trešdiena, 2010. gada 29. decembris

m.Auka

Davai būsim kategoriski! Sāksim ar kategoriju, kurā ietilpst tā sīkā kuce, kura atņēma man puisi, un kura MAN vēljoprojām ir “da best frend ever beibī, davai vēl iedzeram”. Tātad, viņa pēc mana ex un viņas tagadējā definīcijas ietilpst tādā kā dižciltīgajā antačabl kastā - “hipijs ar gota dvēseli”. Õ, jā, tas man patīk. Vēl viņiem ir tādas kā “krievu” sektas, “zilo” subkultūra, “pseidointelektuāļu-izdrāz mani tikai dzērumā” slāņi. Da visādi ir tie grupējumi. Jo vairāk sāc šķirstīt vārdnīcas un izlikties, jo krutāki ir apkārtējie. Piemēram, tā vietā, lai es to mauku nosauktu par mauku, es viņu varētu nosaukt par “tas ir tik psihodēliski,ka tu gribi beigt uz maniem sīkajiem, rižajiem pupiem” tipa dzērājslampu. Ar neapšaubāmi dziļu.. dvēsleli.

labots

Šī būs tāda maza Edīte, ar nepiedienīgi lielu nosākumu un pārāk īsu iebeigumu, bet ņemiet par labu. :)


Viņš skatījās pa logu un smējās klusi, pārliecinoši, un neviens visā pasaulē, arī ne viņš pats, nevarēja noteikt šo smieklu cēloni. Acis labsajūtā samiedzās, iesākumā klusie smiekli kļuva arvien skaļāki, līdz pārvērtās par nevaldāmu lavīnu, kas parāva līdzi visus sīkumus – galdu, izlietni, tējkannu, krēslu, pat miskastes maisu, kurš jau pāris nedēļas visu aizmirsts mētājās virtuves stūrī. Sienas sagrīļojās, griesti izliecās, saplaisāja, dzeltenīgi baltais apmetums bailēs trīcēdams tiecās pie brūni lakotās grīdas mierinošā drošuma.
Kafijas krūzīte aizlidoja, sašķīda pret grīdu, lauskas pievienojās lavīnai un tika ierautas Nebūtībā, kura šķita esam vienīgā valdniece. Nekas vairs nebija svarīgs.
Vīrietis pielēca kājās, joprojām smiedamies atrāva skapīša durvis, aiz kurām slēpās kādreiz tik pašapmierinātās fajansa bļodiņas. Viena rokas kustība un arī tās atradās pie viņa kājām, veidojot savdabīgu rakstu, kurā noslīka visa pasaules nejūtība un snobiskums. Drīz jau grīdu rotāja visas servīzes ar dumjajām, zilajām rudzupuķītēm maliņās, krūzītes ar trauslajām osiņām, glāzītes un šķīvji, likās, ka tiem jau sen bija lemts tur atrasties. Haoss bija Nebūtības mīļākais. Ar čību paspēris malā lauskas, viņš izsoļoja no virtuves.

Ieslājis istabā, nepūloties kaut ar skatienu pagodināt sievieti, kura ierāvusies dīvāna stūrītī pat neuzdrošinājās skaļāk ieelpoties, viņš piegāja pie loga. Atspieda pieri pret vēso rūti aizvēra acis. Perfekti auksts un gluds stikls. Stingri noteikta sistēma šajā tukšuma bardakā. Ak Dievs, Laiks tā skrien! Ņirgdams slīd caur sastingušiem pirkstiem un neatgriežas atpakaļ.
„Cik ilgi Tu to zini?” viņš iztrieca klusumā caurumu.
„Nevajag..”
Kā viņam riebās šīs asaras, šie žēlabainie šņuksti.
„Cik. Ilgi,” vārdi tika izgrūsti caur sakostiem zobiem, un pirksti nevilšus savilkās dūrēs. “Tu. To. Zini.”
“Gadu.”
Viņš iesmējās un atrāva pieri no stikla ar pāris soļiem jau bija līdzās sievietei un vēroja viņas seju. Tātad tā izskatās mirēji. Ar sarakanām, noraudātām acīm un ādu, trauslu un saburzītu.
„Mīļā...” viņš skumji nopūtās un apskāva raudošo, bezpalīdzīgo radījumu. „Mīļā. Tu man varēji pateikt. Es taču būtu sapratis, mazā.. ai, kādēļ tu man nepateici agrāk...” Rokas aijāja šņukstošo augumu un balss turpināja maigi apklusināt asaru plūdus. „Mīļā....” viņš turpināja, līdz mīļā nomierinājās, viegli trīsot piekļaudamās mierinātāja spēcīgajām rokām. Tad viņš pacēla sievietes zodu augšup un maigi pieskārās pierei. Acis glāstīja viņas ādu. Cik gan pilnīgs ir šis ķermenis! Templis miesiskās mīlestības pielūgšanai. Gluži kā kāda ģeniāla un jukuša arhitekta mākslas darbs – tik silts, tik pilns ar pulsējošu dzīvību, tik.. Apbrīnojot šo matemātiski aprēķināto brīnumu, lūpas noskūsptīja sievietes pieri, un rokas maigi ceļoja no auss ļipiņas līdz atslēgas kaulam, liekot viņas ķermenim saldkaisli notrīcēt un atsaukties uz katru glāstu. Nevainojams mākslas darbs, kuru no iekšpuses saēda nenozīmīgs parazīts. Nedrīkstēja pieļaut, ka tas vēl vairāk sabojā šo baudas nojautās maigi trīcošo ķermeni. Mākslinieki rada savus darbus, lai tie paliktu mūžīgi apbrīnojami, nevis lai…
Rokas, iepriekš tik glāsmaini slīdējušas, tagad satvēra sievietes kaklu un izjuta dzīvību satrauktāk plūstam pa asinsvadiem. Sievietes elpa spēji aizcirtās, un lūpas alkatīgā nesaprātībā sniedzās pēc skūpsta mierinājuma. Šāda priekšspēle viņai vienmēr ir patikusi. Priekšspēle. Nē. Tā ilga jau gadu. Pietiekami. Bija Laiks kam nopietnākam. Rokas sažņaudzās stingrāk. Viņa iegārdzās. Ar nagiem krampjaini ieķērās vīrieša sejā. Acu zīlītes mežonīgi iepletās, iepletās it kā tā varētu uzsūkt kaut kripatu skābekļa. Ķermenis izmisīgi rāvās ārā no slazda. „Mīļā, kuš... kuš.... Mīļā, tu taču.. gribēji būt skaista. Vai ne?” vīrietis dūdoja. Stingrāk sažņaudza rokas. Ar vieglu interesi vēroja, kā viņa upuris beidzot mēģina pretoties nenovēršamajam. Gārdza. Spārdījās. Acis dzīvnieciski ieplestas. Velns, viņa izskatījās tik neglīta! Vīrietis spējā riebumā atlaida rokas. Mazā muļķe, saskrāpējusi viņa seju, sakņupusi mētājās un aprepējušām lūpām skaļi kampa dzīvības eliksīru.

Viņš savukārt nospļāvās uz grīdas un izgāja no istabas. Nekas vairs nebija svarīgs, izņemot mieru, kas dziedēja tukšumu viņa galvā. Viss ir tur, kur tam jābūt – Nebūtībā. Rāmi aizvēris aiz sevis durvis vīrietis aizgāja no mājas un ievilka elpu. Viņš vairs šeit neatgriezīsies.

ceturtdiena, 2010. gada 18. novembris

patriotisma kriksis

Dedziet, mīļie! Dedziet par Latvijas ārēm, dedziet par pagātni, dedziniet savu asins balsi, sadedziet uz sārta un noslāpstiet aizmirstības dūmos. Ierakstiet pavārgrāmatā Latviesu mīļāko ēdienu – Latvietis ar sāli un pipariem. Iededziet patriotismu sevī, lai tas izkvēpina visu. Lai tas izkvēpina veselo saprātu un izsvepē loģisko domāšanau. Esiet akli savā ticībā, mani mīļie.
Esiet lokani savās domās un runās – vidusceļš ir mūsu ceļš. Esiet piekāpīgi savos viedokļos – lieciet muguras tikai stiprāko priekšā. Esiet lepni par sevi, par savu ceļu. Esiet lepni par savu nožēlojamību. Esiet lepni par saviem pelniem – glabājiet tos skaistā trauciņā, ik rudeni notrauciet no tā putekļus un nolieciet goda vietā. Mācieties patriotismu skolās, mācieties to no galvas, mācieties mīlēt līdz kaulam. Jā, to var iemācīties, ja vajag. Visu var, ja vajag. Arī degt var, ja nu aplam vajag.

pirmdiena, 2010. gada 15. novembris

kļūdas

Qwerty
Man ir apnicis, ka katra teikuma pirmajam vārdam automātiski palielina sākumburtu. Apātiski veros, kā sarkana zigzaga pasvītro katru nepareizi uzrakstīto vārdu. “Atvainojamies, šajā dokumentā ir pārāk daudz kļūdu,kuras tiek ignorētas. Mēs vairs to nepacietīsim.”
Vajag blaukus avotu, dzidru un skaidru, lai varētu ūdeni smelties saujām un mazgāt dubļainu seju. Avotu, kas mīt citā un tikai ielūkojoties acīs var dzirdēt, kā tas plūst caur sārņiem, paliekot tikai tīrāks un atvēsinošāks. Uztaisīt no māliem cilvēciņu un bakstīt to ar skujām. Izšķīdnāt avotā. Vērot, kā tas priecīgi aizļerpato pa meža takām, pat neatskatoties. Tu viņu radīji. Tu bakstīji, sāpēji, mīlēji, raudāji un smējies. Skaties, kā viņš izgaist. Lido prom un nesāp. Nemaz nesāp.
Kā cilvēks es nevaru neko. Es esmu vājš, pat kurpju šņores nespēju sasiet un klūpu. Bet kā māte es varu visu. Kā tēvs es varu visu. Kā radītājs es varu visu. Ar lepnumu acīs skatīties uz savu kroplīti un teikt, ka skaists. Ka labs, ka pati pilnība.
Šajā dokumentā ir pārāk daudz kļūdu. Pārāk daudz. Kļūdu.

