patriotisma kriksis

Dedziet, mīļie! Dedziet par Latvijas ārēm, dedziet par pagātni, dedziniet savu asins balsi, sadedziet uz sārta un noslāpstiet aizmirstības dūmos. Ierakstiet pavārgrāmatā Latviesu mīļāko ēdienu – Latvietis ar sāli un pipariem. Iededziet patriotismu sevī, lai tas izkvēpina visu. Lai tas izkvēpina veselo saprātu un izsvepē loģisko domāšanau. Esiet akli savā ticībā, mani mīļie.
Esiet lokani savās domās un runās – vidusceļš ir mūsu ceļš. Esiet piekāpīgi savos viedokļos – lieciet muguras tikai stiprāko priekšā. Esiet lepni par sevi, par savu ceļu. Esiet lepni par savu nožēlojamību. Esiet lepni par saviem pelniem – glabājiet tos skaistā trauciņā, ik rudeni notrauciet no tā putekļus un nolieciet goda vietā. Mācieties patriotismu skolās, mācieties to no galvas, mācieties mīlēt līdz kaulam. Jā, to var iemācīties, ja vajag. Visu var, ja vajag. Arī degt var, ja nu aplam vajag.

kļūdas

Qwerty
Man ir apnicis, ka katra teikuma pirmajam vārdam automātiski palielina sākumburtu. Apātiski veros, kā sarkana zigzaga pasvītro katru nepareizi uzrakstīto vārdu. “Atvainojamies, šajā dokumentā ir pārāk daudz kļūdu,kuras tiek ignorētas. Mēs vairs to nepacietīsim.”
Vajag blaukus avotu, dzidru un skaidru, lai varētu ūdeni smelties saujām un mazgāt dubļainu seju. Avotu, kas mīt citā un tikai ielūkojoties acīs var dzirdēt, kā tas plūst caur sārņiem, paliekot tikai tīrāks un atvēsinošāks. Uztaisīt no māliem cilvēciņu un bakstīt to ar skujām. Izšķīdnāt avotā. Vērot, kā tas priecīgi aizļerpato pa meža takām, pat neatskatoties. Tu viņu radīji. Tu bakstīji, sāpēji, mīlēji, raudāji un smējies. Skaties, kā viņš izgaist. Lido prom un nesāp. Nemaz nesāp.
Kā cilvēks es nevaru neko. Es esmu vājš, pat kurpju šņores nespēju sasiet un klūpu. Bet kā māte es varu visu. Kā tēvs es varu visu. Kā radītājs es varu visu. Ar lepnumu acīs skatīties uz savu kroplīti un teikt, ka skaists. Ka labs, ka pati pilnība.
Šajā dokumentā ir pārāk daudz kļūdu. Pārāk daudz. Kļūdu.

eksistē

Tu sēdi, smēķē, nesmēķē, elpo, neelpo. Tu esi, tad brīžiem neesi, bet to jau neviens nepamana, ja vien pats īpaši neafišējies. Skaties uz rokām, cauri tām uz grīdu, cauri tai uz akmeņiem. Turi akmeņus rokās, svied tos pret citiem, vienaldzīgi vai ar dusmām, bet neviens jau neatšķir, ja vien pats nepaskaidro. Kāda mesta akmens šķemba nobrāžas gar roku, āda mazliet pietūkst sarkana un sāpīga, ja pieskaras, un pieskaras arī. Tik patīkami intriģējoši pirkstu gali, kuri vērsti pret tevi. Saules aptumsums vai spilgts esības brīdis? Šīs rokas. Ietriecas tevī, paliek uz sekundes simtdaļu un atraujas. Pēc mirkļa, kad, šķiet, sirds uz mirkli apstāsies, tu tās uzrunā. Pārsteigti labvēlīga atsaucība. Mans dievs, cik viņa ir skaista! Tikai tad pamani, kā ķermenis aizvērsts prom, un rokas nelokāmi paliek sakrustotas. Saproti, ka tas nebija tik tīši, kā domāji, bet tu tomēr turpini. Runā tukšgaitā, jūties mazliet muļķīgi, bet vēl muļķīgāk - vairs nerunāt un pienest ziedus par neveiksmīgo teātra izrādi. Kam? Tev? Ak, lai, jau sen atskatīta epizode. Tu aizveries visam un atver durvis. Atvērtas tās vairs nav interesantas. Tieši tādēļ viltīgāk ir vērt vaļā visu, ko vien var atļauties. Uzzīmēt logus ar vaļējiem slēdžiem, noliekot dažus ikdienišķus priekšmetus uz palodzes. Skat, tas muļķis ir nolīdzis atslēdznieku ar deviņu klašu izglītību un tagad nesaprot, kādēļ zagļi nāk arvien biežāk. Tu varētu viņam paskaidrot, kā atvērt nevainības jostu bez atslēgām, bez laužņiem, bet nav vērts. Viņas pirksti jau ir prom, un tad saproti – ir jāceļas un jāiet, un tu celies un ej, apātiski dragājot sev ceļu, pat nepūloties paskaidrot, vai tas mērķtiecīgi vai inerces rezultātā. “Tev ir tik aizraujoša dzīve”, kāds tika ar apbrīnu nočukstējis, bet viņš jau nezin. Nenojauš, ka tu esi tikai mākslīgi ieinteresēts mērenas kvalitātes izrādē. Un ir vienalga, vai priekškars kritīs tagad vai pēc stundas, tas neko nemainīs, ja vien īpaši tu to īpaši neafišēsi.

ķēpājums

Tā bija skaista glezna, kuru man uzdāvināja mans labākais draugs. Ļoti asociatīva un ekspresīva, tāda noteikti neizraistītu sajūsmu reālisma piekritējiem. Šķiet, pat impresionisti novērstos no tās, nemaz nerunājot par vairākuma masu mūsdienās, kuri to uztvertu kā kārtējo ķēpājumu. Nepavisam nav piemērota vecā kaluma cilvēkiem, kuri pieraduši pie monumetālām un klasiskām vērtībām. Gleznā uz baltā fona bezpersoniski ķēpājās melns pleķis ar apaļi izrobotām malām. Izskatījās, ka kāds tur vienkārši būtu izlējis krāsu. Man tomēr patika, vismaz kaut kas citādāks un pat savādāks. Pateicos savam draugam par orģinālo dāvanu, un viņa sejā atblāzmoja šķībs, neizprotams smaids.
“Es zinu, ka tev patiks. Visiem pēc kāda laika tā nenormāli iepatīkas,” viņš paziņoja un sniedza man savu roku, tā ieskandinot atvadas. Kratot aukstos pirkstus un laimīgi veroties viņa pelēkajās acīs, es pēkšņi pavisam aizmirsu, ka nemaz tik labi draugi mēs nebijām. Tas ir – kādreiz noteikti bijām. Mūsu draudzība beidzās kādā jaukā vasaras dienā, kad viņš paziņoja par savu saderināšanos. Protams, es priecājos, taču mēs abi apzinājāmies, ko tas nozīmē. Pārcelšanos uz citu pilsētu, atsevišķas dzīves un tā tālāk un tā joprojām. Tā nu mūsu draudzība lēni un mokoši nobeidzās, lai gan tas mums netraucēja laiku pa laikam atkal satikties, padiskutēt par politiku un laiku, izliekoties, ka nekas nav beidzies. Šīs satikšanās reizes līdzinājās perversai izrādei, kurā mēs abi vedam pastaigāties jau sen mirušu suni. Suns šeit bija jāuztver kā draudzības simbols, starp citu. Atlaižot sava vecā drauga roku, es izvadīju viņu pa durvīm un atviegloti nopūtos. Vienmēr ir patīkami, kad vairs vari netēlot. Bet nu, pietiks atmiņu, dosiemies atpakaļ pie viņa dāvanas un iemesliem, kuri viņu bija pamudinājuši mani atcerēties šajā citādi pavisam parastajā pirmdienas vakarā.
Tātad, lūk, izrādās šodien ir manu kristību trešā gadadiena, kuru es pat nebūtu atcerējies, ja pavisam godīgi jāsaka. Nu, nepārprotiet – es noteikti atceros, kad tiku kristīts, bet jau drīz pēc tam es to biju aizmirsis. Jūs noteikti izbrīnīja, ka šo notikumu atceras mans paziņa, un šoreiz man jūsu izbrīnam jāpiekrīt. Vēljovairāk tādēļ, ka es viņam nebiju pat ieminējies par savām saistībām ar Dievu. Gan jau kāds mūsu kopējais paziņa izpļāpājās, tomēr tas nemazināja savādo sajūtu. Lai nu būtu, kā būsmas, tomēr man prieks par jebkuru dāvanu – kaut vai tā uzdāvāta tāpat vien. Aplūkoju gleznu vēlreiz, šoreiz tā kārtīgi. Metrs reiz metrs, pats pleķis aizņēma vismaz septiņdesmit procentus no kopējas platības. Otas triepienus praktiski nevarēja saskatīt, sāku domāt, ka tas ir apdrukāts auduma gabals. Laikam kāda jauna mūsdienu ievirze. Bet kopumā, jauka, jā. Noteikti pielikšu istabā pie sienas, bet ne šodien, rīt varbūt. Šodien ir pārāk vēls jau priekš tāda veida izklaidēm, kā tur saka krievi - pirmdiena - grūta diena? Būs vien jāpiekrīt.

~~
Tāda jocīga sajūta, veros savā spogulī un man ir izpuvuši zobi. Smaganas atkāpušās un var redzēt zobu saknes. Man ir vājprātīgi bail pieskarties dzelteni brūnajiem zobiem, šķiet, tie izkritīts pat no spēcīgākas elpas. Nenormāli sāp, tomēr turu muti vaļā un pētu tos. Ievēroju, ka virs acu zoba ir parādījies jauns zoba gals – mazs, pretīgi dzeltens, ar melniem caurumiem. Pietrūkstos no gultas, klāts ar sviedriem, asarām un brīdi krampjaini cenšos atgūt elpu. Ar mēli ļoti uzmanīgi pārbraucu pāri zobiem. Viss kārtībā, visi gludi un veseli. Aizveru acis un nopūšos atvieglojumā, tomēr gulēt vairs negribu. Istabā spīd laternu izstarotā gaisma, apspīd tik pazīstamās istabas kontūras un nomierina. Mazliet atjēdzies jūtu - rīkle ir izkalstusi un slāpst. Pieceļos no gultas un aizvelku sevi līdz virtuvei. Grīda ir mazliet netīra, un gruži līp pie basajām pēdām. Ejot cauri koridoram, sāpīgi apsitu celi un nolamājos. Sataustu gaismas slēdzi un nospiežu to. Gaisma ir spilgta un certas acīs, liekot tām nepatikā sažmiegties. Aplūkoju savu sāpīgi pukstošo celi – tajā ir ieskrāpēta vertikāla skramba, no kuras lēnām sūcas asinis. Noslauku tās ar plaukstu un sāpīgi saviebis seju kliboju uz virtuvi. Izdzeru divas glāzes ūdens, rijot to lieliem malkiem, slāpes ir pazudušas, tomēr mutē vēljoprojām savāds sausums. Atpakaļceļā uz istabu apskatos pret ko tad īsti paklupu. Õ. Mana mīļā glezna, šķībi atslieta pret sienu vēljoprojām nekaunīgi spīd man acīs. Ak, tad nepatīk tev uz grīdas, ja? Nekas, tūlīt pat pieliksim pie sienas, tur tava īstā vieta. Esmu apmāts ar skrūvjgrieža meklēšanu un klusām lamāju gleznu. Bet sakiet – vai tad tā ir jāizturas gleznai? Nebūtu dāvana, izmestu ārā aiz dusmām. Bet nekas, arī siena būs gana laba. Sasodīts, kur es liku to stulbo darbarīku kasti? Atceros, ka virtuves skapī mētājās dažas naglas, tās derēs. Āmurs, kur tas tagad nomests? Izvandu visus skapjus, bet neatrodu meklēto. Vēljoprojām dumsas par muļķīgo neveiklību un par bardaku, un par gleznu, un par nevīžīgo draugu, kurš nejēdz ierosināt to piekarināt viņa acu priekšā pie sienas. Paķeru gaļas āmurīti – būs gana labs. Galvenais, ka var pieklapēt. Paķeru gleznu un aizstiepju to uz istabu. Ak, nu kas tas par tilzu ķēpājumu, kuram aizmugurē nav ne caurumiņu, kuros ielikt naglas galviņas, ne stieplītes, aiz kuras piekarināt? Sūds pēdejais, vēl celi apsist pret tādu. “Še tev, saņem, redzēsi kā tas ir darīt pāri,” es nikni murminu, pielieku dāvināto pie sienas un ar naglām situ klāt. Cauri audumam izgrūžu naglas un niknumā pulsējot situ tās sienā. Ha. Labi, ka vēl nav izdomāts likums par nežēlīgu izturēšanos pret mākslas darbiem. Slikti, ka nav izdomāts likums par māklsas darbu nežēlīgu izturēšanos pret cilvēkiem. Nometu āmuru uz grīdas un tīksminos par paveikto. Tagad pleķa augšpusē jauki gozējas divas naglu galviņas. Gandarīts par paveikto, es slāju uz gultu un iekritu smagā bezsapņu miegā.

