Manā mājā dzīvo spoks. Drīzāk tas ir gariņš ar garīgās veselības traucējumiem, bet mani tas netraucē, vismaz pārāk. Patlaban viņš virtuvē saplēsa kaut kādu trauku, bet arī par to es vairs neuztraucos. Es dzeru rumu, un man ir smieklīgi. Gariņš saka, ka viņa vārds ir Didondidams. Viņš arī ieminējās, ka viņš nav vienīgais šīs mājas astrālais iemītnieks. Didondidams nevar dzīvot bez sabiedrības, man šķiet, ka viņš nomirtu viens pats. Ak jā, tādēļ jau viņš arī nomira. Vakaros mans mazais, neredzamais draugs sēž uz gultas maliņas un lūdz, lai pastāstu pasaku. Viņš no tiesas domā, ka esmu īsts rakstnieks, nu tāds, kura jaunizdotās grāmatas izķer vienā mirklī, par kuru runā augstākajā sabiedrībā un kurš ir mazliet jucis. Pēdējais gan ir taisnība, bet es ļauju Didondidam domāt to, ko viņš vēlas domāt un katru vakaru saceru viņam jaunu pasaku. Aizvakar es viņam stāstīju par apburto mežu - ja cilveks iedams cauri šim mežam pieskaras kaut vienam kokam, tad šis cilvēks pats pārvēršas par koku. Vakar es izdomāju pasaku par nelaimīgu mīlestību - par kādu puisi un meiteni, kuri viens otrā iemīlas, bet viņi nāk no ģimenēm, kuras viena otru, maigi sakot, neieredz. Pasakas beigas bija traģiskas, un Didondidams mēģināja protestēt pret manu oriģinalitāti, kā galveno argumentu minēdams kaut kādu sekspīru, tomēr es nabadziņam piedevu viņa nezināšanu. Didondidam taču bija garīgās attīstības traucējumi. Es atvēru viņam acis, sākot lasīt morāli par to, ka es esmu rakstnieks, nevis kaut kāds seksa apsēsts pīrsings, vai vēl ļaunāk - kaut kāds pakaļdarinātājs. Apmēram puspudeli es runāju monologā, un Didondidams klusiņām klausījās, ik pa brīdim ar taustekļiem aizklādams savas austiņas, lai nedzirdētu kādu īpaši sulīgu lamuvārdu. Beigu beigās nabadziņš tomēr atzina manu garīgo pārākumu un ar asarām acīs lūdza piedošanu. Protams, es tēloju, ka esmu ārkārtīgi aizvainots un lepni klusēju. Kad Didondidams jau bija novests līdz pašnāvības slieksnim vainas apziņas dēļ, tad es beidzot atvēru muti, lai pateiktu..
-Nu es jau labprāt, tikai tad tev būs jāizdara viens mazs pakalpojums..-
Mans mazais,garīgi nepilnvērtīgais, astrālais draugs šņukstot sparīgi sāka māt ar galvu - jā, šis darīšot pilnigi visu,lai tikai es piedotu.
-Pilnīgi visu?- drošības dēļ pārjautāju.
Jā, bez šaubām, redz, nabadziņšļoti, ļoti nožēlo, ka esot apšaubījis manu ģenialitāti, viņš visu laiku esot zinājis, ka es esmu slavens un pasaulē atzīts rakstnieks, un ka sekspīrs esot bijis tikai plaģiātu meistars. Apmierināts noklausījos sava kalpiņa attaisnošanās runā un darīju viņam zināmas savas vēlmes.. Labi, labi - apmierināts es biju pēc tam, bet tas nav svarīgi. No rīta tāpat mani modinās plīstošu trauku skaņa, tādēļ - kādēļ gan neliegt sev kādu prieciņu? Taisnības labad gan jāpiebilsts, ka Didondidam šī lieta padodas varen labi. Jebkura sieviete ar viņa spējām vīrieti novest septītajās debesīs nekad nepaliktu par vecmeitu - tas ir kā bankā! Ja tikai jūs zinātu, cik debešķīgu stirnas cepeti šis astrālais brīnums var pagatavot! Pirkstiņus aiz labsajūtas var aplaizīt! Dažreiz man gan ienāk prātā, ka tas laikam nav labi, izmantot Didondidama neziņu sava vēdera labā ,bet... es domāju - nu kuram gan rup garīgi atpalicis mājas spoks! pff...
Tāds nu ir mans mazais mājas spociņš, par kuru es tik ļoti vēlējos jums pastāstīt. Ja nu gadījumā nāciet pie manis ciemos ,tad obligāti ņemiet līdzi pudeli ruma - man... emmm... es gribēju teikt - Didondidamam tas ļoti garšo.
ceturtdiena, 2009. gada 26. februāris
otrdiena, 2009. gada 24. februāris
pirmais teikums numur divi (uzkod zivi)
Nāve atnāca svētdienas vakarā,kad es bezdarbībā un bezpersonībā sēdēju pie datora. Viņa izdzēsa pilnīgi visu pornogrāfiju pat no manām slepenākajām mapītēm un pārvērta manu peli rozā, pūkainā priekšmetā. Pāris minūtes sēdēju krēslā, jo nevarēju pastāvēt.
Kad šoks bija pārgājis sāku dauzīt savu pauri pret montoru. Dažbrīd, kad sāka sāpēt galva, dauzīju monitoru pret galvu. Kad man apnika, tad dauzīju Nāves galvu pret monitoru. Viņai tas diez ko laikam nepatika, jo attapos ar tualetes podu ap kaklu.
Izdomāju, ka labāk uz kreņķiem iedzeršu alu. Slāju uz ledusskapi, bet tur jau priekšā Nāve tempa manu pēdējo aliņu, un pildīja tukšās pudeles ar pērnāgada pienu. Tā nu man bija pilns ledusskapis ar sapelējušu pienu.
Asarām acīs noslīgu pret sienu un lūdzos, lai drīzāk ņem mani. Manai dzīvei bija zudusi visa jēga - pat zeķes sāka neciešami smirdēt. Toties nāve, skaļi atraugājusies, paziņoja, ka es šai neesot vajadzīgs. Vajag,lai es samaksāju alimentus, citādāk visu mūžu tikšu dupsēts un viss,ko redzēšu būs tikai restota saule.
Tad Nāve aizgāja, pa ceļam paņemot pat cukurtraukā noslēpto vitamīnu un nosoloties atnākt nākošsvētdien.
Kad šoks bija pārgājis sāku dauzīt savu pauri pret montoru. Dažbrīd, kad sāka sāpēt galva, dauzīju monitoru pret galvu. Kad man apnika, tad dauzīju Nāves galvu pret monitoru. Viņai tas diez ko laikam nepatika, jo attapos ar tualetes podu ap kaklu.
Izdomāju, ka labāk uz kreņķiem iedzeršu alu. Slāju uz ledusskapi, bet tur jau priekšā Nāve tempa manu pēdējo aliņu, un pildīja tukšās pudeles ar pērnāgada pienu. Tā nu man bija pilns ledusskapis ar sapelējušu pienu.
Asarām acīs noslīgu pret sienu un lūdzos, lai drīzāk ņem mani. Manai dzīvei bija zudusi visa jēga - pat zeķes sāka neciešami smirdēt. Toties nāve, skaļi atraugājusies, paziņoja, ka es šai neesot vajadzīgs. Vajag,lai es samaksāju alimentus, citādāk visu mūžu tikšu dupsēts un viss,ko redzēšu būs tikai restota saule.
Tad Nāve aizgāja, pa ceļam paņemot pat cukurtraukā noslēpto vitamīnu un nosoloties atnākt nākošsvētdien.
svētdiena, 2009. gada 22. februāris
pirmais teikums numur viens.
Viņš skatījās pa logu un smējās, klusi un pārliecinoši, un neviens visā pasaulē, arī ne viņš pats, nevarēja pateikt šo smieklu cēloni. Acis labsajūtā samiedzās un iesākumā klusie smiekli kļuva arvien skaļāki, līdz pārvērtās par nevaldāmu lavīnu, kura uzsūca sevī visus apkārtesošos sīkumus – galdu, kafijas krūzi, izlietni, tējkannu, krēslu un pat miskastes maisu, kurš jau pāris nedēļas visu aizmirsts mētājās virtuves stūrī. Sienas sagrīļojās un pazuda, acis piepildījās ar asarām un vēders sarāvās krampjos. Kafijas krūzīte aizlidoja un sašķīda pret grīdu, lauskas klusi trīcot pievienojās lavīnai un tikai ierautas nebūtībā. Nekas vairs nebija svarīgs, viņš pielēca kājās, joprojām smiedamies atrāva skapīša durvis, aiz kurām slēpās pašapmierināti porcelāna šķīvīši un bļodiņas. Viena rokas kustība - arī šie iedomīgie pūšļi gulēja pie viņa kājām, veidojot savdabīgu rakstu, kurā noslīka visa pasaules nejūtība un snobiskums. Drīz jau grīdu rotāja visas servīzes, krūzītes, glāzītes, un likās ,ka tām jau sen bija lemts tur atrasties. Haoss bija vienīgā un īstā pasaules kārtība.
Ar čību paspēris malā lauskas, viņš izsoļoja no virtuves. Istabā bija klusums, viņa sēdēja bailīgi ierāvusies dīvāna stūrītī un pat neuzdrošinājās paskatīties apkārt. Viņš satvēra sievietes rokas un pierāva viņu kājās. Smējās tieši sejā, smējās par šīm nožēlojamām asarām, kuras izķēmoja viņas skaisto sejiņu, smējās par izmisuma pilnajiem čukstiem, kuri lūdza, lai viņš pārstāj. Nē. Nepārstās. Kādēļ gan? Kādēļ gan tas vajadzīgs? Vīrietis ar spēku nogrūda sievieti uz grīdas, kur arī bija viņas īstā vieta. Tad viņš piegāja pie loga, un smiekli lēnām pierima, līdz apklusa pavisam. Ar pieri atspiedies pret vēso loga rūti viņš aizvēra acis. Perfekti auksts un gluds stikls. Stingri noteikta lietu kārtība šajā haosā. Šajā tukšuma haosā, kurš bija izpleties pa visām ķermeņa šūnām. Katrs sīkums bija svarīgs ar savu bezjēdzību. Tukšums aprija visas domas un izvēma tās atpakaļ. Ak Dievs, laiks tā skrien! Slīd caur sastingušiem pirkstiem un pazūd nebūtībā, pazūd visu lietu ierastajā bezjēdzībā.
„Cik ilgi Tu to zini?” viņš kā ar dūri iztrieca klusumā caurumu.
„Nevajag..”
„Cik. Ilgi. Tu. To. Zini.” Vārdi tika izgrūsti caur sakostiem zobiem, un pirksti nevilšus savilkās dūrēs.
„Pirms gada.”
Viņš iesmējās un atrāva pieri no stikla. „Un kad tu beidzot nosprāgsi, m?”
„Lūdzu...”
„Es tev uzdevu jautājumu!”
Atbildes vietā sekoja krampjaini šņuksti. vīrietis aprauti iesmējās un notupās līdzās sievietei ar aukstu interesi vērodams viņas seju. Tātad tāda izskatās mirēja seja. Ar sarakanām, noraudātām acīm un saburzītu ādu.
„Mīļā...” viņš skumji nopūtās un apskāva raudošo un bezpalīdzīgo radījumu. „Mīļā. Tu man varēji pateikt. Es taču būtu sapratis, mazā.. ai, mazulīt, kādēļ tu man nepateici agrāk...” Rokas aijāja šņukstošo augumu un lūpas turpināja maigi apklusināt asaru plūdus. „Mīļā....” viņš turpināja, līdz mīļā nomierinājās un viegli drebot piekļāvās pie aukstajām rokām, kuras tik prasmīgi mācēja viltot siltumu.
Viņš pacēla sievietes zodu augšup un maigi pieskārās pierei. Acis glāstīja viņas ādu. Cik gan perfekti bija radīts ķermenis! Gluži kā kāda ģeniāla un jukuša arhitekta mākslas darbs – tik silts un tik pilns ar pulsējošu dzīvību. Templis miesiskās mīlestības pielūgšanai. Tik perfekti izdomāts katrs sīkums, katrs asinsvads, katra šūniņa savā vietā, katrs skrismlītis veido līdz apbrīnai perfektu un saskanīgu simfoniju. Acis apbrīnoja šo matemātiski aprēķināto templi, lūpas noskūsptīja sievietes pieri, un rokas maigi ceļoja no auss ļipiņas līdz atslēgas kaulam, liekot viņas ķermenim saldkaisli notrīcēt un atsaukties uz katru rokas kustību. Pefrekts mākslas darbs, kuru no iekšpuses saēda nenozīmīgs parazīts. Nevarēja pieļaut, ka tas vēl vairāk sabojā šo skaistumu, šo baudas nojautās maigi trīcošo ķermeni. Viņa rokas sažņaudzās ap viņas kaklu un izjuta dzīvību plūstam pa asinsvadiem. Sievietes elpa aizcirtās, un lūpas sniedzās pēc skūpsta. Viņai patika nežēlīgums, bet viņš ciest nevarēja vardarbību. Nevarēja saprast kādēļ jāskrāpē tāds skaistums. Pilnība. Perfekta dzīvības simfonija. Šāda priekšspēle viņai vienmēr ir patikusi. Priekšspēle. Nē. Priekšspēle jau ilga gadu. Pietiekami saēdusi veselīgās šūnas. Pietiekami viņu smacējusi.. Viņa iegārdzās, ar rokām krampjaini ieķeroties vīrieša sejā, acu zīlītes iepletās it kā varētu uzsūkt kaut kripatu skābekļa, un ķermenis izmisīgi kampa pēc brīvības. „Mīļā, kuš... kuš....” vīrietis stingrāk sažņaudza rokas ap dzīvības maģistrāli, un vēroja kā viņa mēģina pretoties nenovēršamajai bezjēdzībai. Kādēļ gan? Kādēļ viņa nepretojās tam bezjēdzīgajam parazītam? Vai tiešām viņa nenovērtē vieglumu ar kādu aiziet laiks? Skaļi un krampjaini viņa mēģināja kaut reizi ievilkt gaisu krūtīs, tad vēl pēdējo reizi sažņaudzās viņas rokas un apklusa. Mazā, muļķe, bija saskrāpējusi viņa seju. Viņš maigi noguldīja viņas perfekto ķermeni uz grīdas un vēl mirkli to apbrīnoja. Tik sīktas dzīvības pilns, bet nu tik tukšs, tik trausls. Noskūpstījis viņas pavērtās lūpas viņš piecēlās un izgāja no istabas. Nekas vairs nebija svarīgs, izņemot mieru, kas dziedēja tukšumu viņa galvā. Viss ir tur, kur tam jābūt – nebūtībā. Rāmi aizvēris aiz sevis durvis vīrietis aizgāja no mājas un pirmo reizi pa īstam ieelpoja. Cik bezjēdzīgi var būt tādi sīkumi, kuri saēd tevi no iekšpuses, atsājot tikai ārējo čaulu, kuru kā kafijas krūzīti jātriec pret grīdu.
Ar čību paspēris malā lauskas, viņš izsoļoja no virtuves. Istabā bija klusums, viņa sēdēja bailīgi ierāvusies dīvāna stūrītī un pat neuzdrošinājās paskatīties apkārt. Viņš satvēra sievietes rokas un pierāva viņu kājās. Smējās tieši sejā, smējās par šīm nožēlojamām asarām, kuras izķēmoja viņas skaisto sejiņu, smējās par izmisuma pilnajiem čukstiem, kuri lūdza, lai viņš pārstāj. Nē. Nepārstās. Kādēļ gan? Kādēļ gan tas vajadzīgs? Vīrietis ar spēku nogrūda sievieti uz grīdas, kur arī bija viņas īstā vieta. Tad viņš piegāja pie loga, un smiekli lēnām pierima, līdz apklusa pavisam. Ar pieri atspiedies pret vēso loga rūti viņš aizvēra acis. Perfekti auksts un gluds stikls. Stingri noteikta lietu kārtība šajā haosā. Šajā tukšuma haosā, kurš bija izpleties pa visām ķermeņa šūnām. Katrs sīkums bija svarīgs ar savu bezjēdzību. Tukšums aprija visas domas un izvēma tās atpakaļ. Ak Dievs, laiks tā skrien! Slīd caur sastingušiem pirkstiem un pazūd nebūtībā, pazūd visu lietu ierastajā bezjēdzībā.
„Cik ilgi Tu to zini?” viņš kā ar dūri iztrieca klusumā caurumu.
„Nevajag..”
„Cik. Ilgi. Tu. To. Zini.” Vārdi tika izgrūsti caur sakostiem zobiem, un pirksti nevilšus savilkās dūrēs.
„Pirms gada.”
Viņš iesmējās un atrāva pieri no stikla. „Un kad tu beidzot nosprāgsi, m?”
„Lūdzu...”
„Es tev uzdevu jautājumu!”
Atbildes vietā sekoja krampjaini šņuksti. vīrietis aprauti iesmējās un notupās līdzās sievietei ar aukstu interesi vērodams viņas seju. Tātad tāda izskatās mirēja seja. Ar sarakanām, noraudātām acīm un saburzītu ādu.
„Mīļā...” viņš skumji nopūtās un apskāva raudošo un bezpalīdzīgo radījumu. „Mīļā. Tu man varēji pateikt. Es taču būtu sapratis, mazā.. ai, mazulīt, kādēļ tu man nepateici agrāk...” Rokas aijāja šņukstošo augumu un lūpas turpināja maigi apklusināt asaru plūdus. „Mīļā....” viņš turpināja, līdz mīļā nomierinājās un viegli drebot piekļāvās pie aukstajām rokām, kuras tik prasmīgi mācēja viltot siltumu.
Viņš pacēla sievietes zodu augšup un maigi pieskārās pierei. Acis glāstīja viņas ādu. Cik gan perfekti bija radīts ķermenis! Gluži kā kāda ģeniāla un jukuša arhitekta mākslas darbs – tik silts un tik pilns ar pulsējošu dzīvību. Templis miesiskās mīlestības pielūgšanai. Tik perfekti izdomāts katrs sīkums, katrs asinsvads, katra šūniņa savā vietā, katrs skrismlītis veido līdz apbrīnai perfektu un saskanīgu simfoniju. Acis apbrīnoja šo matemātiski aprēķināto templi, lūpas noskūsptīja sievietes pieri, un rokas maigi ceļoja no auss ļipiņas līdz atslēgas kaulam, liekot viņas ķermenim saldkaisli notrīcēt un atsaukties uz katru rokas kustību. Pefrekts mākslas darbs, kuru no iekšpuses saēda nenozīmīgs parazīts. Nevarēja pieļaut, ka tas vēl vairāk sabojā šo skaistumu, šo baudas nojautās maigi trīcošo ķermeni. Viņa rokas sažņaudzās ap viņas kaklu un izjuta dzīvību plūstam pa asinsvadiem. Sievietes elpa aizcirtās, un lūpas sniedzās pēc skūpsta. Viņai patika nežēlīgums, bet viņš ciest nevarēja vardarbību. Nevarēja saprast kādēļ jāskrāpē tāds skaistums. Pilnība. Perfekta dzīvības simfonija. Šāda priekšspēle viņai vienmēr ir patikusi. Priekšspēle. Nē. Priekšspēle jau ilga gadu. Pietiekami saēdusi veselīgās šūnas. Pietiekami viņu smacējusi.. Viņa iegārdzās, ar rokām krampjaini ieķeroties vīrieša sejā, acu zīlītes iepletās it kā varētu uzsūkt kaut kripatu skābekļa, un ķermenis izmisīgi kampa pēc brīvības. „Mīļā, kuš... kuš....” vīrietis stingrāk sažņaudza rokas ap dzīvības maģistrāli, un vēroja kā viņa mēģina pretoties nenovēršamajai bezjēdzībai. Kādēļ gan? Kādēļ viņa nepretojās tam bezjēdzīgajam parazītam? Vai tiešām viņa nenovērtē vieglumu ar kādu aiziet laiks? Skaļi un krampjaini viņa mēģināja kaut reizi ievilkt gaisu krūtīs, tad vēl pēdējo reizi sažņaudzās viņas rokas un apklusa. Mazā, muļķe, bija saskrāpējusi viņa seju. Viņš maigi noguldīja viņas perfekto ķermeni uz grīdas un vēl mirkli to apbrīnoja. Tik sīktas dzīvības pilns, bet nu tik tukšs, tik trausls. Noskūpstījis viņas pavērtās lūpas viņš piecēlās un izgāja no istabas. Nekas vairs nebija svarīgs, izņemot mieru, kas dziedēja tukšumu viņa galvā. Viss ir tur, kur tam jābūt – nebūtībā. Rāmi aizvēris aiz sevis durvis vīrietis aizgāja no mājas un pirmo reizi pa īstam ieelpoja. Cik bezjēdzīgi var būt tādi sīkumi, kuri saēd tevi no iekšpuses, atsājot tikai ārējo čaulu, kuru kā kafijas krūzīti jātriec pret grīdu.
sestdiena, 2009. gada 14. februāris
otrdiena, 2009. gada 10. februāris
ritms
Tās mazās sudraba sliedītes, kuras paliek pēc īpaši skaistiem mirkļiem. Pat vairs nesāp, kad skatos ar plaši atvērtām acīm. Vismaigākie mēness rieti, vissmalkākie rīti, izpīti ar gaismēnām.
Ritmā ierakstīties,
Dzīpariem izvīties,
Vārdiem aptīties -
Ritmā, ritmā…
Viļņi izkūst acu zīlītēs, apveļas otrādi un atkal krīt uz leju. Varētu pārdot mirkli par kaudzi ar mazām lapiņām, uz kurām rakstīt kardiogrammas. Varētu pārdot visus savus dzejoļus, visus savus vārdus. Un Viņš tad skatītos, atkal justu, smietos un nemaz nesāpētu. Tici, es to varu. Izlīt jūrā līdz matu galiņiem, atdot to visu, un pāri paliktu tikai putas, vairs nejustu mirkļus, tikai mūžību un bezgalību.
Tu atnāci tajā reibuma pilnajā aizmiršanās mirklī – atnāci un teici – es palikšu te. Te ir tik labi, pie jums abiem, ir tik labi. Tu iebridi dziļi iekšā, atstāji brīnuma pēcgaršu un teici – es būšu labākais, kas ar jums abiem ir noticis. Mēs tikmēr gulējām aizmirstības pašā viducī, vairs nebūdami debesīs un vēl arī ne realitātē - mazliet (ie)mīlējušies un tikai mazliet domājoši. Domāt mēs sakām pēc tam – katrs pa savam, katrs savā perspektīvā, bez iespējām krustoties pat aiz laika robežām, bez nojausmas, ka mūsu krustpunkts, patiesībā, jau sen ir šķērsots.
Redzi, mans mazais puisēn. Skaties, lūdzu! Debesis šodien ir īpaši spilgtas, varbūt Tev izdosies saskatīt to zilbošo ziluma veldzi! Mīļais puisēn, es neraudu, tikai gruzis acīs. Bet Tu skaties augšā, tikai skaties! Es vēl ticu, ka Tu vari tāpat kā senāk. Es vēl neesmu atdevusi visu. Vēl nav beigas, vēl nav laiks melniem toņiem un klusumam. Puisīt, vēl nav laiks..
Tu aizgāji tādā pašā reibuma naktī, kādā biji atnācis, nicīgi nospļaudamies – es vairs nebiju vērta. Mēs vairs nebijām vērti. Dažreiz vēl domāju, kā būtu, ja Tu vēl būtu, ja vēl elpotu man blakus vai tālu prom. Iesākumam – kā būtu, ja Tu elpotu? Dažreiz vēl spēju skatīties uz apaļajiem vēderiem, kuri drīz plīsīs aiz prieka un lepnuma – aiz dzīvības pārpilnības tajos. Dažreiz vēl tikai dusmas kā dūres triecas pret debesīm un nolād visus bez izņēmuma, bez šķirošanas un bez apdoma. Dažreiz vēl domāju par pašnāvību kā par par cinisku veidu, kā paņirgāties par sāpēm. Par sāpēm četru stundu garumā, kliedzieniem, lamām, lūgumiem, elsām, un tad.. par klusumu…Klusums bija mana alga. Klusums bija mūsu alga. Tikai liktenis vēl ņirdza man sejā. Redzi, cik klusi mirst sapņi – viņš aizsmacis sēca ausī, glāstīja nabassaiti Tev ap kaklu un nespēja vien atdzerties manu izmisumu.
Es Viņu dažreiz nēsāju sev līdzi, iesietu lakatiņā un noslēptu no lozņājošiem, svešiem skatieniem. Drēgnos vakaros es jūtu Viņa elpu ritmā sitamies, un jaucamies ar sirdspukstiem. Tumšās naktīs Viņš mostas no murgiem un sauc mani sev blakus. Rītos Viņš izcīna sauli, un tad es stāvu Viņam blakus, lepnuma un prieka apstarota. Mans mazais Varonis, izaugs un būs cīnītājs. Izlauzīs gaismas, sašķiros ēnas un čukstos atklās pustoņu noslēpumu.
Pa maziem gabaliņiem es drupinu Viņa pelnus tintnīcā. Katru vakaru pa naža galiņam, skumjākos pa diviem. Viņam tik ļoti patīk rakstīt, izvilkt burtu pa burtam, likt mozaīkas un veidot zūdošas atbalsis, kuras rimti noklust.
Ritmā sāp
Ritmā dzīst
Tava neesamība
Ritmos dzīvo
Tās mazās sudraba sliedītes, kuras paliek pēc īpaši skaistiem mirkļiem. Pat vairs nesāp, kad skatos ar plaši atvērtām acīm. Vismaigākie mēness rieti, vissmalkākie rīti, izpīti ar gaismēnām.
Ritmā ierakstīties,
Dzīpariem izvīties,
Vārdiem aptīties -
Ritmā, ritmā…
Viļņi izkūst acu zīlītēs, apveļas otrādi un atkal krīt uz leju. Varētu pārdot mirkli par kaudzi ar mazām lapiņām, uz kurām rakstīt kardiogrammas. Varētu pārdot visus savus dzejoļus, visus savus vārdus. Un Viņš tad skatītos, atkal justu, smietos un nemaz nesāpētu. Tici, es to varu. Izlīt jūrā līdz matu galiņiem, atdot to visu, un pāri paliktu tikai putas, vairs nejustu mirkļus, tikai mūžību un bezgalību.
Tu atnāci tajā reibuma pilnajā aizmiršanās mirklī – atnāci un teici – es palikšu te. Te ir tik labi, pie jums abiem, ir tik labi. Tu iebridi dziļi iekšā, atstāji brīnuma pēcgaršu un teici – es būšu labākais, kas ar jums abiem ir noticis. Mēs tikmēr gulējām aizmirstības pašā viducī, vairs nebūdami debesīs un vēl arī ne realitātē - mazliet (ie)mīlējušies un tikai mazliet domājoši. Domāt mēs sakām pēc tam – katrs pa savam, katrs savā perspektīvā, bez iespējām krustoties pat aiz laika robežām, bez nojausmas, ka mūsu krustpunkts, patiesībā, jau sen ir šķērsots.
Ritmā ierakstīties,
Dzīpariem izvīties,
Vārdiem aptīties -
Ritmā, ritmā…
Viļņi izkūst acu zīlītēs, apveļas otrādi un atkal krīt uz leju. Varētu pārdot mirkli par kaudzi ar mazām lapiņām, uz kurām rakstīt kardiogrammas. Varētu pārdot visus savus dzejoļus, visus savus vārdus. Un Viņš tad skatītos, atkal justu, smietos un nemaz nesāpētu. Tici, es to varu. Izlīt jūrā līdz matu galiņiem, atdot to visu, un pāri paliktu tikai putas, vairs nejustu mirkļus, tikai mūžību un bezgalību.
Tu atnāci tajā reibuma pilnajā aizmiršanās mirklī – atnāci un teici – es palikšu te. Te ir tik labi, pie jums abiem, ir tik labi. Tu iebridi dziļi iekšā, atstāji brīnuma pēcgaršu un teici – es būšu labākais, kas ar jums abiem ir noticis. Mēs tikmēr gulējām aizmirstības pašā viducī, vairs nebūdami debesīs un vēl arī ne realitātē - mazliet (ie)mīlējušies un tikai mazliet domājoši. Domāt mēs sakām pēc tam – katrs pa savam, katrs savā perspektīvā, bez iespējām krustoties pat aiz laika robežām, bez nojausmas, ka mūsu krustpunkts, patiesībā, jau sen ir šķērsots.
Redzi, mans mazais puisēn. Skaties, lūdzu! Debesis šodien ir īpaši spilgtas, varbūt Tev izdosies saskatīt to zilbošo ziluma veldzi! Mīļais puisēn, es neraudu, tikai gruzis acīs. Bet Tu skaties augšā, tikai skaties! Es vēl ticu, ka Tu vari tāpat kā senāk. Es vēl neesmu atdevusi visu. Vēl nav beigas, vēl nav laiks melniem toņiem un klusumam. Puisīt, vēl nav laiks..
Tu aizgāji tādā pašā reibuma naktī, kādā biji atnācis, nicīgi nospļaudamies – es vairs nebiju vērta. Mēs vairs nebijām vērti. Dažreiz vēl domāju, kā būtu, ja Tu vēl būtu, ja vēl elpotu man blakus vai tālu prom. Iesākumam – kā būtu, ja Tu elpotu? Dažreiz vēl spēju skatīties uz apaļajiem vēderiem, kuri drīz plīsīs aiz prieka un lepnuma – aiz dzīvības pārpilnības tajos. Dažreiz vēl tikai dusmas kā dūres triecas pret debesīm un nolād visus bez izņēmuma, bez šķirošanas un bez apdoma. Dažreiz vēl domāju par pašnāvību kā par par cinisku veidu, kā paņirgāties par sāpēm. Par sāpēm četru stundu garumā, kliedzieniem, lamām, lūgumiem, elsām, un tad.. par klusumu…Klusums bija mana alga. Klusums bija mūsu alga. Tikai liktenis vēl ņirdza man sejā. Redzi, cik klusi mirst sapņi – viņš aizsmacis sēca ausī, glāstīja nabassaiti Tev ap kaklu un nespēja vien atdzerties manu izmisumu.
Es Viņu dažreiz nēsāju sev līdzi, iesietu lakatiņā un noslēptu no lozņājošiem, svešiem skatieniem. Drēgnos vakaros es jūtu Viņa elpu ritmā sitamies, un jaucamies ar sirdspukstiem. Tumšās naktīs Viņš mostas no murgiem un sauc mani sev blakus. Rītos Viņš izcīna sauli, un tad es stāvu Viņam blakus, lepnuma un prieka apstarota. Mans mazais Varonis, izaugs un būs cīnītājs. Izlauzīs gaismas, sašķiros ēnas un čukstos atklās pustoņu noslēpumu.
Pa maziem gabaliņiem es drupinu Viņa pelnus tintnīcā. Katru vakaru pa naža galiņam, skumjākos pa diviem. Viņam tik ļoti patīk rakstīt, izvilkt burtu pa burtam, likt mozaīkas un veidot zūdošas atbalsis, kuras rimti noklust.
Ritmā sāp
Ritmā dzīst
Tava neesamība
Ritmos dzīvo
Tās mazās sudraba sliedītes, kuras paliek pēc īpaši skaistiem mirkļiem. Pat vairs nesāp, kad skatos ar plaši atvērtām acīm. Vismaigākie mēness rieti, vissmalkākie rīti, izpīti ar gaismēnām.
Ritmā ierakstīties,
Dzīpariem izvīties,
Vārdiem aptīties -
Ritmā, ritmā…
Viļņi izkūst acu zīlītēs, apveļas otrādi un atkal krīt uz leju. Varētu pārdot mirkli par kaudzi ar mazām lapiņām, uz kurām rakstīt kardiogrammas. Varētu pārdot visus savus dzejoļus, visus savus vārdus. Un Viņš tad skatītos, atkal justu, smietos un nemaz nesāpētu. Tici, es to varu. Izlīt jūrā līdz matu galiņiem, atdot to visu, un pāri paliktu tikai putas, vairs nejustu mirkļus, tikai mūžību un bezgalību.
Tu atnāci tajā reibuma pilnajā aizmiršanās mirklī – atnāci un teici – es palikšu te. Te ir tik labi, pie jums abiem, ir tik labi. Tu iebridi dziļi iekšā, atstāji brīnuma pēcgaršu un teici – es būšu labākais, kas ar jums abiem ir noticis. Mēs tikmēr gulējām aizmirstības pašā viducī, vairs nebūdami debesīs un vēl arī ne realitātē - mazliet (ie)mīlējušies un tikai mazliet domājoši. Domāt mēs sakām pēc tam – katrs pa savam, katrs savā perspektīvā, bez iespējām krustoties pat aiz laika robežām, bez nojausmas, ka mūsu krustpunkts, patiesībā, jau sen ir šķērsots.
Abonēt:
Ziņas (Atom)