Smiekli atbrīvo un paceļ pāri visam.
"Lauks," es atbildu. Mēs stāvam bezgalīgi plašā pļavā, kurā paši ieminam ceļus un krustceles.
Pa labi vai pa kreisi? Es pamodos šodien - nevēlos iet vakardienas pēdās. Es neiešu ne uz Austrumiem ne uz Rietumiem.
Palekšos gaisā un tecēšu līkločiem.
Neskaties uz manis savām aizspriedumu acīm.
Man pašai nāk smiekli, kā es To neredzēju agrāk. Nepamanīju, tā būtu pareizāk teikts.
Es atkal smejos no pēkšņās skurbinošās laimes sajūtas un tikmēr pazūd Pasaule un arī Tu pazūdi.
Vai arī Tava Pasaule. Viss viens.
Tad atnāk Miers. Nav svarīgi kā tas mani ir sameklējis,
varbūt Viņš visu laiku tepat vien bija, un es tikai tagad atvēru Viņam durvis un ļāvu ienākt.
Bet Tu tikmēr rauc uzacis un izbrīnā ieplet acis.
Jūtu, ka nāksies paskaidrot.
"Redzi?" Es prasu. "Te ir ceļš. Tieši mums zem kājām.
Te ir staigājuši daudzi jo daudzi cilvēki. Tas ir viņu ceļš, ne manējais.
Man nav ceļa un tas ir mans Ceļš. Ja es iešu tur, kur šie cilvēki, tur, kur Tu, tad es nebūšu laimīga.
Man būs viss un tajā pašā laikā nekas. Es būšu tukša. Bet es gribu būt avots, pie kura veldzēt slāpes izslāpušajiem.
Es gribu būt māja, kurā atpūsties nogurušajiem. Es gribu būt vējš, kurš atdzesē Ceļinieku prātus.
Es gribu būt es pati. Sauc mani par stulbu, turpini grozīt rādi'tājpirkstu deniņu apvidū.
Man tas ir mazsvarīgi."
Es pasmaidu un pārkāpju paŗi aizaugušajai ceļmalai. Tu redzi, ka priekšā stāv grāvis,
bet es zinu, ka tas nav nekas cits kā vien prāta uzcelta cietuma siena.
Neizpratnes pilni skatieni mani pavada, bet es atkal smejos : "Nāc ciemos, es pacienāšu ar auzu cepumiem!
Vecmāmiņa man atklāja savu gadiem ilgi glabāto recepti - izrādās es visulaiku biju aizmirsusi
pievienot kādu ļoti būtisku sastāvdaļu, kuru veikalos nevar nopirkt."
Man nav ne jausmas vai Tu vai arī kāds cits maz nāks pie manis ciemos našķēties ap auzu cepumiem.
Būtiskākais ir tas, ka es viņus cepšu. Spīd saule un acis nevilšus samiedzas no neierastā spožuma.
Es esmu Ceļā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru