FRīDA

asais plīkšķis,kad sievietei pa muti iesit piedzēries vīrietis. tik tikko jaušama skaņa, kad sāk piepamt viņas lūpa.

(..)

es piedzimu lietū un nomiršu lietū. iepazīstiet mani kā upi, kā ostu. viņi teiks, ka es biju palaistuve, ka lamājos kā jūrnieks. viņi neatcerēsies manu eleganci un atturību. viņi teiks, ka ielūkojušies man acīs un saskaitījuši simt četrdesmit pelikānus, kas saulrietā viļņotā kāsī lido pār ostu.
vīrieši nezin īstos vārdus, lai aprakstītu šādas acis. brūnas, aprēķina pilnas un plesonīgas. vīriešiem trūkst smalkuma un iztēles. galvenais ir nevis pašas acis, bet tas, ko tās redz, atspoguļo. tāds ir arī Djego - viņam noteikti viss jāsaliek pa plauktiņiem. vīriešiem patīk primitīvi ķermeņi, kas apvilkti ar stingrām melnām līnijām kā maiju zīmējumos. es pretojos acīmredzamām robežām.

(...)

es stāvēju, piespiedusi seju pie aukstā stikla loga. es biju otrāds naktstauriņš,apreibis no āra gaisa. sievietes citos dzīvokļos bija siltumnīcas būtnes,kuras plaukst aiz stikla. viņām bija augu sapņi. viņas mita bezpersoniskās istabās, skopi mēbelētās, lietišķās un parastās. viss ir slimšu krāsā, netīrā krēmkrāsā un brūns. šādu iekārtojumu izvēlas sievietes,kurām nav savas pasaules. dažas sievietes izvēlas prombūtni. viņas ir pārdzīvojušas tik bezgala sāpīgus notikumus, kas liek atteikties no pagātnes. dažas sievietes aizbēg no mājām tikai ar vienu drēbju kārtu mugurā. dažas aizbēg kailas, basām kājām, bez vīzām. tas ir skrējiens uz dzīvību un nāvi.

(...)

mans filosofijas profesors aizveda mani uz savu dzīvokli. mēs mīlējāmies. tad es jautāju vai viņam ir draugi, kas varētu mums pievienoties. profesors aizgāja uz kafejnīcu un atgriezās ar diviem saviem brālēniem. gribu,lai tu skaties, es teicu profesoram. ielēju viņam glāzi brendija. aizdedzu viņam cigāru. novietoju krēslu, kur viņam bija jāsēž, ierīkoju piemērotu apgaismojumu. viņš sēdēja un skatījās. aizejot es viņam teicu - tevis nav. nekad vairs netuvojies man. pēc tam šķērsieliņā nokritu ceļos un raudāju.

(...)

sanfrancisko sievietes vienā balsī nopūšas un ielej vēl vienu glāzi džina ar toniku. mēs zinām, ka pamešana ir tīša, neuzticības banālas. kad Djego atgriezīsies, es miesīgi palikšu kopā ar viņu, bet visus savus jutekļus būšu izslēgusi. izlikšos, it kā Djego milzīgā auguma tur nemaz nebūtu. staigāšu viņam apkārt kā pele gar istabas sienām. iestudēsu to kā īstu deju. pat mūsu ēnas nesaskarsies.

(...)


es varētu uzgleznot Djego bez rokām, ar aizvērtām acīm. djego balss pauž nogurumu no mīlas dēkām. šovakar viņš atkal ar kādu satiksies - ar dejotāju, ko sastapis ka°fejnīcā līdzās muzejam vai galerijai. vai kāda asistenta bohēmisko sievu. ar sievieti, kura pēc astoņiem truliem ģimenes dzīvē nodzīvotiem gadiem pēkšņi apjauš - tā nav laulība. to vajadzētu aizliegt ar likumu. tagad viņa grib sēdēt Djego klēpī un izlikties, ka viņš ir tētuks, bet viņa - palaidnīgā meitene. viņš tai novilks biksītes un iepērs viņu. pobrecito. tik daudz sieviešu, tik maz fantāziju.





[KEITA BREIVERMENA---
ES, FRīDA...]

krikši..

ieslodzīta - savas fantāzijas cietoksnī.
es redzu tikai to, ko vēlos redzēt.
dzirdu to, ko vēlos.
priekšā ir mana cietokšnā siena - bet es spītīgi skrienu ar pieri tajā, cerot, ka simtajā sadursmes reizē viņa izzudīs.
vai arī otrādāk?
es vēlos, to, ko es redzu?
es vēlos to, ko dzirdu?
katrā no mums ir gan labais, gan sliktais.
mēs pie tā neesma vainīgi, tā vienkārši ir.
ļoti cenšos būt laba. kā aveņu saldējums.
kaut kā nesanāk.
Pēterītim patīk biezpienmaizītes, bet Jānītim - ievārījuma maizītes.
tā nebija biezpienmaizītes vaina, ka Jānītis viņu neizvēlējās.
skumji tikai, ka biezpienmaizīte Pēterīti vēl nav satikusi.
mana fantāzija ir slima.
viņa būtu jāārstē.
tikai žēl, ka es nezinu zāles.

normāli..

iespruudu liftā.. jau atkal.. :D
paldies Jānim, Dainim, Edvīnam, Gatim, Artūram, kuri, saliekot galvas kopā, dabūja mūs ārā.. :)

par intīmo..

mēs visi kādreiz esam raudājuši. tas ir ļoti būtiski, patiesībā.
dažiem kaklā skāpj kamols un acis pildās ar kaut kādu neizsakāmas izcelsmes sāļu šķidrumu. citi atkal ļauj šim šķidrumam lēnām ritēt pāri vaigiem - klusi, klusiņām, lai neviens nepamana. vēl ir tādi, kuri nemaz neraud - viņiem tikai asaro acis - no vēja, dūmiem, gaisa....
mana istabas biedrene, piemēram, nekad neraud. viņai tikai šad tad noraustās pleci un no rītiem ir mikls spilvens.
mans draugs šo vājību atļāvās tikai vienu reizi tekstiņa "es nezinu, vai būtu vērts dzīvot, ja ne Tevis" pavadībā (kad šķīrāmies, tad gan viņš neraudāja maita tāds).
tēvs bieži birdināja asaras, visbiežāk kāda grādīgā glāzītē. pēc tam zņaudzīdams rokas asarainā balsī sūdzēja savas bēdas.
Un paskatieties uz māmiņām - tās slepus slauka acis, kad viņu mazie lolojumi dāvā viņām saņurcītu pirmo sniegpulkstenīti...

patiesībā tas ir ļoti intīmi - redzēt kāda asaras. tas ir tāpat, kā redzēt mēness neapgaismoto pusi.
kad Tu pēdējo reizi raudāji?

krikši

Spidometra rādīājs nedaudz virs 150, un depeche mode. Tu man aiztaupītu tik daudz galvassāpes, ja pateiktu, ko tieši no manis gribi. Visbeidzot man nav nekā tāda, ko Tu nevarētu sanjemt no kaut kādām Ieviņām vai Lāsmiņām (tiešām - nokaut viņas). Smēķēt pie stūres ir nāvīgs ieradums. Piesārņot galvu ar domām par Tevi arī. I need to hear it from ur lips..

ceļinieka piezīmes 3

Tu man lūdzi, lai pastāstu patiesību. Es atvēru lūpas un sāku ietērpt vārdos to, ko lūdzi. Sanāca mazliet neveikli, bet es centos no sirds.
„Nu nē, saki taču taisnību, beidz slēpties no citiem, uzticies man un saki taisnību!” Tu atkārtoji ar skatienu urbdamies manās acīs.
„Man nav citas patiesības, kuru Tev stāstīt,” atbildēju, bet Tu sāku sarkastiski smieties un mēdīties – „man nav, man nav, oi, oi, oi….”
Es aizvēru acis.
Ievilku dziļu elpu.
Un sāku melot.
Es teicu to, ko Tu gribēji dzirdēt.
Aukstasinīgi un pārliecinoši meloju, gudri izmeklēdama vārdus, kurus Tu gaidīji.
Zini, kas ir pats skumjākais? Tas, ka tikai tad Tu ticēji mani stāstot taisnību…

krikši

Vārdi iededzināti papīrā. Arī teikumi turpat seko cits citam.
Nelasi manis rakstīto.
Aiztaisi acis un neņem vērā pat punktus.
Tās ir tikai mazas, dumjas kapu kopiņas – izsaukuma zīme kā akmens krusts.
Paslēp acis aiz plakstiņiem un pieliec pirkstu galus pie papīra lapas.
Sajūti kā tas deg – kā ledus, kā saule.
Uzliec roku uz papīra un sajūti tā pulsu – tik tikko manāmu, drīzāk nojaušamu.
Nelasi ar acīm, lasi ar sirdi - liec vārdiem lidot.

dz.

uz naža asmens starp atļauto un aizliegto es dejoju.
dažbrīd šķīsta jaunava, citreiz atkal izvirtusi netikle esmu.
naidu no mīlestības nešķiroju,
tie rokrokā dejo ar kaisles dvesmu.
varu dedzināt un saldēt savas acis, tas viss pēc iegribas.
es sevi dievinu, es sevi lādu.
ikkatra robeža, kuru pārkāpusi esmu manī atstāj rētas,
tās pilnmēnesī aplaizu un uzplēšu no jauna.
es kā fēnikss atdzimstu no pelniem,
caur ciešanām.
no izmisuma līdz ekstāzei tikai viens elpas vilciens pietrūkst.

