs vārds ir mans likums - Gatis salutēja -Labi, es skriešu tagad, citādāk nokavēšu- viņš piemetināja ceļoties no krēsla.
-Un nekādus Bēthovemus- viņš tēlotā bardzībā pakratīja pirkstu pirms izgāja pa virtuves durvīm.
-Ak..- Agnese smējās
Viss bija kārtībā. Viņa nomazgās traukus, sakops virtuvi, iejauks mīklu smalkmaizītēm. Visu, tikai lai nebūtu jāatgriežas tukšajā istabā, lai nebūtu jādomā. Viņa papurināja galvu cerībā, ka pēkšās bailes no viņas izlidos, kā no slapja suņa ūdens pilieni. Atgriezusi ūdens krānu, mirkli ieklausījās ūdens šņākoņā. Parasti traukus mazgāja Toms. Tikmēr Agnese krēslā sēdēdama pīpēja un gvelza visādus niekus. Pēkšņš riebums pārņēma sievieti un viņa par stipru saspieda glāzi,kuru turēja rokā. Ass triknkšķis un sieviete kā apburta lūkojās uz savām asinīm,kuras pilēja ar ūdeni pilnajā izlietnē. Viss vienalga. Sakodusi lūpas viņa izrāva mazo stikla šķembu no pirksta un rūpīgi to aplūkoja. Glāze maksāja divpadsmit latus. Dārgās sāpes- vinā nodomāja tukši blenzdama stikla lauskā. Aizcirtās ārdurvis un trulā skaņa atgrieza virtuvē Agneses domas. Ātri iemetusi lauskas miskastē viņa sāka mazgāt traukus.Ūdens koda savainotajā pirkstā, bet Agnese radināja sevi pie sāpēm. Labāk, lai pirksts, nekā... Tikai glāze jānopērk vietā. Cerams, ka nākošā kalpos ilgāk un nesaplīsīs tad, kad to vismazāk gaida.Diez vai Ritvara piedāvājums iet vakariņās vēl ir spēkā? Visu citu, tikai ne atkal būt vienai - tas bija nāvējoši. Agnese brīnijās, kā viņai pietika spēka,kad nebija vīrieša, kurš viņu sagaida netīru mājās un vēl priecājas. Varbūt iegādāties suni? Jā, viņa noteikti to darīs. Tūlīt, kā būs sakārtojusi virtuvi viņa aizies uz tuvāko dzīvnieku patversmi un tad uz zooveikalu. Viņas sunim būs viss - suņu cepumi, graužamais kauls. Jā... Suns... Viņa to sauks par... Par Berliōzu. Ar garo, stiepto "ō".Obligāti nolīgs kādu meitenīti, kura vedīs pastaigāties Berliōzu. Agnesei nepatika pat doma, ka viņai savs laiks būtu jāpakārto kaut kādām smieklīgām suņa pastaigām. Toties viņai patika iztēlē uzburtā aina, kā Berliōzs luncinās savu astīti sagaidot savu samnieci mājās. Smaids uzplauka sievietes sejā. Viņa būs labs cilvēks. Izglābs suņuku no riebīgās patversmes. Sievietes seju rotāja smaids un viņa sāka slaucīt grīdu. Apmānīs bailes. Agnese bija viltīgāka par viņām.

