krikši

Es viņam piedodu. Viņš nezin, ka spēj mani pacelt debesīs un triekt pret asfaltu, pat neko nedarot. Nezināšana jau neatbrīvo no atbildības, bet ne manā gadījumā. Es viņam spētu piedot visu. Piedot - atdot - atdoties - kāda starpība?

Cik banāli ir nosaukt Mīlestību par banālu. banāls - anāls - kāda starpība?

Es šodien neko prātīgu neierakstīšu tāpat
Es šodien neesmu prātīga.
Bet pamodos ar to pašu neizskaidrojamās laimes sajūtu.
Vakar nodevu asintiņu. Meitenei, kura atrodas 1.slimnīcā.
Man ir A-- grupa. cool.
Jāiet uzpīp pabarot vēzīti.
Noskūpstīt viņa piesardzību no lūpām.
Es būtu tik laimīga, ja viņš būtu aizņemts vai gejs! Vai arī aizņemts gejs - I don't care. Galvenais - lai es viņu varētu uztvert kā cilvēku. Lai man neļimtu ceļi un negribētos bēgt no viņa skatiena.
Viņš bojā manu raksturu. Tas galīgi nav labi.

krikši

Šī būs mana labo darbu diena, kurai izskanot es aizmigšu ar laimīgu smaidu uz lūpām. Es notraušu visas rūpes kā putekļus no izejamās kārtas. Šodien es dzeru mirkļus un ar mākoņiem noslauku muti. Šādus mirkļus ar saulesstariem ierakstīt debesīs, lai putekļainos vakaros vieglāk elpot. Pabarojiet mani ar mīlestību un mans ziedēšanas laiks būs mūžībās, ne mirkļos mērāms! Lai jums jauka diena, mīļie!

krikši

Es svīstu aukstus sviedrus. Iešļircināt ceriņziedus vēnās, lai laimīte sirsniņai tuvāk.
Mani nedrīkst, nu nedrīkst laist veikalā.

krikši

Izgāju ārā. Cerēju,ka jutīšos labāk, bet ne. Pilsēta nogurdina, tik daudz cilvēku, tik maz cilvēcības. Aizgāju plūkt saulstarus. Jauki, bet tukši. Jēgu piešķiram mēs paši. Arī bezjēdzībai. Kas ir pats dārgākais, kas mums pieder? 99,9 % postulē, ka laiks. Laiks esot nauda. Ko dara atlikušie 0,1 %? Pakaras saulstaros un uzšķērž sevi ar vienladzību. Spīd saule, bet man ir auksti. Atkal tas esi Tu, kuram es uzticu daļiņu no sava Nekā. Tā ir mana izvēle. Jēgu piešķir, tās nav. To vajag mākslīgi radīt. Varbūt tad būs silti...
~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~
Kāp pa akmeņu krāvumu augšup. Nobrāztām rokām un ceļiem viegli asiņojošiem. Pirksti nu jau nejūtīgi. Ja nenoturēsies, paslīdēsi, tad kritiens būs nežēlīgs, iespējams pat Tev nāvējošs. Tikai augstāk un augstāk! Aukstāk un aukstāk.. Neskaties atpakaļ - tad var nobīties no asiņojošiem dvēseļu līķīšiem, kuriem esi pārslampājis pāri. Nenožēlo neko. Mērķis ir tā vērts, vai tad ne?
~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~
Saule, kā nezinādama savu atvadu mēru, izsvaidījusi krāsas, citkārt dzidrajā zilumā. Vakars, piesūcies pasteļtoņus un putnu treļlus, apmierināti zvilnē, atspiedies pret mākoņu skropstām. Attēls iezogas Tavā fotoaparātā. Lūpas apmierināti nes smaidu. Vējš noskūpsta domas un Tu esi klusas laimes pilns. Tavi neizsapņotie sapņi šovakar noindējās rāmajā vienaldzībā. Kādēļ gan tērēt tiem laiku, ja Tev šovakar visa pasaule acu zīlītēs? Lai tie iet līdzi aizejošajai dienai. Tavos megapikseļos tiem nav vietas.
~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~