SF

Gaisā skanēja nenoteiktība un šaubas. Tās piepildīja telpu tik bieziem slāņiem, ka palika grūti elpot. Cauri paātrinātiem sirdspukstiem un īsām, seklām elpām varēja dzirdēt domas šaudamies pa galvu - atsitās pret argumentiem, sasita kājas, asiņoja līdz nāvei un dzemdēja jaunas iespējamības, variantus, nākotnes vīzijas. Stop – pietiek.
-Jā, labi. Ejam.
-Tu esi droša?
-Ja vēl mirkli ilgāk domāšu, tad drošāka nepalikšu.
Kāds bija atvēris logu, gaiss palika viegls un elpa dziļāka, mierīgāka. Sieviete atvēra durvis un tik uz mirkli atskatoties izgāja ārā no telpas, Viņš sekoja, ik pa brīdim nervozi pieglaužot savas gaiši zilās ausis, kuras vēljoprojām likās pārāk garas un nepiemērotas šejieniešiem. Soļu skaņa noklusa sūnās, smaržoja pēc uzdrošināšanās un izaicinājuma.
-Tu taču apzinies iespējāmās sekas?
-Ak, beidz, mums arī ir smadzenes, ja.
-Visai draņķīgas, jāpiebilst, bet to var labot.
-Vēl kaut ko izdomā, lūdzu, man pietiek arī ar tām pašām.
-Kā vēlies, Pavēlniec. Vienkārši būtu vieglāk,ja..
-Sarežģītāk, tad vairs nebūtu nezināšanas šarma. Tu taču zini, kas būs?
-Jā, es zinu,- Viņš nopietni pamāja.
-Un tu neteiksi man. Tādad, esi tik labs, ausaini, ja nevari padarīt šo vieglāku, tad nepadari to sarežģītāku.
-Kā vēlies, Pavēlniec.
Par pavēlnieci nosauktā noraustīja lūpu kaktiņus, izdzirdot uzrunu, bet neko neatbildēja. Iestājās klusums. Kaut kur iegaudojās suns, nočaukstēja lapas, bet tām neviens nepievērsa uzmanību. Ar katru sperto soli apkārtne palika aizvien mazsvarīgāka, tā ielīda tālākajā plānā, līdz palika vairs tikai taka, kura veda taisni uz priekšu. Līdz pašam tumšajam horizontam nebija saskatāms neviens līkums, neviens pagrieziens. Kad bija pagājusi apmēram stunda, kopš abi uzsāka ceļu, Ausainis pēkšņi nokrekšķējās.
-Tātad šeit?- izbrīnījusies atskatījās sieviete.
-Pēc metra pa labi. Un tad nogulies zālē.
-Ausaini!- viņas balss tonis piepeši kļuva nelokāmi prasīgs.
-Pēc metra pa labi un tad nogulieties zālē, Pavēlniec.
-Tā jau ir labāk, - pavēlniece uzslavēja.
-Pavēlniec, pārāk daudz domu manā necilajā galvā. Atvainojiet, lūdzu.
Pārspīlējumiem šeit bija ļoti liela nozīme.

dz.

Augstāk, augstāk!
Mākoņi kutina zodu
Vēl augstāk! Vēl!
Izšķīst pret debesīm
Izlīt pār zemi
Lai arī pumpuri
Ceļas augstāk!

par lariku

Es sēdēju apbružātā, sen kā godību zaudējušā samtā un klausījos kā apkārtējie klusu šņākuļoja, kamēr prusaki zem kājām grauzās viņu mākslīgajās protēzēs, veidojot sen aizmirstas mozaīkas un slepenas ejas, kurās paslēpti visi naktsvijoļu noslēpumi. Smagnējie aizkari bija nomiruši naftalīnā un atkal atdzimuši klusu zumošās nemirstīgās kodēs. Nodzisa putekļi man apkārt, atklājot kādu jaunu stāvu uz apsūnojušas skatuves. Ar vieglu galvas kustību viņš sacēla bezvēju, un mana jaunā cepure gandrīz aizlidoja prom. Biju pirkusi to speciāli šim gadījumam – joda šķīdumā mērcētu, ar mirgojošām pāvu spalvām, kuras lieliski izcēla manus taukaini vizošos un sirmos matus. Auditorija pamodās gandrīz zibenīgi un steidzīgi ielipa krēslu atzveltnēs, kā stīgas nostiepjot savas žokļu līnijas skatuves virzienā.

Viņš izmētāja savus pirkstus virs klavierēm. Viņš skatījās man acīs un jauca mazos melnos ar baltajiem, dragādams tos pret sienu ar tādu negantību, ka do šķēpele iedūrās manam blaukussēdētājam miega artērijā, un apšļāca visu zāli ar svētlaimi. Skatītāji sajūsmā sāka vaimanāt un liet ūdeni uz degošajām stīgām, kuras plīsa pie katra pianista rokas pieskāriena. Viņa pirksti maigi glāstīja si minoru un tad sāka ņirgāties par mažoru, to uzšķēržot un nežēlīgā uzvaras priekā mētājot virs galvām. Izkaisītie iekšu gabali ar čīkstošu skaņu griezās atpakaļ savās vietās, un daudzi uzskaņoja savus dzirdes aparārus, lai varētu pēcāk līdz ceļiem bradāties pa asaru peļķēm. Bet Pianists.. Ak, pianists tikai urbās manī dziļāk , mēģinādams manu ķermeni pakļaut rezonansei, lai es kapitulētu un gavilēdama pievienotos samtā slīktošo bezjēgas čupiņu izvirdumam. Nē. Neviens mans zelta zobs nenotrīsēja no varenā do beigās un maigā la sākumā. Neviens mans plastmasas kauls neizkusa šajā speltē, neviens mans mats neizkustējas no vietas, un acis joprojām palika tik pat aukstas un iedomīgas, kā tajā pavasara rītā, kad viņš paziņoja mani pamest un metās apskaut savu klavesīnu, lai pārotos ar to, izšļāktu pār to savu kunkuļaino spermu un aizmirstu par šīm skaistajām kajām, kuras piederēja manam ķermenim. Man joprojām bija auksti vienaldzīgs viss šis teātris, uz kuru savā nožēlojamā norietā tiku ielūgta. Tad viņš bezspēkā saļima pār minoriem un mažoriem, un zālē deva pretī tā, ka kodes šķīda uz austrumiem un rietumiem, tā, ka žurkas paslēpās alās un aizbāza ausis. Viņš vēl gulēja savā spēju izsīkumā, klausīdamies savu ģenialāko applausu āriju, kura bija veltīta tikai viņam un mūsu slapjajam pavasarim.
Prusaku pavadīta cēli izrāpoju no auditorijas un devos barot bērnus un skatīties Svēto Mariju. Šonedēļ dons Huans lūgs Marijas roku, bet viņa jau būs apsolījusies klavesīnam. Atcerējos, ka reiz redzēts scenārijs, bet visi tie seriāli tagad tik līdzīgi likās.

lapkritis

Esi savam liktenim mūza. Esi viss, kas nebiji man.


Atceries , Tu teici – precies ar mani, kad kokiem birs lapas. Parādi, kas es varētu būt.

Pilsēta zem manis modās. Sētnieki izkrakšķināja pirkstu kauliņus par godu sniega kupenām, tramvajs slinki nožāvājās pirms atvēra durvis pirmajam braucējam. Rīts ar kafijas krūzi rokās un smēķi zobos beidzot padevās un kļuva gaišāks.
Tavi bērni izskatās tik laimīgi šorīt. Viņiem ir vafeles ar medu un pienu. Tu sēdi blakus, lasi avīzi un šad tad pakušini viņu pārāk skaļās balsis. Man kauns no Taviem bērniem. Man riebj skatīties viņu acīs, kuras nav ne Tavējās, ne manējās. Un sāp teikt –
Ka tiešām vēlu
Pamanīju lapkriti
Mūsu rudenī

robežas

Tu izdzīvo pats sevi, emigrējot aiz robežām, kuras neuzdrīkstas šķērsot īsteni sevis patrioti. Klātbūtne ne vienmēr ir nepieciešama, tomēr to pieprasa, tāpat kā pieprasa bērni skolas ēdnīcās papildporciju, kuru tāpat beigās nemaz neapēd, pabaksta ar dakšiņu un tad aizskrien spēlēt sunīšus. Tu vēro citus vēl aiz sevis, vēl aiz rītausmas, vēl aiz tumsas, cauri gaismas gadiem, cauri laikam, kurš izvaro ķermeni, ar spēku grebdams krunkas un plēsdams matus no galvvidus, kā vēlēdamies pašapliecināties; kā vēlēdamies pasludināt savu pārākumu pār cilvēci. Tu vēro pats sevi cauri sekunžu rādītāja tikšķiem; tie neatlaidīgi dzenas pēc Tavas jaunības trakās elpas un varēšanas. Stāvēt mazliet nostāk no lielās domu maģistrāles un just kā elpo saule, dzīdama asnus bālajā ādā – tik pašpaļāvīgi, liegi un neuzmācīgi, ka jaslīgst ceļos un svētlaimē jāaizver acis,lai neapžilbtu no klusā miera.
Un tad tikai pēc mirkļa Tu pienāc klāt, atver acis burzmai un esi pašā epicentrā, griezdamies neprātīgā ritenī – uz riņķi, uz riņķi, arvien ātrāk, ātrāk un virpuļo kā krāsains vilciņš.
Un tad citi nevilšus pamūk malā, aizmirst tēlot un pat īsti netic, ka var arī tā – spilgti, smaržīgi, elpu aizraujoši un tik dzīvi, ka dvēsele iesmilkstas, un pārņem apjaumsa – viņš patiešām ir savā vietā.

kolekcija

Man patīk kolekcionēt izlietotos tualetes papīra rullīšus – es tos krauju kaudzītē blakus podam, un virs kaudzītes atrodas vēl neizlietotais papīrs. Atceries, Tu teici, ka vēlies mazu baļķu mājiņu mežmalā? Tu tikai atnāc nākošmēnes – tad jau būs par četriem kartona baļķīšiem vairāk. Un Ziemassvētkos mums būs mājiņa. Maziņa un mīlīga – tieši tāda, kādu vēlējies, Mīļais.


Kādreiz es stāvēšu Tavās acu zīlītēs un bradāšos pa caurspīdīgi sārtajiem nervu galiem, kuri, izlīduši no zemapziņas, pulcēsies kluplos, smaržīgos pušķīšos. Kādreiz es būšu smeldzīgs pumpurs, kurš izplauks Tavā dārzā, un dārznieks ar asām dzirklēm mani šķels nost no tagadnes. Kādreiz es biju.

Stāvu lielveikalā un nevaru izdomāt kādu gaisa atsvaidzinātāju labāk iegādāties. Kādu var nopirkt par naudu? Divi vienā? Trīs vienā? Tevi vienā? Manā istabā smird pēc Tevis. Smird pēc mājiņas ar apsūnojušu jumtu. Smird pēc gaisa atsvaidzinātāja. Bet, Mīļais, zini? Tā vēlos to mežmalu pacelt savās rokās un uzpūst ar siltu elpu. Lai var redzēt kā mūsu bērni mīl, lai var…

Man patīk krāt izlietotus tualetes papīra rullīšus. Kopā ar Tevi tie rodas neizmērojami daudz. Drīz jau mums būs ne tikai mājiņa, bet arī pašiem savs cietoksnis. Mīļais, pacieties, pavisam drīz…