Saule jau slīdēja uz rietumiem, kad Liene gāja no veikala uz mājām. Garām brauca mašīnas, kā milzu tarakāni bolīdamas savas acis, pretīm steidzās cilvēki. Gaiss bija smirdīgs un oda pēc tvana un automašīnu gāzēm. Mazliet gaisā juta pavasara smaržu. Kaut kur plauka un raisījās pumpuri. Viņi jau pašā saķumā tiek saindēti ar šo pilsētu. Dažkārt Liene pieķēra sevi pie domas, ka ir ieaugusi šajā pilsētā. Kā zāle starp bulvāra akmeņiem, kā uz mājas jumta nejauši ieaudzis kociņš. Pilsēta ir iekšā katrā viņas šūniņā, ikkatrā ātomā. Šī smaku, gaismas un garšu pārpilnība ir pārņēmusi viņas jutekļus un iezīdušies katrā viņas šūniņā, katrā atomā. Lai cik jocīgi neizklausītos, bet.. ja nu pēkšņi sakārojās dzirdēt kaut ko iz omes lauku skaņām, tad palīdz... Vecais labais youtube.com. Tik ļoti šī pilsēta un šis laikmets viņu ir sabojājis. Te, pilsētā, viņa ikdienas sastopas ir simtiem tūkstošiem cilvēku. Simtiem tūkstošiem likteņu un dzīvesstāstu. kādreiz Lienei šķita cik romantiski būtu, piemēram steigties pa ielu ar papīru kaudzi rokās un uzskriet virsū kādam cilvēkam, tā, lai visi papīri pajūk. Tad abi noliecas, sāk atvainoties un tas kāds palīdz savākt izkritušās lietas, un abu skatieni sastopas. Un viņi saprot, ka ir atraduši savu mīlestību no pirmā acu skatiena. Žēl, ka tā notiek tikai skaistās filmās un mūsdienu pasakās par tēmu - pelnrušķīte un viņas princis. Rūgtums. Lieni tas pēdējā laika'bija vienkārši apsēdis. Tas uz brīdi atlaidās, kad viņa domāja par Gati. Brūnās acis, plānās, sārtās lūpas un izteiktā zoda līnija ar bedrīti pa vidu. Gatis Siliņš. Liene Siliņa. Sieviete viegli pasmaidīja un apstājās pieturā. Ārā laiks bija jauks, bet nesamais bij pārāks msags, lai stieptu to visu mājupceļu. Pieturā kāds smēķēja. Liene izturēt nevarēja cigarešu smaku. Viņa to varēja saost pa gabalu. Seja netīksmē saviebās un acis automātiski uzmeklēja vaininieku. Izrādījās, ka tā ir vaininiece. Blondīne, ar sarkaniem lakotiem nagiem un spilgtu salātzaļu kleitiņu, kura beidzās nedaudz virs ceļgaliem. Ap vidukli sūnzaļa ādas josta ar puķi . Dabiski blondi, gari lokaini mati. Tik košs tēls nespēja atstāt vienaldzīgu. Bet anyway - viņa smēķēja. Kā izrādot savu neatkarību. Lienei nepatika, ja cilvēki smēķē. Kur nu vēl sievietes. Kur nu vēl tik skaistas un sievišķiģas sievietes. Ne viens vien vīrietis atskatījās uz košo blondīni. Blondīne. Nu ja. Droši vien virspusēja. Liene jau bija izteikusi savu viedokli par netīkamo, smēķējošo personu, un aizgrizās prom, kad šī persona pēkšņi viņu uzrunāja.
-Sveika- viņai bija patīkama dzidra un sanīga balss. Tikpat dzidra kā salātzaļā kleita.
-Klau, vai tu nevarētu, lūdzu, pateikt pareizu laiku?-
-Ēē.... Saulains.... Bet ja tā, tad divdesmit pāri pieciem.-
- Paldies- Smēķējošā persona smejoties pateicās. -Ja kas, tad man liekas, ka esmu tevi kaut kur redzējusi- sieviete turpināja sarunu tikpat brīvi un nepiespiesti - Tikai tas atkal skan pārāk banāli un novazāti - viņa pārspīlēti novaikstījās, kā tēlojot klasisko garlaicīgo iepazīšanās tekstiņu. Acīmredzot juzdamās pilnīgi brīvi, sieviete čaloja tālāk. -Tu gadijumā nedzīvo kaut kur Zaķmuižas ielā?-
-Nēē.. -
-Hmm.. Interesanti, bet es tomēr esmu tevi redzējusi un man ir laba atmiņa- sieviete domīgi novilka. -Bet nu labi, tad jau...-
-Mhm- Liene mulsi nomurmināja. Viņa dažreiz apbrīnoja tos cilvēkus, kuriem piemita spēja tā vienkārši uzsākt sarunu ar svešiniekiem. Liene iekāpa tramvajā un automātiski parādīja vadītājam mēnešbiļeti. Viņa aizvēra acis, un iegrima domās par vakaru. Rosijās nojauta, ka notiks kaut kas labs. Gata seja parādijās acu priekšā un Liene neviļus pasmaidīja.