FRīDA

asais plīkšķis,kad sievietei pa muti iesit piedzēries vīrietis. tik tikko jaušama skaņa, kad sāk piepamt viņas lūpa.

(..)

es piedzimu lietū un nomiršu lietū. iepazīstiet mani kā upi, kā ostu. viņi teiks, ka es biju palaistuve, ka lamājos kā jūrnieks. viņi neatcerēsies manu eleganci un atturību. viņi teiks, ka ielūkojušies man acīs un saskaitījuši simt četrdesmit pelikānus, kas saulrietā viļņotā kāsī lido pār ostu.
vīrieši nezin īstos vārdus, lai aprakstītu šādas acis. brūnas, aprēķina pilnas un plesonīgas. vīriešiem trūkst smalkuma un iztēles. galvenais ir nevis pašas acis, bet tas, ko tās redz, atspoguļo. tāds ir arī Djego - viņam noteikti viss jāsaliek pa plauktiņiem. vīriešiem patīk primitīvi ķermeņi, kas apvilkti ar stingrām melnām līnijām kā maiju zīmējumos. es pretojos acīmredzamām robežām.

(...)

es stāvēju, piespiedusi seju pie aukstā stikla loga. es biju otrāds naktstauriņš,apreibis no āra gaisa. sievietes citos dzīvokļos bija siltumnīcas būtnes,kuras plaukst aiz stikla. viņām bija augu sapņi. viņas mita bezpersoniskās istabās, skopi mēbelētās, lietišķās un parastās. viss ir slimšu krāsā, netīrā krēmkrāsā un brūns. šādu iekārtojumu izvēlas sievietes,kurām nav savas pasaules. dažas sievietes izvēlas prombūtni. viņas ir pārdzīvojušas tik bezgala sāpīgus notikumus, kas liek atteikties no pagātnes. dažas sievietes aizbēg no mājām tikai ar vienu drēbju kārtu mugurā. dažas aizbēg kailas, basām kājām, bez vīzām. tas ir skrējiens uz dzīvību un nāvi.

(...)

mans filosofijas profesors aizveda mani uz savu dzīvokli. mēs mīlējāmies. tad es jautāju vai viņam ir draugi, kas varētu mums pievienoties. profesors aizgāja uz kafejnīcu un atgriezās ar diviem saviem brālēniem. gribu,lai tu skaties, es teicu profesoram. ielēju viņam glāzi brendija. aizdedzu viņam cigāru. novietoju krēslu, kur viņam bija jāsēž, ierīkoju piemērotu apgaismojumu. viņš sēdēja un skatījās. aizejot es viņam teicu - tevis nav. nekad vairs netuvojies man. pēc tam šķērsieliņā nokritu ceļos un raudāju.

(...)

sanfrancisko sievietes vienā balsī nopūšas un ielej vēl vienu glāzi džina ar toniku. mēs zinām, ka pamešana ir tīša, neuzticības banālas. kad Djego atgriezīsies, es miesīgi palikšu kopā ar viņu, bet visus savus jutekļus būšu izslēgusi. izlikšos, it kā Djego milzīgā auguma tur nemaz nebūtu. staigāšu viņam apkārt kā pele gar istabas sienām. iestudēsu to kā īstu deju. pat mūsu ēnas nesaskarsies.

(...)


es varētu uzgleznot Djego bez rokām, ar aizvērtām acīm. djego balss pauž nogurumu no mīlas dēkām. šovakar viņš atkal ar kādu satiksies - ar dejotāju, ko sastapis ka°fejnīcā līdzās muzejam vai galerijai. vai kāda asistenta bohēmisko sievu. ar sievieti, kura pēc astoņiem truliem ģimenes dzīvē nodzīvotiem gadiem pēkšņi apjauš - tā nav laulība. to vajadzētu aizliegt ar likumu. tagad viņa grib sēdēt Djego klēpī un izlikties, ka viņš ir tētuks, bet viņa - palaidnīgā meitene. viņš tai novilks biksītes un iepērs viņu. pobrecito. tik daudz sieviešu, tik maz fantāziju.





[KEITA BREIVERMENA---
ES, FRīDA...]