pirmdiena, 2010. gada 1. novembris

eksistē

Tu sēdi, smēķē, nesmēķē, elpo, neelpo. Tu esi, tad brīžiem neesi, bet to jau neviens nepamana, ja vien pats īpaši neafišējies. Skaties uz rokām, cauri tām uz grīdu, cauri tai uz akmeņiem. Turi akmeņus rokās, svied tos pret citiem, vienaldzīgi vai ar dusmām, bet neviens jau neatšķir, ja vien pats nepaskaidro. Kāda mesta akmens šķemba nobrāžas gar roku, āda mazliet pietūkst sarkana un sāpīga, ja pieskaras, un pieskaras arī. Tik patīkami intriģējoši pirkstu gali, kuri vērsti pret tevi. Saules aptumsums vai spilgts esības brīdis? Šīs rokas. Ietriecas tevī, paliek uz sekundes simtdaļu un atraujas. Pēc mirkļa, kad, šķiet, sirds uz mirkli apstāsies, tu tās uzrunā. Pārsteigti labvēlīga atsaucība. Mans dievs, cik viņa ir skaista! Tikai tad pamani, kā ķermenis aizvērsts prom, un rokas nelokāmi paliek sakrustotas. Saproti, ka tas nebija tik tīši, kā domāji, bet tu tomēr turpini. Runā tukšgaitā, jūties mazliet muļķīgi, bet vēl muļķīgāk - vairs nerunāt un pienest ziedus par neveiksmīgo teātra izrādi. Kam? Tev? Ak, lai, jau sen atskatīta epizode. Tu aizveries visam un atver durvis. Atvērtas tās vairs nav interesantas. Tieši tādēļ viltīgāk ir vērt vaļā visu, ko vien var atļauties. Uzzīmēt logus ar vaļējiem slēdžiem, noliekot dažus ikdienišķus priekšmetus uz palodzes. Skat, tas muļķis ir nolīdzis atslēdznieku ar deviņu klašu izglītību un tagad nesaprot, kādēļ zagļi nāk arvien biežāk. Tu varētu viņam paskaidrot, kā atvērt nevainības jostu bez atslēgām, bez laužņiem, bet nav vērts. Viņas pirksti jau ir prom, un tad saproti – ir jāceļas un jāiet, un tu celies un ej, apātiski dragājot sev ceļu, pat nepūloties paskaidrot, vai tas mērķtiecīgi vai inerces rezultātā. “Tev ir tik aizraujoša dzīve”, kāds tika ar apbrīnu nočukstējis, bet viņš jau nezin. Nenojauš, ka tu esi tikai mākslīgi ieinteresēts mērenas kvalitātes izrādē. Un ir vienalga, vai priekškars kritīs tagad vai pēc stundas, tas neko nemainīs, ja vien īpaši tu to īpaši neafišēsi.

