otrdiena, 2012. gada 12. jūnijs

Kriksis

Lai nepamodinātu pirms laika - aizturot elpu,  uz pirkstu galiem glāsmaini iezagties slēgtā telpā; kā nīlzirgam apgāzt pašu smalkāko vāzi; ātri apcirsties riņķī un kaunīgi skriet prom, pa ceļam vēl paklūpot ar blīķšķi,kas pamodina kaimiņus nīgros; neveikli ieskriet stenderē ar pieri - reizes divas, tā tiekot pie puna; beidzot tikt ārā; saļimt un iegrimt zemē - es taču gribēju -
Tikai redzēt
Kā saules iesvaidītā rītā
Bez manis pamosties un mirdzi

ceturtdiena, 2012. gada 31. maijs

Paslēpes

Tā ir perversa spēle - šīs paslēpes. Viņa meklē mani - pat atvara  vidū. Starp ūdenszālēm un dūņām. Starp gliemežiem un zivju zvīņām, un zemūdens straumju virpulī. Viņai nepietrūkst elpas, jaunības trakās varēšanas - kā var acis tā gailēt, bet nepārdegt?
Es stāvu upes malā, rokas kabatā, un man ir neprātīgi bail, ka viņa apmaldīsies sevī, neiznirs.. Un neatradīs..

svētdiena, 2012. gada 20. maijs

Life's a bitch and death is her sister

Bernhards kā parasti kapāja geimiņu, kārtējās 2-5 stundas bezdomu perioda, kad apkārtne pārstāj eksistēt un tajā pašā laikā ir nedabiski spilgta. To sauc par spēju koncentrēties uz dažādām lietām vienlaicīgi, Bernhards zināja, ka to māk, muskuļu atmiņa darbojās praktiski viņa vietā, bet koncentrēšanās pakāpe palika nemainīga. Citi geimeri pilnībā izkūst spēlē, tanks varētu braukt pāri, viņiem būtu reāli pohuj, bet ne Bernhardam – viņš to zināja. Viņš zināja arī to, ka drīz nāks tēvs, atslēgu sķindoņa bija dzirdama jau cauri puspilsētai, kā var starp divām atslēgām mūždien aizmirst īsto – totāls atmars. Bernhardam tādos brīžos bija kauns par senci. Lāga vecis, tikai uzvedās dažreiz kā bērns, nespējīgs savaldīt emocijas – par šo gan parasti nāca smiekli. Cilvēkiem nepatīk, ja dusmu brīžos par viņiem skaļi ņirdz, un sencis nebija izņēmums,parasti tādos brīžos Bernahrds pamatīgi atrāvās no smagajiem, bet haotiskajiem sitieniem, tomēr smieties viņš nepārstāja. Ja sencis būtu gudrāks, viņš spētu sadzirdēt nedaudz izmisuma šajos smieklos, bet aklas dusmas apmiglo prātu tāpat kā hard core snufs, kuru Bernis ar džekiem dažreiz iemēģināja sēžot uz Maximas jumta.
Ar būkšķi aizcirtās durvis, Bernis tikko bija pieteicies vienā no mini reidiem, kad sencis beidzot bija pieslājis klāt. Bernis uzmeta viņam skatienu – gludi skūto seju izķēmoja no nāsīm augošās spalvas, vietām tās bija saķepušasar punķi, tas bija sick. Kā var ģērbties tik normāli un neizraustīt spalvas no nāsīm?
‘’Šovakar braucam pie vecmammas’’ mute zem spalvainā deguna izspļāva aprautā balsī. Par atbildi nočāpstinājis neskaidru ‘’mhm’’ Bernis pielādēja ieroci un devās uzbrukumā. Tūlīt pat sekoja tīma bļāvieni,lai viņš pagaida. Slimais, tā viņi sauca Berni, bet paši kā nūbi čammājās, kamēr sastājās, sekunde jau off. Ej un dari, ja vari, ja nevari - nepiesakies. Sencis tikmēr ievilka elpu. Tūlīt sekos vēl viens teksts no viņa puses, nenormālais lohs, viņš tiešām iedomājas, ka varēs kaut ko panākt ar savu moralizēšanu? ‘’Viņai ļoti slikti, viņa gribēja Tevi redzēt pēdējo reizi.’’
Kā tad, bļa, whatever, sāksies manipulēšana ar nāvi. ‘’Es nebraukšu’’, atmeta Bernis, tagad viņš no tiesas bija dusmīgs. Tas bija slimi, izmantot veselības stāvokli, lai piespiestu darīt kaut ko. Pēdējā vēlēšanās un blā,blā,blā, however, ome mira nu jau 20gadus. Tā bija realitāte, viņa bija spēcīga, tikai čīkstētāja. Bernim nebija ne mazākās vēlēšanās sēdēt istabā, kas smird pēc vecuma, un klausīties sarunās no tēmas ‘’pēdējais pavasaris’’. Viņu kretinēja tāds manipulācijas veids, tas bija izcili pretīgi un zemiski. Fuck off and die. Sencis vēl kaut ko laikam teica, bet Bernhards bija ārpus uztveršanas zonas – sākās uzbrukums, tagad arī viņš izbaudīja totālu atslēgšanos no pasaules – pats pēc savas gribas, fakinie nūbi bija nosprāguši un teleportējās atpkaļ kā izdrāzti gliemeži, Bernis bija viens, adrenalīns pumpējās pa asinīm līdz ausīs sāka dunēt. Pārlādēt, notēmēt, šaut. Tikai pašā pēdējā brīdī viņš izdzirdēja skaņu, ar kādu pārvietojas spalvains kulaks pa gaisu, paspēja ieraut galvu plecos, pirms tēvs vājprātīgās dusmās tēloja gaļasmašīnu. Kruta, divi paralēlie faiti, bļa, tā bija vienīgā doma, kas uzplaiksnīja tukšajā prātā, nekas cits neeksistēja. Pēc minūtes durvis bija aizcirtušās, sencis bija prom. Bernis nolamājās, minūte no faita bija pazaudēta. Pārlādēja ieroci. Automātiski šāva uz pretinieku. Pēdējais šāviens. Tīms bija labi pastrādājis. Gandrīz palēlinājumā - lode lidoja, šļakatas. Kritiens.Kruķis.. Kruķis? Wtf? Viņa priekšā atradās elektronisks līķis. Ar sirmu matu lēkšķi uz galvas. Krunkainu seju. Tā bija vecomamma. Bernhards bija izšāvis pēdējo lodi. Monitorā ietriecās jauna cilvēka dūre.  




Un uz priekšu skatoties ir tikai migla, nekas vairāk, neviena saulaina diena, neviena mākoņa – sudrabains piens, kas izlīst pāri. Viņpus aizkaram Tu esi viens, kā allažiņ, saprotot – ka nekad neesi bijis- ne viens, ne ar šizofrēniju slims, vispār neesi bijis. Mēli nededzina neatbildēti jautājumi, neniez nepateikti vārdi, darbi nedarīti, padarīti – nav nozīmes, nav piezīmes un nav pat niecīgākās zīmes par eksistenci.

pirmdiena, 2012. gada 30. aprīlis

Tipa dzeja

Un mirklis mūžībā ieskanas
Jau atkal izšķīstot 
Vārdi aizmirstas un viss
Ir viens.
Tad nirsti pakaļ elpai
Pa ceļam mirstot
Un atdzimstot

svētdiena, 2012. gada 15. janvāris

Pakaļdarinājums

Vējš meta lietuslāšu pļaukas mašīnai tieši sejā, tomēr nespēja aizkavēt - tā uzņēma kursu augšup pa kalna plato muguru spītējot it visam. Auto mehāniskajā siltumā ietinies vīrietis vēl ciešāk saknieba lūpas un turpināja šaudīt acu starmešus apkārt - tie brāķēja gan spilgti zaigojošo atālu, gan ar burvīgu dārzu joztos savrupmāju pjedestālus - it viss bija pārāk industriāls, pārāk cilvēku klātbūtnes saķēzīts. Bet viņa fotogrāfa reputācija prasīja ko neparastu, ko visu aizmirstu, lai varētu likt tam atkal gozēties mietpilsoņu prātos, lai tie ieraudzītu vēl vienu neaizsniegtu virsotni, kuru iekarot ar privātīpašumu zīmēm un asfaltētiem celiņiem.
Ticis savas nožēlojamās karjeras un arī kalna augstākajā punktā, vīrietis piepeši apstādināja  mašīnu, un ļāvās izbrīnam. Acīm atklājās meža ceļš. Abpus tam - tīri bērzi - slaiki, lepni vizošiem stumbriem, kuri savu baltumu atklāja pat caur pelēko lietusgāzi, tie bija vareni bērzi, ar lokanajiem zariem atdevušies vējam. Perfektās dabas simfonijas pārņemts vīrietis apklusināja auto, aizmirstot pat par signalizācijas ieslēgšanu - tam nebija ne laika, ne domu, jo tās, tāpat kā visas pārējās maņas piederēja vienīgi koptajai birztaliņai. ''Jā,'' vīrietis atslābinājās, ''te būs īstā vieta vāka bildei.'' Aizgrābts viņš tīksminājās par varenajiem bērziem - tik neaptraipītiem, tik koptiem, tik... Savādo izjūtu pārņemts aizmirsa pat aiztaisīt auto durvis - tās apvainojušās palika pusvirus. Vīrietis tikmēr bija klāt tuvākajam dižciltīgajam kokam, uztaustījis tā mizas zīžaino gludumu, kurš mijās ar raupjajiem sprēgājumiem - apliecinot, ka sācies jauns posms - briedums, kad baltā tāss tiks izkrāšņota melnām vagām, norūdīta pret vasaras-ziemas maiņām. Cilvēku pārņēma savādas trīsas - līdzīgi viņš bija juties vien tad, kad viņa, izsmalcināta gardēža, priekšā tvīka kaunā, lepnumā un iekārē trīcošs nevainīga skuķīša augumiņš - kas domāts tikai un vienīgi viņam - līdz tam neiepazītas dzīvnieciskas pirmatklājēja dziņas vīrieti apreibināja, kad viņš dziļa vaida pavadīts iegrima kur neviens cits iepriekš nebija bijis. Arī te - pati Daba šo briztaliņu bija auklējusi, kopusi, skolojusi tieši viņa jutekļu baudījumam - mazais paradīzes stūrītis, nepazīdams cilvēku soļus, atklādamies vien viņam.
Ppagrieza vējam muguru, atbalstījās pret svitriņām izrotāto stumbru, ieklausīdamies vēja rotaļās ar lietu, viņš glāstīja katru zariņu, katru sūniņu, līdz piepeši sastinga. Pagrieza galvu nedaudz atpakaļ. Starp lepnajiem kokiem slāja civilizācijas kronis - vecene ar appelējušu otu un krāsas bundžu. Viņa.. Krāsoja. Krāsoja alkšņus baltus. Ar pretīgu centību iegrebdama rievas mizā. Griezdama lapas vajadzīgajā formā. Vēlamajā formā. Lētiem trikiem pārtaisot prastu koku puduri par civilizācijas palaistuvi. Pēc mirkļa vīrieša tur vairs nebija. Mašīna bija dabūjusi neuzticīgo vīru atpakaļ savās skavās un veda viņu tālāk prom, prom no apgānītās mežamalas. Vējš ņirgdams raustīja alkšņu zarus līdz tiem nebija spēka pretoties. Sētniece rūpīgi iesmaržināja asarainās lapas pirms uzlika tām vēlamo trafaretu. Viņai maksāja par klientu daudzumu, nevis par laiku, ko tie pavada. Tālumā brauca nākošā mašīna.