miers?

ir pustumsa un var dzirdēt lietus lāses, kuras birst pret skārda jumtu, radot ausij tīkamu mūziku. kad acis aprod ar krēslu var saskatīt divus cilvēkus sēzjam uz paša augstākā kāpņu posma. gaisā jūtami cigarešu dūmi, kuri lēnām izklīst. ir klusums, kuru pārtrauc vien steidzīga soļu dipoņa, kad kāds kāpj augšā vai lejā. tomēr abus tas neuztrauc un netraucē, jo tur, kur sēzj viņ neviens,bez ipašas vajadzības palikt vienatnē nenāk, un patlaban tikai viņiem abiem bja šāda nepieciešamība. savāds miers vibrē gaisā un iesūcas ik katrā ķermeņa šūniņā. ir tik labi, ka vārdi pat bīstas izjaukt īpatnējo gastotni, kura valda šajā kāpņu telpā starp abiem stāviem. viņa sēzj, galvu atbalstījusi uz viņa pleca un ieklausās savā sirdī. tā pukst mierīgi, bez jebkādām šaubām, bez jebkādas neziņas. tikai šis miers nav parasts miers - skumju ēna rotājas dvēseles dziļākajā nostūrī. šajā mirklī, kas ilgst vai veselu mūzjību viss ir tk savāds.. gan tas pats miers, gan sajūtas.. pat skūpsti, agrāk neapvaldītas kaisles un ķircināšanas piln - tagad bezgala lēni un lidz asarām maigi. neizprotamas skumjas pievienojas šai sajūtu gammai. vņas mēmie, gandrīz vai fizski sataustāmie kliedzieni, pēc apskāviena, kurš nāktu no viņa sirds, palika nesadzirdēt un nu tie ir pārvērtušies vien klusos čukstos, kurus viņa kā mantru klusi atkārto pie sevis.. tkai viens apskāviens, kurš mainitu visu.... velti. čuksts no viņas dvēseles dzilumiem atblāzmojas kā rūsa vēlā rudens nakti un izgaist. "ejam", vņa grib ātrāk beigt šo mokošo mieru, šo priekšspēli, lai gan visa viņas būtība ironiski jūt ka tā ir pēcspēle, kā skaists nobeiguma akords minorā.. "ejam" viņš atbild un abi pieceļas. soļi nodip pa kāpņu pakāpieniem un skaņa lēnām izgaist. vien miers un ar nolemtu smaidu paliek sēzjam un klausās lietus čaloņā.....