Sega.

Vispakārt smaržo pēc miega. Vai Tu zini kā ir, kad smaržo pēc miega? Dažkārt liekas, ka Tu zini pārāk daudz. Tāpat kā toreiz, kad gājām soļus neskaitīdami. Tu teici, ka saproti mani. Tu teici, lai neuztraucos... Es neuztraucos. Uztraukta patlaban ir sveces liesmiņa, kura, bailīgi izstiepusi rociņas, skrien prom no sveces. Visādi citādi ir miers.
Es tagad sēžu gultā, apsegusies ar vecmāmiņas vatēto segu; tā ir tumši zila ar krāsainiem, dažāda diametra aplīšiem. Tu man zīmēji aplīšus uz sejas, atceries? Ar pašiem pirkstu galiņiem pieskāries ādai, un man likās, ka Tavu pirkstu galos mājo bezgalība. Tu zīmēji aplīšus manā dvēselē – mazus un mirdzošus. Aizvēru acis, lai netraucētu mirkli, lai nekas netraucētu Tev, lai Tu saprastu... Vai Tu zini kā ir, kad Tev pieskaras dvēselei? Man dažkārt šķiet, ka Tu tik daudz nezini. Tavs pirksts atrāvās un Tu sāki runāt par valsts krīzi. Elpa aizlūza un aplis bija noslēdzies. Es sēžu vatētās segas aplītī, zilā ar mazu, baltu, nenokrāsotu robežšķirtni, un klausos kā kūst laiks. Tas silti iezīmē pasteļkrāsas ēnas uz palaga un nemanāmi sajaucas ar telpu; drīz es vairs nevarēšu tos abus atšķirt – tie būs viens vesels. Dažreiz laiks ir mans sabiedrotais, mans draugs. Viņš man ļauj atpūsties un vērot kā mirklis rotaļājas ar maniem pirkstu galiem, kā tas pieglaužas ādai, ienirst matos un acu zīlītēs un tad sagriežas mazā, spīguļojošā aplītī un izgaist, atstājot aiz sevis saldenrūgtu garšu mutē. Tu sēdi otrā aplītī. Tas ir balts kā manna, ko bērnībā ēdu vakariņās. Pēc tam es gāju gulēt, rūpīgi apsegusies ar veco, vatēto segu, un man likās, ka sev virsū uzsedzu tumši zilu, nebiedzamu visumu, kurā pulsē bezgala daudz baltas, zilas un sarkanas zvaigznītes. Kamēr no vienas zvaigznes nokļūst uz otru paiet visa nakts, tad vienā mirklī Tu atver acis un ar vilšanos secini, ka visums atkal ir sarāvies un pārvērties par segu. Atliek tikai uz mirkli aizvērt acis un aplis noslēdzas. Es izpūtu dūmu virpulīti un smējos. Ja Tu mani saprastu, tad Tu nerunātu. Vārdi ir lieki, tie sabojā visu, piešķir romantismam pragmatismu un nožēlojamu novazātību. Vārdi ir jau sen atklausīti glābšanas baļķi, ar kuriem var dot mājienus.. Man bija tik ļoti, ļoti bail! Es gribēju skriet Tev pakaļ, saķert aiz rokas un pazust no laika, pazust no telpas! Bet Tu stāvēji man blakus, pļāpādams par valsts krīzi un neredzēdams mūsējo, un es smēķēju, un neklausījos, un nervozi smējos, brīžiem iemetot pa kādai no tām nodrellētajām frāzēm, kuras der visos gadījumos, lai saruna neapsīktu. Kādu no tām smirdīgajām frāzēm,ar kurām Tu tā mīli noslogot savu prātu... Aplis bija noslēdzies, mirklis pazudis, mēs katrs palikām savā līnijas pusē un tā savukārt, sapinusies ar cigarešu dūmiem un atsevišķiem vārdiem, vijās prom uz bezgalību.
Tu zini kā smaržo miegs? Miegs smaržo pēc aizmiršanās un sapņiem, trausliem kā tauriņu spārni un dziļiem kā visums. Laiks ir saplūdis ar telpu un visas nojautas apvilcis ar stingru līniju. Ēnas paliek asas kā samuraju zobens un mirklis atstāj mutē rūgtenu garšu. Kā Tu domā, vai mēs varam būt līdzsvarā, atsājot melnbaltus punktiņus viens otra dvēselē? Nevis ļaut, lai laiks mums apvelk apkārt skaisto burbulim līdzīgo mirkli svētlaimes, bet paši zīmēt apļus debesīs un visumā uz vecas, tumši zilas segas. Ievelku elpu un nodzēšu sveci, atbrīvojot liesmiņu no uztraukuma, pagriežos un ieritinos savā segā, savā visumā. Mēs jau sen kā guļam katrs zem savas segas...