detaļas

Dažas liekas detaļas mētājas pa galvu, piedrazodamas visas pārējas domas, kurām vajadzēja nodoties vismaz tuvākas pāris stundas. Atskaites uz brūnā galda gulēja neaizskartas un spoguļojās plānajā lakas kārtiņā, kura pārklāja galdu ar īpašu estētisku un funkcionālu mērķi. Šis mērķis patlaban likās svarīgāks par apkārtsēdošo svarīgo klikšķēšanu un prātīgajiem vārdiem, kurus viņi vadīja savos zilajos ekrānos, kā vēlēdamies, lai tiem notic, un ticēja arī. Edgars, piemēram, sēdēja un saraucis pieri neizpratnē lūkojās kādā tikko izdrukātā lapu kaudzē, mēģinādams atrast acīmredzamas sakarības, visa viņa būtība bija šajā čupā, visa viņa esība bija starp šīm rindiņām, un dievs vien zin, kas notiktu, ja kāds izdomātu kādu lapu atņemt, sadedzināt un iznīcināt viņa acu priekšā. Edgaru nenomāca nepadarītu darbu sajūta, zumēdama tālākajā stūrītī tik uzmācīgi un neatlaidīgi, ka neko citu nemaz nespēj dzirdēt. Edgaram bija pilvērtīgs izniekošanai domāts laiks, kuru viņš izmantoja paredzētajam mērķim, ar katru sekundi vairāk iegrimdams oficiāli saliktajos teikumos, automātiski pielāgodams tos visiem zināmajiem likumiem, lai atrastu kādu saodītu sakarību, kur piesieties, kura atspēkotu visu rakstīto, vai vismaz liktu stingrus pamatus augstam šaubu tornim. Edgars bija laimīgs.
Lūk, Zane. Viņa vienaldzīgi vērās zilajā monitorā, kurš nemanāmi izgaismoja viņas seju, izceļot iespaidīgo kosmētikas slāni. Viņu nomocīja vēdergraizes, atspoguļodamās viņas pozā un sekretāres kaludzošajos solīšos, kad tika pienesta jau trešā kafijas krūze pēc kārtas. Zanei bija paralēlā eksistēšana. Sevis apzināsanās, kas neļāva aizmirsties un pilnībā atdoties dzīvei, kuru viņa redzēja, sajuta un visnotaļ labi pazina, un kura patlaban taisīja nelāgus jokus ar viņas gremošanas sistēmu.
Es biju tūlīt aiz Zanes. Man bija veiksmīgi kopēts Edgara skatiens, un Zanes nodevīgā ķermeņa poza, kura kliegtin kliedza, ka manis te nemaz nav, un ja apstākļi būtu labvēlīgi, tad nekad arī nebūtu, tuvākajās nākotnes stundās vismaz noteikti. Es biju visai veiksmīgi pielāgojies valdošajai atmosfērai tā, lai nejaušs garamgājēja skatiens neuztvertu manu patieso esību, kura meklēja pazudušās, nomaldījušās detaļas no manām domām, un nekādi neļāva darīt ko citu. Uz mirkli aizvēris acis pastaigājos pa smilšainu pludmali, ar visam maņām uztvredmas tuvumā esošo jūru, tās nerimstošo kustību un mieru, ko tā deva. Ritmā, ritmā norima viļņi pie krasta aizskalojot īsos apcerējumus par to, ka viļņi nekad nebeidzas, ka tiem nav sākums un beigas. Tagad bija tikai ritms, un miers, jūras šalkoņa ausīs, un es ar plaukstas virspusi nobraucu pāri kaklam, lai pastiprinātu šo sajūtu, un drīzāk spētu atkal koncentrēties kam citam. Velti, īsais mirklis bija kārtējais manis ieprogrammētais grūdiens, kuram vajadzēja mani pilnībā veltīt kam vienam, kuram vajadzēja likt apjaust, ka pats pār visu valdu, un pats spēju visu kontrolēt. Nē, nespēju. Detaļas vēljoprojām klaiņoja pa galvu, un es brīnījos, kā agrāk kaut kas tik nenozīmīgs varēja kļūt par kaut ko tik nozīmīgu, pēkšņi pārņemot un pakļaujot, un mezglojot, un lokot pēc savas iegribas, kā ar augstāku saprātu apveltīta būtne, kura gluži kā sieviete alka vien pēc brīvības un uzmanības. Samirkšķināju acis un cerēju, ka apkārtējie nav pamanījuši manu īso prombūtni. Edgars, šķiet, bija atradis plaisu dzelžainajā loģikā, kura rēgojās apdrukātājā lapā, un tagad viņa uzacis strādāja ar desmitkārtīgu piepūli, cenšoties veiksmīgāk noformulēt radušos neatbilstību. Pēc tam viņš atbrīvosies,izlīs krēslā, pašapmierināti nopūties, izlaižot ārā skatienu, kurš sauks pēc apbrīna un vispārējas pielūgmes, neapšaubāmi vajadzīgas un nopelnītas. Ak, šis pielīdējs, pēc tam sakārtos punktus, komatus, pārbaudīs detaļas un tad skries pie priekšnieka, rūgdmas aiz pašapmierinājuma kā pīrāgu mīkla. Edgars ļoti sapņoja par paaugstinājumu amatā, viņam bija mērķis, un tā bija ambīciju saule, kas viņu dzina uz priekšu par spīti visam.
Es? Ha. Es paņēmu un aizpildīju atlūguma formu. Edgars atvēra priekšnieka durvis un uzmeta panākumu spārnotu skatienu savai atskaitei. Zane joprojām mocījas ar vēdergraizēm.
Un kurš no mums ir nolicis eksāmenu visveiksmīgāk?

runā

Viņš gulēja baltā, sterilā gultā. Gulēja, mazs un kroplīgs. Stāvēju pie durvīm, kad šīs nogurušās acis mani atpazina. Iemirdzējās prieks. Vienīgais, kas vēl bija spējīgs kustēties. Jutos drausmīgi neveikli šajā klusumā.
-Sveiks,- es mulsi Viņu uzrunāju. Nē, kādēļ tā? Tā ne! Lūdzu, tikai ne tā! Saulaina pilsēta, kad Viņš ar izcilību ir pabeiedzis prestižu augstkolu un ar mulsu lepnumu sejā soļo man blakus. Tikai tā. Tikai tā, un nekā citādāk. Aizveru acis, es esmu stipra. Esmu stipra. Stipra... Kaut kas sakustas. Viņš raksta. Seja ir sastingusi, kustības kantainas, stīvas un neveiklas, acīs redzama koncentrēšanās.
-Ko tu tur raksti, sīkum?- pienāku par soli tuvāk. Katrs solis dzeļ kā karstas ogles. Smadzenēs kaut kas sāpīgi pulsē, bet es eju vēl tuvāk. Vecā, brūnā grīda čīkst un protestē, bet es eju. Piesardzīgi. Lēni. Prātīgi. Vēl solis. Nu jau esmu klāt. Pie šīs prastās gultas, kura smird pēc slimnīcas un zālēm. Viņš rokās tur papīra lapiņu.
-Kas tas ir, sīci?
Acīs lūgums. Bažīgi skatos te uz Viņu, te uz sīko papīra strēmeli, kuru Viņš tur rokā.
-Man vajadzētu to lasīt?
Jā. Acis saka - jā.
Skatos uz balto paīru. Ar zīmuli uzvilkti vārdi. Stūraini un kantaini. Es negribu lasīt, es pirmoreiz dzīvē negribu lasīt to, ko Viņs ir uzrakstījis. Tomēr lasu.
“Es Tevi nedzirdu, bet Tu runā, lūdzu, runā.”

Zīlītes sastingst. Esmu atradusi vēl vienu portālu - starp ķeburiem uz lapeles un starp izbīļa pilno skatienu uz viņa patieso, lepnuma pilno prieku.
Atveru baltās durvis. Tās žēli nočīkst, un es pēkšņi iedomājos, ka vajadzētu ieeļļot enģes. Aiz čīkstošajām ir tikai viena gulta, novietota pie loga. Sistēma. Vadiņi viens pēc otra akli, bez apziņas, bez brīvas gribas seko galvenajam, iespraužoties mazā, samocītā ķermenītī.
Es zinu, ka tas ir Viņš. Neskrien man pretī, ar sajūsmu apķerdamies apkārt. Nerunā un nesmejas. Viņš pēdējā laikā vairs vispār nesmejas. Smird pēc zālēm. Acis ir izmocītas, bet tajās tik un tā parādās prieka atblāzma. Slims prieks. Sasodīti skumjš prieks. Pārņem sajūta, ka man vajadzēja pabeigt to grāmatu. Vajadzēja pabeigt. Lai tas būtu skaistākais laiks Viņa dzīvē. Lai tas būtu skaistākais laiks Mūsu dzīvēs. Asinsaites nevar pārraut ar attālumu. Apsēžos blakus viņa kroplajam un sāku stāstīt -Reiz, sen senos laikos.. dzīvoja kāds laimīgi precējies pāris.
Mazais Sīkums veras uz manām lūpām. Viņš nedzird, bet zin, ka es runāju. Turpinu stāstīt. Runāju ar smaidu uz lūpām, lai Viņs saprot par ko stāstu. Viņs saprot. Acīs ir koncentrēšanās; tās ik pa laikam ar laimīgu nopūtu pārksrien man pāri, kā glāstot, kā neizsakāmi priecājoties par manu klātbūtni. Par maniem vārdiem, kurus Viņš nedzird.