tā es dejoju... pa naža asmeni gailošu..
bez pelēkiem mietpilsoņu pustoņiem...
bez lēti spīdošiem vidusceļiem..
mauka un naivs bērns vienlaicīgi....

krikši

Tu pat
esi izfantazejis kaa vinja no riitiem pamostas un kaa riita saule rotaljaajas vinjas skropstaas. Kaa vinja cep jums abiem brokastu omleti un palidz sasiet kaklasaites mezglu. Tu man staastiji par vinju,par savu ideaalu ar taadu mirdzumu aciis,ka man pietruuka drosmes pateikt,ka es nemaaku siet kaklasaites mezglus. Un es nemaaciishos to darit tikai tapeec,lai tu mani saaktu miileet.

valdis

6. mar 07:23

Pašsavaldīšanās.
Pats savaldies. Sa - valdi. Valdi un skaldi.
Maldi. Malduguntinās. U - ū - guntiņas.
Aivari un Zanes. Zanes un Aivari.
Kādēļ Guntiņai jājaucas pa vidu?
Ej pie plīts, vīrs atnāks mājās ēst gribēs.
Zane ēst netaisa. Zane viņu baro tikai ar savu miesu.
Atnāks Aivars asiņains, bet teiks , ka tīrs.
Aizkavējos darbā Aivars melos.
Un Guntiņa ar savām gaļīgajām rociņām cels galdā kotletes.
Kot- le- tes.
Par tādām Unai tikai sapņot.
Darbs pāri galvai un cenas aug un aug.
Ja cenas atškīrsies, tad dabūsi šokolādi Centis saka, tikai nepasaka, ka
atvilks no Unas algas par šo šo- ko- lādi.
Lats septiņdesmit, lūdzu.
Kā ubadze viņa lūdz.
Kaunies, valdies, savaldies.
Četri gadu desmiti un vēljporojām kvern pie letes un pa nakti strādā "nakts maiņu" ar Centi.
Tad alga vismaz lielāka.
Valdis savāc atlikumu ( lats septiņdesmit) un ieliek maisiņā produktus.
Šampis, končas un zemeņu saldējums.
Cerams, ka ar to pietiks, lai varētu nakti pavadīt Lienes apskāvienos.
Lienei ir skaistas, apaļas krūtis, kuru smagums Valdi vienmēr ir satraucis kā mazu skolas puiku.
Ap- skā- vie- nos.
Kā- vie- nos.
Ak, jā. Jāizslēdz telefons viņa Zanei ir jāsēž mājās.
Zanei jādomā par Valdi un jāpiepuņķo viss spilvens ar asarām.
Pati vainīga muļķe tāda, bet Valdis viņu izdresēs.
Pirkt rozes vai ne?
Labāk ne, savādāk tas muļķa skuķēns vēl saķersies.
Pāršalc karstuma vilnis, kad Valdis iedomājas jauno un tvirto Lienes augumu savās rokās.
Ro- kās.
Viss ir manās rokās, nočukst Liene savam spoguļattēlam.
Tad paņem prezervatīvu paciņu un ar adatu izdur nemanāmu caurumiņu - precīzi pa vidu.
Tad smaids, biksītes ieliktas somiņā un sauciens - "Mām, es palikšu pa nakti pie Unas."
"Mhm"- atsaucas Gunta un liek uz pannas kotletes.
Kot- letes.
Pie letes šoreiz Liene un šoreiz ar čaukstošu papīriņu rokās- "ja zvana mamma, tad saki, ka es guļu."
Tad smaids un Liene aiziet gurnus grozīdama.
'Savaldies' Una sev saka bāžot čaukstošo papīriņu sev kabatā. " Vismaz viena "nakts maiņa" mazāk"
Pašsavaldīšanās ir ļoti svarīga, galu galā un To nu Una zin.

ceļinieka piezīmes 2

Uzvāru tēju, bet skatiens piekalts Tavai kailajai rokai, kas izslīdējusi no segas apakšas.
Šī mirkļa vājums.
Ar pirktstu galiem pieskarties Tavam īkšķim, aplaizīt rādītājpirkstu un padzerties no Tavām lūpām.
Ur body is a wonderland...
Izpētīt ikvienu ādas kvadrātcentimetru, ceļot ar ledus gabaliņu un ar interesi vērot Tavu reakciju.
Un pamosties no Taviem skūpstiem.
Katru dienu.
Make me strong like u make me weak.
Tu miegā pagriezies uz sāniem un es saraujos kā pieķerta nedarbus darot. Tēja jau atdzisusi.

ceļinieka piezīmes 1

Es stāvu turpat, kur Tu. Tu saki, ka esam krustcelēs, bet es atmetu galvu atpakaļ un smejos.
Smiekli atbrīvo un paceļ pāri visam.
"Lauks," es atbildu. Mēs stāvam bezgalīgi plašā pļavā, kurā paši ieminam ceļus un krustceles.
Pa labi vai pa kreisi? Es pamodos šodien - nevēlos iet vakardienas pēdās. Es neiešu ne uz Austrumiem ne uz Rietumiem.
Palekšos gaisā un tecēšu līkločiem.
Neskaties uz manis savām aizspriedumu acīm.
Man pašai nāk smiekli, kā es To neredzēju agrāk. Nepamanīju, tā būtu pareizāk teikts.
Es atkal smejos no pēkšņās skurbinošās laimes sajūtas un tikmēr pazūd Pasaule un arī Tu pazūdi.
Vai arī Tava Pasaule. Viss viens.
Tad atnāk Miers. Nav svarīgi kā tas mani ir sameklējis,
varbūt Viņš visu laiku tepat vien bija, un es tikai tagad atvēru Viņam durvis un ļāvu ienākt.
Bet Tu tikmēr rauc uzacis un izbrīnā ieplet acis.
Jūtu, ka nāksies paskaidrot.
"Redzi?" Es prasu. "Te ir ceļš. Tieši mums zem kājām.
Te ir staigājuši daudzi jo daudzi cilvēki. Tas ir viņu ceļš, ne manējais.
Man nav ceļa un tas ir mans Ceļš. Ja es iešu tur, kur šie cilvēki, tur, kur Tu, tad es nebūšu laimīga.
Man būs viss un tajā pašā laikā nekas. Es būšu tukša. Bet es gribu būt avots, pie kura veldzēt slāpes izslāpušajiem.
Es gribu būt māja, kurā atpūsties nogurušajiem. Es gribu būt vējš, kurš atdzesē Ceļinieku prātus.
Es gribu būt es pati. Sauc mani par stulbu, turpini grozīt rādi'tājpirkstu deniņu apvidū.
Man tas ir mazsvarīgi."
Es pasmaidu un pārkāpju paŗi aizaugušajai ceļmalai. Tu redzi, ka priekšā stāv grāvis,
bet es zinu, ka tas nav nekas cits kā vien prāta uzcelta cietuma siena.
Neizpratnes pilni skatieni mani pavada, bet es atkal smejos : "Nāc ciemos, es pacienāšu ar auzu cepumiem!
Vecmāmiņa man atklāja savu gadiem ilgi glabāto recepti - izrādās es visulaiku biju aizmirsusi
pievienot kādu ļoti būtisku sastāvdaļu, kuru veikalos nevar nopirkt."
Man nav ne jausmas vai Tu vai arī kāds cits maz nāks pie manis ciemos našķēties ap auzu cepumiem.
Būtiskākais ir tas, ka es viņus cepšu. Spīd saule un acis nevilšus samiedzas no neierastā spožuma.
Es esmu Ceļā.

Kūstoša parafīna krāsainās rotaļas, kuras Tu nekad netzīsi par pateisām - pārāk krāsainas vienkārši.

3. mar 22:04

Tu dzīvo principiālā pasaulē.
Caur salauztām, ne pārāk tīrām brillēm Tu skaties uz manu pusi.
Nu?
Kāda es esmu?
Melna vai balta?
Laba vai slikta?
Veltīgi cenšos iesviest pelēko krāsu Tev acīs.
Tu tikai lepni profilā smejies.
Es esot kukainis Tev pie kājām, es neko nesaprotot no Dzīves.
Es esmu nedaudz aiz tām robežām, kurām Tu nekad nepārkāp.
Deguns principa mākoņos neredz sauli.
Man to nokrāsot baltu, lai Tu beidzot pamanītu tās eksistenci?
Mute runā pasaules gudrības.
"Paklusē, es runāju" - Tu saki.
Es klausos, bet nedzirdu.
Tu runā melnbaltiem vārdiem.
Tu lasi gudras grāmatas un domā, ka saproti Pasauli.
Rokas raktsa dzeju par to, kas Tev apkārt.
Ar melnu krāsu uz baltās wōrda lapas.
Mute turpina runāt par Tev nodarītajām pārestībām.
"Nepateicība Pasaules alga" Tu turpini runāt.
Un sejā lepnums, ka pats esi tik labs.
"Sliktie, sliktie cilvēki"Tu turpini malt, it kā kāds klausītos.
Es klusi un iecietīgi smaidu.
Tu taču ar sevi lepojies.
Ar savu melnbaltumu.