piektdiena, 2010. gada 15. oktobris

ķēpājums

Tā bija skaista glezna, kuru man uzdāvināja mans labākais draugs. Ļoti asociatīva un ekspresīva, tāda noteikti neizraistītu sajūsmu reālisma piekritējiem. Šķiet, pat impresionisti novērstos no tās, nemaz nerunājot par vairākuma masu mūsdienās, kuri to uztvertu kā kārtējo ķēpājumu. Nepavisam nav piemērota vecā kaluma cilvēkiem, kuri pieraduši pie monumetālām un klasiskām vērtībām. Gleznā uz baltā fona bezpersoniski ķēpājās melns pleķis ar apaļi izrobotām malām. Izskatījās, ka kāds tur vienkārši būtu izlējis krāsu. Man tomēr patika, vismaz kaut kas citādāks un pat savādāks. Pateicos savam draugam par orģinālo dāvanu, un viņa sejā atblāzmoja šķībs, neizprotams smaids.
“Es zinu, ka tev patiks. Visiem pēc kāda laika tā nenormāli iepatīkas,” viņš paziņoja un sniedza man savu roku, tā ieskandinot atvadas. Kratot aukstos pirkstus un laimīgi veroties viņa pelēkajās acīs, es pēkšņi pavisam aizmirsu, ka nemaz tik labi draugi mēs nebijām. Tas ir – kādreiz noteikti bijām. Mūsu draudzība beidzās kādā jaukā vasaras dienā, kad viņš paziņoja par savu saderināšanos. Protams, es priecājos, taču mēs abi apzinājāmies, ko tas nozīmē. Pārcelšanos uz citu pilsētu, atsevišķas dzīves un tā tālāk un tā joprojām. Tā nu mūsu draudzība lēni un mokoši nobeidzās, lai gan tas mums netraucēja laiku pa laikam atkal satikties, padiskutēt par politiku un laiku, izliekoties, ka nekas nav beidzies. Šīs satikšanās reizes līdzinājās perversai izrādei, kurā mēs abi vedam pastaigāties jau sen mirušu suni. Suns šeit bija jāuztver kā draudzības simbols, starp citu. Atlaižot sava vecā drauga roku, es izvadīju viņu pa durvīm un atviegloti nopūtos. Vienmēr ir patīkami, kad vairs vari netēlot. Bet nu, pietiks atmiņu, dosiemies atpakaļ pie viņa dāvanas un iemesliem, kuri viņu bija pamudinājuši mani atcerēties šajā citādi pavisam parastajā pirmdienas vakarā.
Tātad, lūk, izrādās šodien ir manu kristību trešā gadadiena, kuru es pat nebūtu atcerējies, ja pavisam godīgi jāsaka. Nu, nepārprotiet – es noteikti atceros, kad tiku kristīts, bet jau drīz pēc tam es to biju aizmirsis. Jūs noteikti izbrīnīja, ka šo notikumu atceras mans paziņa, un šoreiz man jūsu izbrīnam jāpiekrīt. Vēljovairāk tādēļ, ka es viņam nebiju pat ieminējies par savām saistībām ar Dievu. Gan jau kāds mūsu kopējais paziņa izpļāpājās, tomēr tas nemazināja savādo sajūtu. Lai nu būtu, kā būsmas, tomēr man prieks par jebkuru dāvanu – kaut vai tā uzdāvāta tāpat vien. Aplūkoju gleznu vēlreiz, šoreiz tā kārtīgi. Metrs reiz metrs, pats pleķis aizņēma vismaz septiņdesmit procentus no kopējas platības. Otas triepienus praktiski nevarēja saskatīt, sāku domāt, ka tas ir apdrukāts auduma gabals. Laikam kāda jauna mūsdienu ievirze. Bet kopumā, jauka, jā. Noteikti pielikšu istabā pie sienas, bet ne šodien, rīt varbūt. Šodien ir pārāk vēls jau priekš tāda veida izklaidēm, kā tur saka krievi - pirmdiena - grūta diena? Būs vien jāpiekrīt.

~~
Tāda jocīga sajūta, veros savā spogulī un man ir izpuvuši zobi. Smaganas atkāpušās un var redzēt zobu saknes. Man ir vājprātīgi bail pieskarties dzelteni brūnajiem zobiem, šķiet, tie izkritīts pat no spēcīgākas elpas. Nenormāli sāp, tomēr turu muti vaļā un pētu tos. Ievēroju, ka virs acu zoba ir parādījies jauns zoba gals – mazs, pretīgi dzeltens, ar melniem caurumiem. Pietrūkstos no gultas, klāts ar sviedriem, asarām un brīdi krampjaini cenšos atgūt elpu. Ar mēli ļoti uzmanīgi pārbraucu pāri zobiem. Viss kārtībā, visi gludi un veseli. Aizveru acis un nopūšos atvieglojumā, tomēr gulēt vairs negribu. Istabā spīd laternu izstarotā gaisma, apspīd tik pazīstamās istabas kontūras un nomierina. Mazliet atjēdzies jūtu - rīkle ir izkalstusi un slāpst. Pieceļos no gultas un aizvelku sevi līdz virtuvei. Grīda ir mazliet netīra, un gruži līp pie basajām pēdām. Ejot cauri koridoram, sāpīgi apsitu celi un nolamājos. Sataustu gaismas slēdzi un nospiežu to. Gaisma ir spilgta un certas acīs, liekot tām nepatikā sažmiegties. Aplūkoju savu sāpīgi pukstošo celi – tajā ir ieskrāpēta vertikāla skramba, no kuras lēnām sūcas asinis. Noslauku tās ar plaukstu un sāpīgi saviebis seju kliboju uz virtuvi. Izdzeru divas glāzes ūdens, rijot to lieliem malkiem, slāpes ir pazudušas, tomēr mutē vēljoprojām savāds sausums. Atpakaļceļā uz istabu apskatos pret ko tad īsti paklupu. Õ. Mana mīļā glezna, šķībi atslieta pret sienu vēljoprojām nekaunīgi spīd man acīs. Ak, tad nepatīk tev uz grīdas, ja? Nekas, tūlīt pat pieliksim pie sienas, tur tava īstā vieta. Esmu apmāts ar skrūvjgrieža meklēšanu un klusām lamāju gleznu. Bet sakiet – vai tad tā ir jāizturas gleznai? Nebūtu dāvana, izmestu ārā aiz dusmām. Bet nekas, arī siena būs gana laba. Sasodīts, kur es liku to stulbo darbarīku kasti? Atceros, ka virtuves skapī mētājās dažas naglas, tās derēs. Āmurs, kur tas tagad nomests? Izvandu visus skapjus, bet neatrodu meklēto. Vēljoprojām dumsas par muļķīgo neveiklību un par bardaku, un par gleznu, un par nevīžīgo draugu, kurš nejēdz ierosināt to piekarināt viņa acu priekšā pie sienas. Paķeru gaļas āmurīti – būs gana labs. Galvenais, ka var pieklapēt. Paķeru gleznu un aizstiepju to uz istabu. Ak, nu kas tas par tilzu ķēpājumu, kuram aizmugurē nav ne caurumiņu, kuros ielikt naglas galviņas, ne stieplītes, aiz kuras piekarināt? Sūds pēdejais, vēl celi apsist pret tādu. “Še tev, saņem, redzēsi kā tas ir darīt pāri,” es nikni murminu, pielieku dāvināto pie sienas un ar naglām situ klāt. Cauri audumam izgrūžu naglas un niknumā pulsējot situ tās sienā. Ha. Labi, ka vēl nav izdomāts likums par nežēlīgu izturēšanos pret mākslas darbiem. Slikti, ka nav izdomāts likums par māklsas darbu nežēlīgu izturēšanos pret cilvēkiem. Nometu āmuru uz grīdas un tīksminos par paveikto. Tagad pleķa augšpusē jauki gozējas divas naglu galviņas. Gandarīts par paveikto, es slāju uz gultu un iekritu smagā bezsapņu miegā.

ceturtdiena, 2010. gada 15. aprīlis

SF

Gaisā skanēja nenoteiktība un šaubas. Tās piepildīja telpu tik bieziem slāņiem, ka palika grūti elpot. Cauri paātrinātiem sirdspukstiem un īsām, seklām elpām varēja dzirdēt domas šaudamies pa galvu - atsitās pret argumentiem, sasita kājas, asiņoja līdz nāvei un dzemdēja jaunas iespējamības, variantus, nākotnes vīzijas. Stop – pietiek.
-Jā, labi. Ejam.
-Tu esi droša?
-Ja vēl mirkli ilgāk domāšu, tad drošāka nepalikšu.
Kāds bija atvēris logu, gaiss palika viegls un elpa dziļāka, mierīgāka. Sieviete atvēra durvis un tik uz mirkli atskatoties izgāja ārā no telpas, Viņš sekoja, ik pa brīdim nervozi pieglaužot savas gaiši zilās ausis, kuras vēljoprojām likās pārāk garas un nepiemērotas šejieniešiem. Soļu skaņa noklusa sūnās, smaržoja pēc uzdrošināšanās un izaicinājuma.
-Tu taču apzinies iespējāmās sekas?
-Ak, beidz, mums arī ir smadzenes, ja.
-Visai draņķīgas, jāpiebilst, bet to var labot.
-Vēl kaut ko izdomā, lūdzu, man pietiek arī ar tām pašām.
-Kā vēlies, Pavēlniec. Vienkārši būtu vieglāk,ja..
-Sarežģītāk, tad vairs nebūtu nezināšanas šarma. Tu taču zini, kas būs?
-Jā, es zinu,- Viņš nopietni pamāja.
-Un tu neteiksi man. Tādad, esi tik labs, ausaini, ja nevari padarīt šo vieglāku, tad nepadari to sarežģītāku.
-Kā vēlies, Pavēlniec.
Par pavēlnieci nosauktā noraustīja lūpu kaktiņus, izdzirdot uzrunu, bet neko neatbildēja. Iestājās klusums. Kaut kur iegaudojās suns, nočaukstēja lapas, bet tām neviens nepievērsa uzmanību. Ar katru sperto soli apkārtne palika aizvien mazsvarīgāka, tā ielīda tālākajā plānā, līdz palika vairs tikai taka, kura veda taisni uz priekšu. Līdz pašam tumšajam horizontam nebija saskatāms neviens līkums, neviens pagrieziens. Kad bija pagājusi apmēram stunda, kopš abi uzsāka ceļu, Ausainis pēkšņi nokrekšķējās.
-Tātad šeit?- izbrīnījusies atskatījās sieviete.
-Pēc metra pa labi. Un tad nogulies zālē.
-Ausaini!- viņas balss tonis piepeši kļuva nelokāmi prasīgs.
-Pēc metra pa labi un tad nogulieties zālē, Pavēlniec.
-Tā jau ir labāk, - pavēlniece uzslavēja.
-Pavēlniec, pārāk daudz domu manā necilajā galvā. Atvainojiet, lūdzu.
Pārspīlējumiem šeit bija ļoti liela nozīme.

trešdiena, 2010. gada 17. marts

dz.

Augstāk, augstāk!
Mākoņi kutina zodu
Vēl augstāk! Vēl!
Izšķīst pret debesīm
Izlīt pār zemi
Lai arī pumpuri
Ceļas augstāk!

pirmdiena, 2010. gada 15. marts

par lariku

Es sēdēju apbružātā, sen kā godību zaudējušā samtā un klausījos kā apkārtējie klusu šņākuļoja, kamēr prusaki zem kājām grauzās viņu mākslīgajās protēzēs, veidojot sen aizmirstas mozaīkas un slepenas ejas, kurās paslēpti visi naktsvijoļu noslēpumi. Smagnējie aizkari bija nomiruši naftalīnā un atkal atdzimuši klusu zumošās nemirstīgās kodēs. Nodzisa putekļi man apkārt, atklājot kādu jaunu stāvu uz apsūnojušas skatuves. Ar vieglu galvas kustību viņš sacēla bezvēju, un mana jaunā cepure gandrīz aizlidoja prom. Biju pirkusi to speciāli šim gadījumam – joda šķīdumā mērcētu, ar mirgojošām pāvu spalvām, kuras lieliski izcēla manus taukaini vizošos un sirmos matus. Auditorija pamodās gandrīz zibenīgi un steidzīgi ielipa krēslu atzveltnēs, kā stīgas nostiepjot savas žokļu līnijas skatuves virzienā.

Viņš izmētāja savus pirkstus virs klavierēm. Viņš skatījās man acīs un jauca mazos melnos ar baltajiem, dragādams tos pret sienu ar tādu negantību, ka do šķēpele iedūrās manam blaukussēdētājam miega artērijā, un apšļāca visu zāli ar svētlaimi. Skatītāji sajūsmā sāka vaimanāt un liet ūdeni uz degošajām stīgām, kuras plīsa pie katra pianista rokas pieskāriena. Viņa pirksti maigi glāstīja si minoru un tad sāka ņirgāties par mažoru, to uzšķēržot un nežēlīgā uzvaras priekā mētājot virs galvām. Izkaisītie iekšu gabali ar čīkstošu skaņu griezās atpakaļ savās vietās, un daudzi uzskaņoja savus dzirdes aparārus, lai varētu pēcāk līdz ceļiem bradāties pa asaru peļķēm. Bet Pianists.. Ak, pianists tikai urbās manī dziļāk , mēģinādams manu ķermeni pakļaut rezonansei, lai es kapitulētu un gavilēdama pievienotos samtā slīktošo bezjēgas čupiņu izvirdumam. Nē. Neviens mans zelta zobs nenotrīsēja no varenā do beigās un maigā la sākumā. Neviens mans plastmasas kauls neizkusa šajā speltē, neviens mans mats neizkustējas no vietas, un acis joprojām palika tik pat aukstas un iedomīgas, kā tajā pavasara rītā, kad viņš paziņoja mani pamest un metās apskaut savu klavesīnu, lai pārotos ar to, izšļāktu pār to savu kunkuļaino spermu un aizmirstu par šīm skaistajām kajām, kuras piederēja manam ķermenim. Man joprojām bija auksti vienaldzīgs viss šis teātris, uz kuru savā nožēlojamā norietā tiku ielūgta. Tad viņš bezspēkā saļima pār minoriem un mažoriem, un zālē deva pretī tā, ka kodes šķīda uz austrumiem un rietumiem, tā, ka žurkas paslēpās alās un aizbāza ausis. Viņš vēl gulēja savā spēju izsīkumā, klausīdamies savu ģenialāko applausu āriju, kura bija veltīta tikai viņam un mūsu slapjajam pavasarim.
Prusaku pavadīta cēli izrāpoju no auditorijas un devos barot bērnus un skatīties Svēto Mariju. Šonedēļ dons Huans lūgs Marijas roku, bet viņa jau būs apsolījusies klavesīnam. Atcerējos, ka reiz redzēts scenārijs, bet visi tie seriāli tagad tik līdzīgi likās.

svētdiena, 2010. gada 24. janvāris

lapkritis

Esi savam liktenim mūza. Esi viss, kas nebiji man.


Atceries , Tu teici – precies ar mani, kad kokiem birs lapas. Parādi, kas es varētu būt.

Pilsēta zem manis modās. Sētnieki izkrakšķināja pirkstu kauliņus par godu sniega kupenām, tramvajs slinki nožāvājās pirms atvēra durvis pirmajam braucējam. Rīts ar kafijas krūzi rokās un smēķi zobos beidzot padevās un kļuva gaišāks.
Tavi bērni izskatās tik laimīgi šorīt. Viņiem ir vafeles ar medu un pienu. Tu sēdi blakus, lasi avīzi un šad tad pakušini viņu pārāk skaļās balsis. Man kauns no Taviem bērniem. Man riebj skatīties viņu acīs, kuras nav ne Tavējās, ne manējās. Un sāp teikt –
Ka tiešām vēlu
Pamanīju lapkriti
Mūsu rudenī

pirmdiena, 2010. gada 18. janvāris

robežas

Tu izdzīvo pats sevi, emigrējot aiz robežām, kuras neuzdrīkstas šķērsot īsteni sevis patrioti. Klātbūtne ne vienmēr ir nepieciešama, tomēr to pieprasa, tāpat kā pieprasa bērni skolas ēdnīcās papildporciju, kuru tāpat beigās nemaz neapēd, pabaksta ar dakšiņu un tad aizskrien spēlēt sunīšus. Tu vēro citus vēl aiz sevis, vēl aiz rītausmas, vēl aiz tumsas, cauri gaismas gadiem, cauri laikam, kurš izvaro ķermeni, ar spēku grebdams krunkas un plēsdams matus no galvvidus, kā vēlēdamies pašapliecināties; kā vēlēdamies pasludināt savu pārākumu pār cilvēci. Tu vēro pats sevi cauri sekunžu rādītāja tikšķiem; tie neatlaidīgi dzenas pēc Tavas jaunības trakās elpas un varēšanas. Stāvēt mazliet nostāk no lielās domu maģistrāles un just kā elpo saule, dzīdama asnus bālajā ādā – tik pašpaļāvīgi, liegi un neuzmācīgi, ka jaslīgst ceļos un svētlaimē jāaizver acis,lai neapžilbtu no klusā miera.
Un tad tikai pēc mirkļa Tu pienāc klāt, atver acis burzmai un esi pašā epicentrā, griezdamies neprātīgā ritenī – uz riņķi, uz riņķi, arvien ātrāk, ātrāk un virpuļo kā krāsains vilciņš.
Un tad citi nevilšus pamūk malā, aizmirst tēlot un pat īsti netic, ka var arī tā – spilgti, smaržīgi, elpu aizraujoši un tik dzīvi, ka dvēsele iesmilkstas, un pārņem apjaumsa – viņš patiešām ir savā vietā.

piektdiena, 2010. gada 15. janvāris

kolekcija

Man patīk kolekcionēt izlietotos tualetes papīra rullīšus – es tos krauju kaudzītē blakus podam, un virs kaudzītes atrodas vēl neizlietotais papīrs. Atceries, Tu teici, ka vēlies mazu baļķu mājiņu mežmalā? Tu tikai atnāc nākošmēnes – tad jau būs par četriem kartona baļķīšiem vairāk. Un Ziemassvētkos mums būs mājiņa. Maziņa un mīlīga – tieši tāda, kādu vēlējies, Mīļais.


Kādreiz es stāvēšu Tavās acu zīlītēs un bradāšos pa caurspīdīgi sārtajiem nervu galiem, kuri, izlīduši no zemapziņas, pulcēsies kluplos, smaržīgos pušķīšos. Kādreiz es būšu smeldzīgs pumpurs, kurš izplauks Tavā dārzā, un dārznieks ar asām dzirklēm mani šķels nost no tagadnes. Kādreiz es biju.

Stāvu lielveikalā un nevaru izdomāt kādu gaisa atsvaidzinātāju labāk iegādāties. Kādu var nopirkt par naudu? Divi vienā? Trīs vienā? Tevi vienā? Manā istabā smird pēc Tevis. Smird pēc mājiņas ar apsūnojušu jumtu. Smird pēc gaisa atsvaidzinātāja. Bet, Mīļais, zini? Tā vēlos to mežmalu pacelt savās rokās un uzpūst ar siltu elpu. Lai var redzēt kā mūsu bērni mīl, lai var…

Man patīk krāt izlietotus tualetes papīra rullīšus. Kopā ar Tevi tie rodas neizmērojami daudz. Drīz jau mums būs ne tikai mājiņa, bet arī pašiem savs cietoksnis. Mīļais, pacieties, pavisam drīz…

ceturtdiena, 2010. gada 7. janvāris

detaļas

Dažas liekas detaļas mētājas pa galvu, piedrazodamas visas pārējas domas, kurām vajadzēja nodoties vismaz tuvākas pāris stundas. Atskaites uz brūnā galda gulēja neaizskartas un spoguļojās plānajā lakas kārtiņā, kura pārklāja galdu ar īpašu estētisku un funkcionālu mērķi. Šis mērķis patlaban likās svarīgāks par apkārtsēdošo svarīgo klikšķēšanu un prātīgajiem vārdiem, kurus viņi vadīja savos zilajos ekrānos, kā vēlēdamies, lai tiem notic, un ticēja arī. Edgars, piemēram, sēdēja un saraucis pieri neizpratnē lūkojās kādā tikko izdrukātā lapu kaudzē, mēģinādams atrast acīmredzamas sakarības, visa viņa būtība bija šajā čupā, visa viņa esība bija starp šīm rindiņām, un dievs vien zin, kas notiktu, ja kāds izdomātu kādu lapu atņemt, sadedzināt un iznīcināt viņa acu priekšā. Edgaru nenomāca nepadarītu darbu sajūta, zumēdama tālākajā stūrītī tik uzmācīgi un neatlaidīgi, ka neko citu nemaz nespēj dzirdēt. Edgaram bija pilvērtīgs izniekošanai domāts laiks, kuru viņš izmantoja paredzētajam mērķim, ar katru sekundi vairāk iegrimdams oficiāli saliktajos teikumos, automātiski pielāgodams tos visiem zināmajiem likumiem, lai atrastu kādu saodītu sakarību, kur piesieties, kura atspēkotu visu rakstīto, vai vismaz liktu stingrus pamatus augstam šaubu tornim. Edgars bija laimīgs.
Lūk, Zane. Viņa vienaldzīgi vērās zilajā monitorā, kurš nemanāmi izgaismoja viņas seju, izceļot iespaidīgo kosmētikas slāni. Viņu nomocīja vēdergraizes, atspoguļodamās viņas pozā un sekretāres kaludzošajos solīšos, kad tika pienesta jau trešā kafijas krūze pēc kārtas. Zanei bija paralēlā eksistēšana. Sevis apzināsanās, kas neļāva aizmirsties un pilnībā atdoties dzīvei, kuru viņa redzēja, sajuta un visnotaļ labi pazina, un kura patlaban taisīja nelāgus jokus ar viņas gremošanas sistēmu.
Es biju tūlīt aiz Zanes. Man bija veiksmīgi kopēts Edgara skatiens, un Zanes nodevīgā ķermeņa poza, kura kliegtin kliedza, ka manis te nemaz nav, un ja apstākļi būtu labvēlīgi, tad nekad arī nebūtu, tuvākajās nākotnes stundās vismaz noteikti. Es biju visai veiksmīgi pielāgojies valdošajai atmosfērai tā, lai nejaušs garamgājēja skatiens neuztvertu manu patieso esību, kura meklēja pazudušās, nomaldījušās detaļas no manām domām, un nekādi neļāva darīt ko citu. Uz mirkli aizvēris acis pastaigājos pa smilšainu pludmali, ar visam maņām uztvredmas tuvumā esošo jūru, tās nerimstošo kustību un mieru, ko tā deva. Ritmā, ritmā norima viļņi pie krasta aizskalojot īsos apcerējumus par to, ka viļņi nekad nebeidzas, ka tiem nav sākums un beigas. Tagad bija tikai ritms, un miers, jūras šalkoņa ausīs, un es ar plaukstas virspusi nobraucu pāri kaklam, lai pastiprinātu šo sajūtu, un drīzāk spētu atkal koncentrēties kam citam. Velti, īsais mirklis bija kārtējais manis ieprogrammētais grūdiens, kuram vajadzēja mani pilnībā veltīt kam vienam, kuram vajadzēja likt apjaust, ka pats pār visu valdu, un pats spēju visu kontrolēt. Nē, nespēju. Detaļas vēljoprojām klaiņoja pa galvu, un es brīnījos, kā agrāk kaut kas tik nenozīmīgs varēja kļūt par kaut ko tik nozīmīgu, pēkšņi pārņemot un pakļaujot, un mezglojot, un lokot pēc savas iegribas, kā ar augstāku saprātu apveltīta būtne, kura gluži kā sieviete alka vien pēc brīvības un uzmanības. Samirkšķināju acis un cerēju, ka apkārtējie nav pamanījuši manu īso prombūtni. Edgars, šķiet, bija atradis plaisu dzelžainajā loģikā, kura rēgojās apdrukātājā lapā, un tagad viņa uzacis strādāja ar desmitkārtīgu piepūli, cenšoties veiksmīgāk noformulēt radušos neatbilstību. Pēc tam viņš atbrīvosies,izlīs krēslā, pašapmierināti nopūties, izlaižot ārā skatienu, kurš sauks pēc apbrīna un vispārējas pielūgmes, neapšaubāmi vajadzīgas un nopelnītas. Ak, šis pielīdējs, pēc tam sakārtos punktus, komatus, pārbaudīs detaļas un tad skries pie priekšnieka, rūgdmas aiz pašapmierinājuma kā pīrāgu mīkla. Edgars ļoti sapņoja par paaugstinājumu amatā, viņam bija mērķis, un tā bija ambīciju saule, kas viņu dzina uz priekšu par spīti visam.
Es? Ha. Es paņēmu un aizpildīju atlūguma formu. Edgars atvēra priekšnieka durvis un uzmeta panākumu spārnotu skatienu savai atskaitei. Zane joprojām mocījas ar vēdergraizēm.
Un kurš no mums ir nolicis eksāmenu visveiksmīgāk?