Atliek iziet no Torenntiem,lai internets sāktu skriet vēja spārniem
Vakar pāršķirstīju savu mācību gada sākumā rakstīto dieneni. Nosmējos un palika kauns. Padoms numur viens - nekad nededziniet savas vecās dienasgrāmatas uz sava balkona. It īpaši nakts vidū.
Cik gan viegli ir palīdzēt citiem, dot padomus, ļaut izraudāties un uzklausīt. Vēl vieglāk ir visiem uzlikt svēto Nikolaju un uzpīpēt uz sava balkona kā princesei. Man nevajag nevienu, es esmu pašpietiekama. Tik daudz lomu,ka grūti izvēlēties patreizējam brīdim atbilstošāko. Laikam - "es-šodien-esmu-īsta" būs gana laba. Vakar blenzu vienā punktā un gribēju raudāt. Tikai asaras nenāca ne sitamas. Smieties pēc pavēles viņa iemācijās, laiks iemācīties arī raudāt. Es šodien esmu laimīga, patiesa. Tik pat patiesa,kā izdomāti sapņi. Tik pat laimīga kā notecējusi skrpostu tuša.
Esmu kumelīšu tēja. Kafija bez cukura. Medus muca ar darvas pikuci. Apputējusi svece. Graboša tastatūra. Es šodien esmu vējš. Degoša cigarete. Apkaltis citrons. Sarūsējusi nagla. Es esmu bezgala tukša.
pfff... Cik egoistiski - pierakstīt veselas 8 rindiņas par un ap sevi. It kā kādu tas interesētu.
Life couldn't be more perfect.....
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru