Vai zīlēt var arī Skropstu trīsās? Nolaistos plakstiņos un smaidā, kurš iekarojis visu seju, bet tik un tā cenšas tapt noslēpts piedurknē.
Es redzu, dzirdu, ticu... tam,kam gribu. Spītīgi izslējusies es atsakos saprast realitāti. Un ir tikai viens, kurš liks man norīt patiesības krupi. Tad es atkal asarās mirdzošām acīm smēķēšu un ķērkšu kā ragana. Kā Frīda.
Tiko ieskrēja prātā - zini, kā bezjēdzīgi varonīgs Dēls, kurš redz nāvi atspīdam acīs, bet tik un tā lepni izriež krūtis.
Tad triec savu zobenu man krūtīs. Es gaidu. Un neliec man gaidīt ilgi. Aizveru acis, palūru caur skropstu maliņu - nu, Tu jau dur? Pašai sanāk smiekli - cik muļķīgi var iemīlēties. Nē, nedur vēl, es saku - man vajag noskaņoties. Ievelku elpu, sagatvojos kā aktieris nopietnam iznācienam, atkal aizveru acis un.... sāku smieties. Mēs smejamies kopā - par to, cik muļķīgi ir sanācis, ka smieklīgi ir pārspīlēt lietas, kuras nemaz neeksistē, par manu teatrālumu, par.. nu par visu. nav svarīgi par ko - galvenais ir tā atvieglojuma sajūta, kas rodas caur patiesiem smiekliem. Tad es pateiktu, ka Tevi mazliet mīlu, mēs paliktu nopietni un Tavi pirksti ceļotu pa manu degungalu. Mirklis - laime, tad Tu droši vien pateiktu - nekļūsti smieklīga mazā lempe. Un es atkal smietos, šoreiz, lai noslēptu sarūgtinājumu.
Grūti ir kaut ko darīt, ja jau iepriekš zini iznākumu.
ceturtdiena, 2008. gada 19. jūnijs
Abonēt:
Ziņas komentāri (Atom)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru