ķēpājums

Tā bija skaista glezna, kuru man uzdāvināja mans labākais draugs. Ļoti asociatīva un ekspresīva, tāda noteikti neizraistītu sajūsmu reālisma piekritējiem. Šķiet, pat impresionisti novērstos no tās, nemaz nerunājot par vairākuma masu mūsdienās, kuri to uztvertu kā kārtējo ķēpājumu. Nepavisam nav piemērota vecā kaluma cilvēkiem, kuri pieraduši pie monumetālām un klasiskām vērtībām. Gleznā uz baltā fona bezpersoniski ķēpājās melns pleķis ar apaļi izrobotām malām. Izskatījās, ka kāds tur vienkārši būtu izlējis krāsu. Man tomēr patika, vismaz kaut kas citādāks un pat savādāks. Pateicos savam draugam par orģinālo dāvanu, un viņa sejā atblāzmoja šķībs, neizprotams smaids.
“Es zinu, ka tev patiks. Visiem pēc kāda laika tā nenormāli iepatīkas,” viņš paziņoja un sniedza man savu roku, tā ieskandinot atvadas. Kratot aukstos pirkstus un laimīgi veroties viņa pelēkajās acīs, es pēkšņi pavisam aizmirsu, ka nemaz tik labi draugi mēs nebijām. Tas ir – kādreiz noteikti bijām. Mūsu draudzība beidzās kādā jaukā vasaras dienā, kad viņš paziņoja par savu saderināšanos. Protams, es priecājos, taču mēs abi apzinājāmies, ko tas nozīmē. Pārcelšanos uz citu pilsētu, atsevišķas dzīves un tā tālāk un tā joprojām. Tā nu mūsu draudzība lēni un mokoši nobeidzās, lai gan tas mums netraucēja laiku pa laikam atkal satikties, padiskutēt par politiku un laiku, izliekoties, ka nekas nav beidzies. Šīs satikšanās reizes līdzinājās perversai izrādei, kurā mēs abi vedam pastaigāties jau sen mirušu suni. Suns šeit bija jāuztver kā draudzības simbols, starp citu. Atlaižot sava vecā drauga roku, es izvadīju viņu pa durvīm un atviegloti nopūtos. Vienmēr ir patīkami, kad vairs vari netēlot. Bet nu, pietiks atmiņu, dosiemies atpakaļ pie viņa dāvanas un iemesliem, kuri viņu bija pamudinājuši mani atcerēties šajā citādi pavisam parastajā pirmdienas vakarā.
Tātad, lūk, izrādās šodien ir manu kristību trešā gadadiena, kuru es pat nebūtu atcerējies, ja pavisam godīgi jāsaka. Nu, nepārprotiet – es noteikti atceros, kad tiku kristīts, bet jau drīz pēc tam es to biju aizmirsis. Jūs noteikti izbrīnīja, ka šo notikumu atceras mans paziņa, un šoreiz man jūsu izbrīnam jāpiekrīt. Vēljovairāk tādēļ, ka es viņam nebiju pat ieminējies par savām saistībām ar Dievu. Gan jau kāds mūsu kopējais paziņa izpļāpājās, tomēr tas nemazināja savādo sajūtu. Lai nu būtu, kā būsmas, tomēr man prieks par jebkuru dāvanu – kaut vai tā uzdāvāta tāpat vien. Aplūkoju gleznu vēlreiz, šoreiz tā kārtīgi. Metrs reiz metrs, pats pleķis aizņēma vismaz septiņdesmit procentus no kopējas platības. Otas triepienus praktiski nevarēja saskatīt, sāku domāt, ka tas ir apdrukāts auduma gabals. Laikam kāda jauna mūsdienu ievirze. Bet kopumā, jauka, jā. Noteikti pielikšu istabā pie sienas, bet ne šodien, rīt varbūt. Šodien ir pārāk vēls jau priekš tāda veida izklaidēm, kā tur saka krievi - pirmdiena - grūta diena? Būs vien jāpiekrīt.

~~
Tāda jocīga sajūta, veros savā spogulī un man ir izpuvuši zobi. Smaganas atkāpušās un var redzēt zobu saknes. Man ir vājprātīgi bail pieskarties dzelteni brūnajiem zobiem, šķiet, tie izkritīts pat no spēcīgākas elpas. Nenormāli sāp, tomēr turu muti vaļā un pētu tos. Ievēroju, ka virs acu zoba ir parādījies jauns zoba gals – mazs, pretīgi dzeltens, ar melniem caurumiem. Pietrūkstos no gultas, klāts ar sviedriem, asarām un brīdi krampjaini cenšos atgūt elpu. Ar mēli ļoti uzmanīgi pārbraucu pāri zobiem. Viss kārtībā, visi gludi un veseli. Aizveru acis un nopūšos atvieglojumā, tomēr gulēt vairs negribu. Istabā spīd laternu izstarotā gaisma, apspīd tik pazīstamās istabas kontūras un nomierina. Mazliet atjēdzies jūtu - rīkle ir izkalstusi un slāpst. Pieceļos no gultas un aizvelku sevi līdz virtuvei. Grīda ir mazliet netīra, un gruži līp pie basajām pēdām. Ejot cauri koridoram, sāpīgi apsitu celi un nolamājos. Sataustu gaismas slēdzi un nospiežu to. Gaisma ir spilgta un certas acīs, liekot tām nepatikā sažmiegties. Aplūkoju savu sāpīgi pukstošo celi – tajā ir ieskrāpēta vertikāla skramba, no kuras lēnām sūcas asinis. Noslauku tās ar plaukstu un sāpīgi saviebis seju kliboju uz virtuvi. Izdzeru divas glāzes ūdens, rijot to lieliem malkiem, slāpes ir pazudušas, tomēr mutē vēljoprojām savāds sausums. Atpakaļceļā uz istabu apskatos pret ko tad īsti paklupu. Õ. Mana mīļā glezna, šķībi atslieta pret sienu vēljoprojām nekaunīgi spīd man acīs. Ak, tad nepatīk tev uz grīdas, ja? Nekas, tūlīt pat pieliksim pie sienas, tur tava īstā vieta. Esmu apmāts ar skrūvjgrieža meklēšanu un klusām lamāju gleznu. Bet sakiet – vai tad tā ir jāizturas gleznai? Nebūtu dāvana, izmestu ārā aiz dusmām. Bet nekas, arī siena būs gana laba. Sasodīts, kur es liku to stulbo darbarīku kasti? Atceros, ka virtuves skapī mētājās dažas naglas, tās derēs. Āmurs, kur tas tagad nomests? Izvandu visus skapjus, bet neatrodu meklēto. Vēljoprojām dumsas par muļķīgo neveiklību un par bardaku, un par gleznu, un par nevīžīgo draugu, kurš nejēdz ierosināt to piekarināt viņa acu priekšā pie sienas. Paķeru gaļas āmurīti – būs gana labs. Galvenais, ka var pieklapēt. Paķeru gleznu un aizstiepju to uz istabu. Ak, nu kas tas par tilzu ķēpājumu, kuram aizmugurē nav ne caurumiņu, kuros ielikt naglas galviņas, ne stieplītes, aiz kuras piekarināt? Sūds pēdejais, vēl celi apsist pret tādu. “Še tev, saņem, redzēsi kā tas ir darīt pāri,” es nikni murminu, pielieku dāvināto pie sienas un ar naglām situ klāt. Cauri audumam izgrūžu naglas un niknumā pulsējot situ tās sienā. Ha. Labi, ka vēl nav izdomāts likums par nežēlīgu izturēšanos pret mākslas darbiem. Slikti, ka nav izdomāts likums par māklsas darbu nežēlīgu izturēšanos pret cilvēkiem. Nometu āmuru uz grīdas un tīksminos par paveikto. Tagad pleķa augšpusē jauki gozējas divas naglu galviņas. Gandarīts par paveikto, es slāju uz gultu un iekritu smagā bezsapņu miegā.