uz naža asmens starp atļauto un aizliegto es dejoju.
dažbrīd šķīsta jaunava, citreiz atkal izvirtusi netikle esmu.
naidu no mīlestības nešķiroju,
tie rokrokā dejo ar kaisles dvesmu.
varu dedzināt un saldēt savas acis, tas viss pēc iegribas.
es sevi dievinu, es sevi lādu.
ikkatra robeža, kuru pārkāpusi esmu manī atstāj rētas,
tās pilnmēnesī aplaizu un uzplēšu no jauna.
es kā fēnikss atdzimstu no pelniem,
caur ciešanām.
no izmisuma līdz ekstāzei tikai viens elpas vilciens pietrūkst.
tā es dejoju... pa naža asmeni gailošu..
bez pelēkiem mietpilsoņu pustoņiem...
bez lēti spīdošiem vidusceļiem..
mauka un naivs bērns vienlaicīgi....
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru