patriotisma kriksis

Dedziet, mīļie! Dedziet par Latvijas ārēm, dedziet par pagātni, dedziniet savu asins balsi, sadedziet uz sārta un noslāpstiet aizmirstības dūmos. Ierakstiet pavārgrāmatā Latviesu mīļāko ēdienu – Latvietis ar sāli un pipariem. Iededziet patriotismu sevī, lai tas izkvēpina visu. Lai tas izkvēpina veselo saprātu un izsvepē loģisko domāšanau. Esiet akli savā ticībā, mani mīļie.
Esiet lokani savās domās un runās – vidusceļš ir mūsu ceļš. Esiet piekāpīgi savos viedokļos – lieciet muguras tikai stiprāko priekšā. Esiet lepni par sevi, par savu ceļu. Esiet lepni par savu nožēlojamību. Esiet lepni par saviem pelniem – glabājiet tos skaistā trauciņā, ik rudeni notrauciet no tā putekļus un nolieciet goda vietā. Mācieties patriotismu skolās, mācieties to no galvas, mācieties mīlēt līdz kaulam. Jā, to var iemācīties, ja vajag. Visu var, ja vajag. Arī degt var, ja nu aplam vajag.

kļūdas

Qwerty
Man ir apnicis, ka katra teikuma pirmajam vārdam automātiski palielina sākumburtu. Apātiski veros, kā sarkana zigzaga pasvītro katru nepareizi uzrakstīto vārdu. “Atvainojamies, šajā dokumentā ir pārāk daudz kļūdu,kuras tiek ignorētas. Mēs vairs to nepacietīsim.”
Vajag blaukus avotu, dzidru un skaidru, lai varētu ūdeni smelties saujām un mazgāt dubļainu seju. Avotu, kas mīt citā un tikai ielūkojoties acīs var dzirdēt, kā tas plūst caur sārņiem, paliekot tikai tīrāks un atvēsinošāks. Uztaisīt no māliem cilvēciņu un bakstīt to ar skujām. Izšķīdnāt avotā. Vērot, kā tas priecīgi aizļerpato pa meža takām, pat neatskatoties. Tu viņu radīji. Tu bakstīji, sāpēji, mīlēji, raudāji un smējies. Skaties, kā viņš izgaist. Lido prom un nesāp. Nemaz nesāp.
Kā cilvēks es nevaru neko. Es esmu vājš, pat kurpju šņores nespēju sasiet un klūpu. Bet kā māte es varu visu. Kā tēvs es varu visu. Kā radītājs es varu visu. Ar lepnumu acīs skatīties uz savu kroplīti un teikt, ka skaists. Ka labs, ka pati pilnība.
Šajā dokumentā ir pārāk daudz kļūdu. Pārāk daudz. Kļūdu.

eksistē

Tu sēdi, smēķē, nesmēķē, elpo, neelpo. Tu esi, tad brīžiem neesi, bet to jau neviens nepamana, ja vien pats īpaši neafišējies. Skaties uz rokām, cauri tām uz grīdu, cauri tai uz akmeņiem. Turi akmeņus rokās, svied tos pret citiem, vienaldzīgi vai ar dusmām, bet neviens jau neatšķir, ja vien pats nepaskaidro. Kāda mesta akmens šķemba nobrāžas gar roku, āda mazliet pietūkst sarkana un sāpīga, ja pieskaras, un pieskaras arī. Tik patīkami intriģējoši pirkstu gali, kuri vērsti pret tevi. Saules aptumsums vai spilgts esības brīdis? Šīs rokas. Ietriecas tevī, paliek uz sekundes simtdaļu un atraujas. Pēc mirkļa, kad, šķiet, sirds uz mirkli apstāsies, tu tās uzrunā. Pārsteigti labvēlīga atsaucība. Mans dievs, cik viņa ir skaista! Tikai tad pamani, kā ķermenis aizvērsts prom, un rokas nelokāmi paliek sakrustotas. Saproti, ka tas nebija tik tīši, kā domāji, bet tu tomēr turpini. Runā tukšgaitā, jūties mazliet muļķīgi, bet vēl muļķīgāk - vairs nerunāt un pienest ziedus par neveiksmīgo teātra izrādi. Kam? Tev? Ak, lai, jau sen atskatīta epizode. Tu aizveries visam un atver durvis. Atvērtas tās vairs nav interesantas. Tieši tādēļ viltīgāk ir vērt vaļā visu, ko vien var atļauties. Uzzīmēt logus ar vaļējiem slēdžiem, noliekot dažus ikdienišķus priekšmetus uz palodzes. Skat, tas muļķis ir nolīdzis atslēdznieku ar deviņu klašu izglītību un tagad nesaprot, kādēļ zagļi nāk arvien biežāk. Tu varētu viņam paskaidrot, kā atvērt nevainības jostu bez atslēgām, bez laužņiem, bet nav vērts. Viņas pirksti jau ir prom, un tad saproti – ir jāceļas un jāiet, un tu celies un ej, apātiski dragājot sev ceļu, pat nepūloties paskaidrot, vai tas mērķtiecīgi vai inerces rezultātā. “Tev ir tik aizraujoša dzīve”, kāds tika ar apbrīnu nočukstējis, bet viņš jau nezin. Nenojauš, ka tu esi tikai mākslīgi ieinteresēts mērenas kvalitātes izrādē. Un ir vienalga, vai priekškars kritīs tagad vai pēc stundas, tas neko nemainīs, ja vien īpaši tu to īpaši neafišēsi.