pavisam pelēks rīts. ar pelēkiem, nogurušiem cilvēkiem. ar pelēkām, lēni pilošām lietus lāsēm. vēsums no loga slinki zogas man klāt. mazliet nogurums. skatos pa logu.
mašīna. iekšā sēž divi. vīrietis īgni bungā ar pirktiem pa auto stūri. sieviete ar vienaldzīgu skatienu pavada lietus lāses, kuras atsitušās pret auto stiklu, kā pret neredzamu sienu. siena... tā drīzāk iederētos starp viņiem abiem.
es domās minu cik ilgi šie cilvēki varētu būt kopā - gadu, divus, trīs, septiņus?
cik ilgs laiks vajadzīgs, lai vairs neprastu ieklausīties otrā, lai nesadzirdētu, ko otrs saka. lai nogurtu. lai apniktu. ļoti iespējam, ka viņi to nemācēja jau pašā sākumā. tikai kaisle to apslāpēja. kā zibens uzplaiksnījums, kad tu uz mirkli kļūsti akls un neredzi neko citu kā vien baltu žilbinošo gaismu.
tad atkal nakts, lietus. acis vēl atsakās pierast pie vienmuļās tumsas.. un tad nāk pelēks rīts. pieradums.
mašīna. iekšā sēž divi. vīrietis īgni bungā ar pirktiem pa auto stūri. sieviete ar vienaldzīgu skatienu pavada lietus lāses, kuras atsitušās pret auto stiklu, kā pret neredzamu sienu. siena... tā drīzāk iederētos starp viņiem abiem.
es domās minu cik ilgi šie cilvēki varētu būt kopā - gadu, divus, trīs, septiņus?
cik ilgs laiks vajadzīgs, lai vairs neprastu ieklausīties otrā, lai nesadzirdētu, ko otrs saka. lai nogurtu. lai apniktu. ļoti iespējam, ka viņi to nemācēja jau pašā sākumā. tikai kaisle to apslāpēja. kā zibens uzplaiksnījums, kad tu uz mirkli kļūsti akls un neredzi neko citu kā vien baltu žilbinošo gaismu.
tad atkal nakts, lietus. acis vēl atsakās pierast pie vienmuļās tumsas.. un tad nāk pelēks rīts. pieradums.
skumjš smaids man iezogas lūpu kaktiņos un acīs kluss izmisums vēl kavējas skatot šo ainu. nodrebinos. no aukstuma un no cilvēku vienaldzības.
drēgns.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru