ceturtdiena, 2008. gada 28. februāris

krikši



Ar vienu Tavu smaidu un dzidru acu skatu man pietiek visai dienai un vēl sapņiem, Tevis pārpildītiem.
Neko man vairāk nevajag, lai paceltos pāri mākoņiem.
Banāli un novazāti - kāds vīpsnās, turpinot brist pa pelēkām peļķēm, bet es tikmēr šūpošu kājas, sēžot uz zeltītās mākoņa maliņas.
Te augšā spīd saule...

pirmdiena, 2008. gada 25. februāris

krikši

jau kuro reizi.. jau kuro reizi vakar iesākts stāsts - šodien pārlasīts un bez žēlastības saplēsts.
Tu mani nosauci par tukšu. a varbūt es tāda gribu būt?
blondīne ar mazu klēpja sunīti, bez liekām domām. mans mīļākais sporta veids būtu teniss un šopings.
es katru nedēļu ietu pie manikīra un pedikīra un pie Kīra arī es ietu. man būtu 27 zelta gredzeni un tiem pieskaņotas rotas. un man nebūtu ne par ko jādomā.
satiktos ar citām cacām un apspriestu sončikas jauno draugu un viņas bezgaumīgo somiņu ar kuru tā svilpaste bija ieradusies uz kokteiļvakaru Krētā. piemēram.
tā vietā.
es nemāku rakstīt. johaidī. un šorīt pamodos blakus džekam, ar kuru esmu tikai pāris reizes runājusi. tipiski. vakar dzērām viskiju no kakliņa un kaucām latviešu dziesmas. nospļauties bija par komeni. tad vēl skūpsti. pirmo reizi satiku vīrieti, kurš to dara bez mēles. tas viss ko atceros. bet no rīta izvēlos no viņa gultas un dusmīgi apkampusi minīša pudeli tipināju uz savu istabiņu. protams arī tur mītošajam vīriešu kārtas objektam vajadzēja man uzmākties, nemaz nenožēloju nevienu lamuvārdu un sitienu ko viņam veltīju.
gaidu kad novilksies filma "The Hours" un "Step up 2"

piektdiena, 2008. gada 22. februāris

Tev, mans mīļais matemātiķi..



Nerēķinies ar mani.

Es esmu nepieskaitāma un neatņemama.

Es nedalos ne ar divi, ne ar Pī, ne ar Fī.

Gribi teksta uzdevumu?

Izrēķini romānu.

Nepietiek?

Aprēķini vienu malu mīlas trijstūrim.

Ar Hērona formulu , vēlams.

Izsaki berzes koeficientu starp lūpām skūpsta laikā.

Nosaki pēc Rihtera skalas manas sirds trīsu stiprumu, kad ieraugu Tev pasprukušo, neaprēķināto smaidu.

Atrodi algoritmu manām dvēseles skumjām, kad redzu Tevi ar kalkulatoru rokās rēķinam ma
nu jūtu lietderības koeficientu.

Izmēri diametru maniem vārdiem.

Izskaiti cik tauriņu manā vēderā dejo, kad jūtu Tavu elpu.

Un nesaki, ka nebrīdināju.

Nerauc izbrīnā uzacis pareizā leņkī.

Es vienkārši esmu nepieskaitāma.

Neaprēķināma..

sestdiena, 2008. gada 16. februāris

dz.





nav vārdu
tikai sajūtas kā
putni bariem
lido domas un
aukstums spītīgi
lien aiz ādas
pieskāriens nav
vārdu kas
atdzīvinātu
sajūtas un acis
prom novēršas
pie putniem

otrdiena, 2008. gada 12. februāris

miers?



ir pustumsa un var dzirdēt lietus lāses, kuras birst pret skārda jumtu, radot ausij tīkamu mūziku. kad acis aprod ar krēslu var saskatīt divus cilvēkus sēzjam uz paša augstākā kāpņu posma. gaisā jūtami cigarešu dūmi, kuri lēnām izklīst. ir klusums, kuru pārtrauc vien steidzīga soļu dipoņa, kad kāds kāpj augšā vai lejā. tomēr abus tas neuztrauc un netraucē, jo tur, kur sēzj viņ neviens,bez ipašas vajadzības palikt vienatnē nenāk, un patlaban tikai viņiem abiem bja šāda nepieciešamība. savāds miers vibrē gaisā un iesūcas ik katrā ķermeņa šūniņā. ir tik labi, ka vārdi pat bīstas izjaukt īpatnējo gastotni, kura valda šajā kāpņu telpā starp abiem stāviem. viņa sēzj, galvu atbalstījusi uz viņa pleca un ieklausās savā sirdī. tā pukst mierīgi, bez jebkādām šaubām, bez jebkādas neziņas. tikai šis miers nav parasts miers - skumju ēna rotājas dvēseles dziļākajā nostūrī. šajā mirklī, kas ilgst vai veselu mūzjību viss ir tk savāds.. gan tas pats miers, gan sajūtas.. pat skūpsti, agrāk neapvaldītas kaisles un ķircināšanas piln - tagad bezgala lēni un lidz asarām maigi. neizprotamas skumjas pievienojas šai sajūtu gammai. vņas mēmie, gandrīz vai fizski sataustāmie kliedzieni, pēc apskāviena, kurš nāktu no viņa sirds, palika nesadzirdēt un nu tie ir pārvērtušies vien klusos čukstos, kurus viņa kā mantru klusi atkārto pie sevis.. tkai viens apskāviens, kurš mainitu visu.... velti. čuksts no viņas dvēseles dzilumiem atblāzmojas kā rūsa vēlā rudens nakti un izgaist. "ejam", vņa grib ātrāk beigt šo mokošo mieru, šo priekšspēli, lai gan visa viņas būtība ironiski jūt ka tā ir pēcspēle, kā skaists nobeiguma akords minorā.. "ejam" viņš atbild un abi pieceļas. soļi nodip pa kāpņu pakāpieniem un skaņa lēnām izgaist. vien miers un ar nolemtu smaidu paliek sēzjam un klausās lietus čaloņā.....

svētdiena, 2008. gada 10. februāris

svētdienas rīts




pavisam pelēks rīts. ar pelēkiem, nogurušiem cilvēkiem. ar pelēkām, lēni pilošām lietus lāsēm. vēsums no loga slinki zogas man klāt. mazliet nogurums. skatos pa logu.
mašīna. iekšā sēž divi. vīrietis īgni bungā ar pirktiem pa auto stūri. sieviete ar vienaldzīgu skatienu pavada lietus lāses, kuras atsitušās pret auto stiklu, kā pret neredzamu sienu. siena... tā drīzāk iederētos starp viņiem abiem.
es domās minu cik ilgi šie cilvēki varētu būt kopā - gadu, divus, trīs, septiņus?
cik ilgs laiks vajadzīgs, lai vairs neprastu ieklausīties otrā, lai nesadzirdētu, ko otrs saka. lai nogurtu. lai apniktu. ļoti iespējam, ka viņi to nemācēja jau pašā sākumā. tikai kaisle to apslāpēja. kā zibens uzplaiksnījums, kad tu uz mirkli kļūsti akls un neredzi neko citu kā vien baltu žilbinošo gaismu.
tad atkal nakts, lietus. acis vēl atsakās pierast pie vienmuļās tumsas.. un tad nāk pelēks rīts. pieradums.

skumjš smaids man iezogas lūpu kaktiņos un acīs kluss izmisums vēl kavējas skatot šo ainu. nodrebinos. no aukstuma un no cilvēku vienaldzības.
drēgns.

piektdiena, 2008. gada 8. februāris

nu taads periods, ko dariit.



domas, kā augoņi strutojoši aug man smadzenēs un tad pārsprāgst, atstājot tikai puvušas gaļas smaku. muti atveru, lai ierautu svaiga skābekļa malku, bet tikai skaņu pilns gaiss man apkārt. es saviebjos un vemju visu žļurdoņu ārā. prom no sevis, visu prom. pēc tam paskatos spogulī atvieglota.. bet...nav.. vairs nekā, ne skanošā gaisa pļekas, ne smadzeņu audzēji-domas, nav itin nekā... tik tukšums vibrē kā pretīgs vīrietis orgasma laikā... es saviebjos aiz sāpēm un pretīguma un atkal vemju...

sestdiena, 2008. gada 2. februāris

mājas.

Biju aizmirsusi cik ļoti reibst galva, kad no saules gaismas pielietām ielām ieej tumšā kāpņutelpā. Ar roku bezpalīdzīgi atspiesties pret sienu, kurai tur vienkārši ir jābūt, un piemiegtām acīm gaidīt, kad atgriezīsies redze. Tad jau varu izšķirt pakāpienus augšup un varu iet tālāk. Augšup. Mazliet aizelsusies stāvu savu durvju priekšā ar atslēgu rokās. Auksta un metāliska skaņa, kad pagriežu atslēgu slēdzenē. Gluži kā Tava balss. Spēji atveru durvis. Gribu mājās. Līdz nervu galiņiem vēlos izjust to miera sajūtu. Klusi aizvērusi durvis es nometu savu somu uz gultas un ieslēdzu TV. Automātiski. Man nepatīk klusums, kurš mani sagaida ik reizi, kad pārrodos mājās. Man vajag čalas, kaķa murrāšanu, suņa smilkstus un smaidošas lūpas, kuras snauž dīvānā un skatās jaunākās sporta ziņas. Bet nekas. Es varu pielāgoties. Savās mājās es pati tēloju kaķi, suni, bērnu un vīru. Pieskrūvēju lampiņu pie sienas un saplēšu krūzīti. Pēc tam baros par saplēstiem traukiem un lauskām, kuras mētājas uz grīdas. Tas ātri apnīk un tad es saraudātām acīm smēķēju uz balkona un klausos pilsētas trokšņos. Es esmu pašpietiekama. Man sevis pietiek un vēl pāri paliek. Pēc tam es kārtoju māju. Noslauku putekļus no atmiņām, sašķiroju cerības alfabēta secībā, dažus pagātnes rēgus izmetu atkritumu grozā un izmazgāju grīdu. Apmierināti nolūkodamās uz savu kārtīgo dzīvesvietu es novelku drēbes un eju dušā. Es dažkārt brīnos par cilvēkiem, kuri dušā pavada stundās mērāmu laika posmu. Man nevajag daudz laika, lai noberztu no sevis visus dienas pārdzīvojumus, pieskārienus un vilšanās sajūtas. Zobus es mazgāju bieži un ilgi. Atgriežu krānu un mazgāju zobus. Tiem vajag būt baltiem un daiļiem. Vismaz kaut kam jābūt baltam. Tad noslaukos ar dvieli un ieziežu ķermeni ar smaržīgu krēmu. Saģērbjos, apsēžos gultā un gaidu kādu ciemos. Paiet stundas, minūtes, sekundes, gadsimti, bet neviens nenāk. Dažkārt pieķeru sevi pie domas – cik ilgā laikā tiktu atrasts mans līķis, ja es piepeši izdomātu nevienu negaidīt. Vai es jau būtu sākusi dalīties, vai mani varētu atpazīt, vai man jau būtu parādījušies līķa plankumi. Varbūt mani atrastu pēc mēneša, kad nebūtu samaksājusi ikmēneša īri, varbūt kaimiņiem sāktu šķist neciešama smaka. Tad viņi izmisīgi meklētu kādu nobeigušos peli vai žurku savās istabās, bet smaka nepazustu. Kad man apnīk gaidīt, tad es pati eju ciemos. Uzvelku savu smaidu, uzkrāsoju plakstiņus ar naivumu, ietonēju vaigus viegluma krāsā un dodos pie kāda dzert tēju un pļāpāt par niekiem. Šad tad mēs piedzeramies un es mēdzu tēlot psihologu. Uzklausu, dodu padomus, gudri runāju un mierinu, iedrošinu īstenot savus sapņus, cīnīties pret rutīnu, depresiju, filozofēju par dzīves netaisnībām un daudz klausos. Viegli palīdzēt citiem, runāt par viņu dzīvi, par viņu problēmām un sāpēm. Klausīties ir jāmāk, un to es māku. Sen jau esmu pieradusi nerunāt par sevi. Ja nu vienīgi izdomājot kādu piemēru no savas dzīves, lai parādītu, ka arī man ir līdzīgi klājies. Ja mēs nefilozofējam par nopietnām lietām, tad es parasti tēloju muļķi, un nebūšu pieticīga – man tas labi padodas. Dabas dots talants tā teikt. Kad man nav oms, tad es mēģinu izvairīties arī no nopietnām sarunām. Tad pienāk nakts un man gribot – negribot ir jāatgriežas savā vientulībā – savās mājās. Tad es atkal smēķēju un klausos skumjas dziesmas. Noslaucījusi ūdeni no acīm es eju mazgāt zobus un tad uzvilkusi pidžamu ieritinos savā gultā un cenšos sagaidīt vismaz miegu. Parasti tas izdodas.