Nācu pie Viņa ik vakaru pēc darba, lai stāstītu šo pasaku. Katru vakaru, līdz Viņs aizmiga. Māsiņām apnika mani aizturēt,atgādinot, ka apmeklētāju laiks jau sen kā ir beidzies. Viņas tad apsēdināja mums abiem apkārt mazos bērneļus no citām gultiņām,lai arī viņi dzird pasaku pirms gulētiešanas. Es tagad pabeigšu to stāstīt. Mainīšu likteni un sakritības. Mainīšu. Mainīšu tik ilgi, kamēr pasaka beigsies ar cēlienu, kurā Viņš laimīgs skrien man pretī. Tik ilgi, kamēr mūsu bērni satiksies un Ziemassvētkos mēs viens otra ģimeni apdāvināsim ar pašdarinātiem niekiem. Izdomāšu citas beigas. Man jau sen to vajadzēja darīt.

Arī tajā saulainajā dienā, kad ārā bija pūļi ar ziediem rokās un sēru apspiestām sejām. Arī tad es turpināju stāstīt viņam. Par to, kā viss bija, kā visam vajadzēja būt. Cilveki ar mani nerunāja. Tie tikai dedzināja ar līdzjūtīgajiem pārāk iecietīgajiem skatieniem. Greizi blenza uz mani, bet Viņu apbēra ar zemi. Ar katru lāpstas metienu mani čuksti vērtās skaļāki. Un skatieni greizāki. Es sāku kliegt. Es nerunāju, nestāstīju, bet izkliedzu. Jo biezāks zemes slānis mūs šķīra, jo skaļāk es kliedzu mūsu stāstu. Asinsaites nevar pārraut ar attālumu! Pārējie nesaprata, bet es taču stastīju arī viņu stāstus! Arī viņu likteņi bija līdzvainīgi. Arī tos vajadzēja pārrakstīt, kā nederīgus, kapā iemestus scenārijus dzīvei. Labākus! Labākus un gaišākus, un dzīvības, dzīvības! un smaidu, un laimes pilnākus! Saproti? Nē, neaiztiec mani! Nepieskaries! Dzīvības pilnākus! Nepieskarieties, ļaujiet man pabeigt! Pats aizveries! Tu nesaproti ka tas mainīs visu? Klausies taču! Lūdzu, ieklausies! Lūdzu.. klausies. . Tikai, lūdzu, klausies... Neklausījās. Bažīgiem skatieniem viņi pavadīja mani prom. Aizveda prom. Atkal prom no Tevis.. Tomēr viņi atļāva rakstīt. Nelaida pie Tevis, bet ļāva stāstīt. Ļāva runāt. Katru vakaru pirms gulētiešanas es turpināju stāstīt mūsu dzīvi. Biju tikusi līdz vietai, kad Tu pabeidz vidusskolu, laimīgu skatienu sejā sakot man - paldies, māšel. Tu pabeidzi ar izcilību. Varēji pabeigt ar izcilību, bet to es izsvītroju. Tu pabeidzi un pat puķu kalni Tavās rokās nespēja aizēnot smaidu par gaišo nākotni, kura Tevi vēl tikai gaida. Vēl tikai gaida. Zini, kāda tā būs? Es izstāstīšu. Zinu,ka to gribi. Es katru vakaru to stāstu. Katru vakaru ap mani joprojām pulcējās bērni no slimnīcam. Viņi vienīgie saprot cik tas ir svarīgi. Un līdz ar manu miegu arī viņi izklīst pa saviem zārkiem.
“Es Tevi nedzirdu, bet Tu runā, lūdzu, runā.”

bimba

Aprasojis logs no abām pusēm, sēž un pārmetoši skatās man acīs. Urbjos šajā necaurredzamajā cietuma sienā, līdz ausīs sāk sanēt vientulība un nolemtība. Tik daudz cilvēku, tik daudz sarunu, tik daudz rokasspiedienu, bet tāds tukšums iekšās plosās, ka brīžiem knapi jāvaldas, lai nesākstu vemt. Lai nesāktu atgremot civilizācijas pārpalikumus, no kuriem pats barojos. Saņemu sevi rokās, vajadzētu savest kārtībā prātu un miesu, bet, pie velna, neviens jau neskatās. Tikai sirdsapziņa uzliek savas lasāmās brilles un meklē cietākas zobu protēzes: ar kurām veidot ierakumus un tranšejas; ar kurām grauzt bezdibeni, kurā atliek vien pirkstu galus iemērkt un tad nosisties; ar kurām sagrauzt asaru kanāliņus, kuri melo, jo tie nekad nepiepildās patiesi un īsti. Tie vispār nepiepildās, pat aiz sevis žēluma ne. Es apskaužu logu rūtis, tās raud tik skumji un patiesi, tik dabiski. Izgriezt gabalu un ielikt sev acu vietā, vēnu vietā, sirds vietā, visbeidzot - ielikt savā vietā. Es pats vēlētos būt savā vietā, bet viss jau pārpildīts. Man sevī nav vietas, smoku nost un bail, ka noslīkšu kaut kur starp sevis apzināšanos, eksistēšanu uz dzīvošanas ģenerālmēģinājumiem.

ābolīši

“Un cik ir tev?” viņa prasa viltīgi piemiegusi acis.
Es paskatos kabatās, paskaitu, pārskaitu un pasaku.
“Ha. Bet man ir divtik vairāk. Saproti? Divtik vairāk,” viņa atkal izplūst savās smaida bedrītēs un garšīgi čāpstina lūpas. “Divtik vairāk.”
Es pasaku atkal.
Viņa tad apvainojas un uzskrullē lūpu līdz zodam: “Tev nekādā gadījumā nevar BŪT mazāk. Tev NAV, nevis IR. “
Mēs tad klusējam, bet es nespēju neskatīties uz viņas piebriedušajām kabatām. Viņa to sajūt, redz, izriež sānus vēl plašāk kā plēšas un tad atkal smaida. Man pat liekas, ka viņai vaigu bedrītēs ir noslēpts divreiz vairāk kā man. Ar apaļām bērna acīm es saktos uz viņas kabatām, piedurknēm, iedobumiem un jūtu, kā sāk tecēt asaras. Es vairs neko nepasaku, bet tad viņa izvelk no savas grūsnās, rūtainās bikšu kabatas vienu - pašu lielāko, pašu dzidrāko un sārtāko. Piegrūž pie deguna, uzspēlēti skaļi sņauc iekšā smaržu un ļauj, lai mans sulīgums tek pār vaigiem. Brīdi patīksminājusies, sniedz man to, un atkal smaida: “Še. Ņem.” Man trīc rokas no augļa smagā salduma. Man trīc balss un es nespēju paēst, jo trīc arī kamols kaklā. Es neko nepasaku un viņa vairs nesmaida. Viņa skatās uz savām apaļajām rokām, kurās ir divtik vairāk. Viņa skatās uz saviem divtik lielajiem zābaku caurumiem, elpo divtik smagi un divtik ātri, bet neko arī nepasaka. Tad izņem vēl vienu un sviež prom. Arī nākamo. Un tad. Un tad un kā nikns lielgabals sāk šaut ar savām rokām visu kabatu saturu. Un tad sviež pāri sētai, pāri rudzupuķei, pāri debesīm, pāri ceļam. “Redzi?” viņa pie katra lādiņa izgrūž. “Redzi? Skaties!” Un tad viņai vairs nav divtik vairāk. Viņai vispār nav vairāk. Man pat liekas, ka viņas pašas arī nav vairāk. Tāpat kā manis nebija no sākuma. Es kožu atpakaļ viņas dotajā ābolā, noriju sulīgumu kopā ar kamolu un kožu vēl, izkožu visu ap serdi, izkožos līdz pat brūni lakoto sēkliņu kolonijai. Es izzvejoju viņas skatienu no zābaku purngaliem un kožu tālāk. Un tālāk - esam tikai mēs abi pie serdes. Un veramies viens otrā, kā pirmozreiz pa īstam ieraudzījuši. Kā pirmoreiz pa īstam zaguši.

ģeni.an.āls

Baigi grūti, kad saproti savu neapšaubāmo ģenialitāti, visi apkārtējie autmātiski paliek par pabirām un izlietotiem tualetes papīriem. Nicinājums par to, ka citi šķeļ pauri pret pauri, lai dabūtu dzirksteli. Smīns par to, ka citi sēž un vispār neko nedara. Nav viegli dzīvot, ja apkārt ir viens vienīgs muļķu un ākstu bars. Ja negribi būt tāds pats kā viņi, tad ir jāizliekas par muļķi, jāsaplūst ar fonu un tikai domās jāspļauj inde, līdz saindējies pats līdz matu saknītēm. Viņi nemīl ģēnijus, viņi katrs pats sev ir varoņi un viedie. Es dažreiz gribētu būt tāda pati bezmugurkaulniece kā tie tur, bet neprotu tik ļoti melot sev.
Tiešām grūti dzīvot kā vienīgajam ģēnijam. Nav kam pielīdzināties, visi ir jālīdzina klāt man, un tie tiepšas nemaz negrib līdzināties. Iedomājies - šamējie grib palikt par muļķiem un pat lepojas ar to! Pelēkā masa, slīcina visu, ko sastop savā ceļā. Ja vien šai pelēkajai masai būtu arī pelēkā viela, bet nē. Tāds lāsts ir nācis tikai pār manu nabaga galviņu.

krikši

-Iesim?
-Kur?
-Dzīvot ilgi un laimīgi.
-Bet ja nu nesanāks ilgi un laimīgi?
-Tad sanāks īsi un nelaimīgi.
-Un kā tavuprāt sanāks?
-Es nezinu. Es tiešām nezinu.
-Labi. Ejam noskaidrot.
-Ejam.
..
-Pag, kapēc tu ķeries man rokā?
-Tu taču teici – ejam..
-Bet es neteicu – ejam kopā.

magdalēna

Aizveru logus šovakar, aizveru acis Tavējās. Ziņkārīgi skatieni lai paliek citiem, lai lūr pa atlsēgas caurumu, lai liek glāzi pie sienas, lai!
Magdalēnai bija aukstas rokas, kad viņa mani skaņoja. Aukstas kā ledus, lai gan viņa pati bija auksta, izņemot acis, kuras dedzināja kā elles ugunis. Dažreiz Magdalēna tās izņēma ārā un nolika uz naktsskapīša kā gruzdošas oglītes, kuras slēpj uguni. Mēs gulējām zem vienas segas, un man sala no viņas pieskārieniem. Magdalēna man ausī čukstēja zaimus, mutē lika sniegpārslas un piesaldēja manas lūpas ar savējām. Ak, šīs labsajūtā un apmierinājumā gailošās acis! Aizmirsties no nakts, kura skumja un vientuļa rotājas ar zvaigznēm. Aizmirsties no svelstošā kauna, no skeletiem zem palaga, kuri citkārt, sāpīgi durstot ar kaulu šķembām, neļauj sapņot mierīgus sapņus.
Magdalēnai bija sūnuzaļa āda un aļģēm aizauguši mati. “Tu esi man, saproti? Tu būsi man, un vienmēr esi bijusi tikai man..” Jā, mīļā mana, jā! Acu zīlītes ieplešas un tajās pazūd bezgalība. “Apsolies man, apsolies mūžīgi..” Sajūtas tik dedzinoši aukstas, tik pazīstamas, tik sāpīgas, lāstekas mirdzinās ar aukstiem atspīdumiem un sola aizmiršanos. Tik saldi sola! Nejutīsi, nesāpēs, tikai vienu vārdu, saki –jā. Magdalēn, mīļā, kā es Tevi.. Runā vēl, neapstājies, melo man vēl, es gribu ticet, saldē vēl, lūdzu mīļā.. “Reiz dzīvoja kāda ūdens lāse, viņa bija augstu, augstu debesīs…” Elpa pārvēršas ledus kristāliņos, kuri krīt kā lodes manā ādā un neļauj atcerēties, ka ir bijis arī citādāk. Viņa spēlē elektrību manās smadzenēs. Katrs vārds, katra zilbe ka sīksīks piliens morfija, kurš iesūcas caur ausīm asinīs un solās palikt mūžīgi. “Un viņai ļāva izvēlēties – vai nosisties, izšķīstot simtiem molekulās, vai arī..” Es Tev apsolos, Magdalēn. O – mana Dieviete, es Tev zvēru! Es būšu tikai Tev, tikai Tev klausīšos un tikai Tev miršu un augšāmcelšos, tad atkal miršu, mīļā mana! Es atdošos bez atlikuma, es būšu, sadegšu putekļos, lai tikai spētu ienirt Tavā sūnuzaļajā un aimirsties! O, Māgdalēn, žēlīgā Magdalēn... Paliec tikai vēl brīdi, vēl man salst, vēl dzirdu čukstus aiz sienas, vēl jūtu..

Atvēru logus tikai nākošajā rītausmā. Magdalēna klusi snauda manā elpā. Es no Viņas vairs nešķiršos. Nav vajadzības slēgt durvis, kuras neviens nevērs vaļā.

durvis

-Tur ir durvis. Ej.
Viss ir sastindzis. Tas nebiju es, nebiju. Nebija mana mute, nē! Nemūžam nebija mana mute. Viņa neceļas. Neiet prom. Neatskatās, apžilbinot mani ar savu skumji zilpelēko. Viņa sēž tepat. Man ir mirušas rokas, ja nespēj aizturēt. Man ir pārkaļķojušās locītavas, ja nespēj skriet pakaļ. Domas sastingušas, un galvā kāds skaņi kliedz.
-Tur ir durvis. Ej.
Tas ir viss, kas man vajadzīgs. Saldenskāba pēcgarša mutē, izgrūžot šos vārdus. Vairāk neko nevajag, vispār neko vairs nevajag. Nekad, nekad nevajadzēs. Cenšos atsaukt atmiņā sākumu. Cenšos atsaukt iemeslus. Cenšos atsaukt nožēlu. Balss aizlūzusi, krīt un neceļas, iesprūst kaut kur starp smadzeņu neironiem un buksē.
-Tur ir durvis. Ej.
Truls nazis, ar kuru nogriezt mēli un Viņas kājas. Tās nebija Viņas kājas, kuras aizgāja. Tās bija citas. Svešas. Nemīlētas kājas, neskūsptītas kājas, nepateicīgas kājas. Cita kājas. Tie vairs nebijām mēs. Tie bija svešinieki.
-Tur ir durvis. Ej.
Klusums beržas bungādiņās, un izlīst aukstiem viļņiem pa ķemreni. Veiksmīgs viltojums, apzeltīts sūds, kopēta dzīve, aizlienētas sajūtas, nopirkts smaids. Aizvērtas durvis. No otras puses. No otras puses – aukstums, karstums un tukšuma pilnība. Vēljoprojām nespēju atrast sevi šajos vārdos. Nespēju neticēt, nespēju neapzināties. Nespēju teikt ko citu. Nekad nespēšu teikt ko citu. Nekad nespēšu atzīties, ka..
-Tur ir durvis. Ejam.

koridorīiiiiiiiiiiiiiiiis

Pelēkajā koridorā smirdēja pēc deguma un pēc puvušiem kartupeļiem. Nē, manā galvā smird pēc deguma –pārdeguši vadiņi. Viņas lielās.. kā tikko izceptas, siltas bulciņas. Kliedza par nepadarītiem darbiem, bet es tikai skatījos uz viņas muti, kā bērns, kurš gaida no krāsns izveļamies pirmo gatavo kukulīti, kā pusaudzis, slepenībā fantazēdams, kā šīs sarkanās lūpas apņem manu locekli, lai pēctam izsūktu to tukšu. Beidzis klausīties vel tikai apaļām, trulām acīm noskatījos kāšis varenais kliedzējstāvs pagaist no mana skatiena, pa ceļam sakliedzot uz vēl kādu slepenu perversuli. Viņa kliedz uz nepareizajiem. Vajadzētu uz tiem, citiem. Paskaties uz to tur, tieši uz desmitiem- liela, ļumīga dirsa un bēšas, plāna auduma bikses – caur tām ārā spiedās kunkuļains, kā nezmaisīta mannā putra. Kā želantīnā dzīvojošu kurkuļu bars. Viņas mute gremoja vīnogas; koda uz pusēm, kā dzīvus prusakus. Viņa nav pareiza. Atlaist. Skat, uz vieniem – pielīdējs un gultā slapinātājs, ar kalsnu fizionomiju un kārīgām, izsalkušām ačelēm. Nevainojams demagogs, izskalos smadzenes ka pat aci nepaspēsi pamirkšķināt. Samazināt algu. Es apstājos un kliedzu – rindā stāties! Paķeru bisi un šauju. Visiem starp acīm. Viņi klusē un blisina savas teļu acis. Kuš. Tu esi normāls, tu esi iederīgs. Iederīgs šajā lapseņu pūznī, kurā karaliene ir ar d izmēra cičiem un kliedzoši sarkanu apakšveļu.
-Kas ar tevi noticis?
-Galva sāp.
-Ņem, tas palīdz.
-Paldies.
Noriju sīko ripiņu, pat nepaskatoties. Viņi uztraucas. Bāž manī ķīmiju. Pa šaurajām spraudziņām, sviedriem noplūdušām uzacīm, lūr uz mani. Es esmu normāls. Tikai kauns prasīt vai viņi dzird savas domas. Es dzirdu tik skaļi, ka jāspiež ausis ciet. Dažreiz sajūtu. Viņas uzlauž manas paroles, ieslēdz mani rokudzelžos un tad šauj ar bisi. Es esmu izvarots. Pārskaities. Mani izvaro tā tur, uz pulkstens deviņiem. Jā ,tā pati ar debīli sašķeltiem matu galiem un koši ziliem nagiem. Nagi pārvēršas par ziloņiem un dipina prom. Skrien pa koridora sienām, taurēdami manu vārdu. Es te neiederos. Gribu okeānā pie ziloņiem. Pie ziloņmammām. Ziliem. Ziliem, ziliem ziloņiem. Pie ziloņu gejiem. Aizspiežu acis ar pirkstiem, tas ir farss. Drīz pāries. Viņi grib pareizo uzdot par nepareizo, lai pēc tam to padarītu pareizu un justos gandarīti, ka atgriezuši dzīvē vēl vienu. Kā padomju laikos, kur visus tādus slīcināja psihenēs, lai nemaitā godīgo, komunistisko gaisu.
-Tu gadījumā neesi saslimis?
Jā, esmu slims. Slims no jums. Slims, no izlikšanās par slimu, lai iederētos.
Izvelku bisi un šauju. Vadiņi deg sprakšķēdami ar baltām ugunīm. Acis aizmiglo dūmi un es redzu patiesību. Noguļos, lai labāk to saskatītu. Redzu kontūras, tās čukst un lokās un šņāc. Ziloņi aizdejo mazo gulbīšu deju man tieši gar degungalu. Klusums. Klusuma okeāns. Beidzot.

salidojums

Pārāk skaļa un bezgaumīgi kliedzoša amatiere dzied uz zemās skatuves. Viņa neprot noturēt balsi, un tā jocīgi krīt, kad tik līdz augstākajiem toņiem. Apkārt baltiem galdautiem, pustukšām ēdienu bļodām un dzērieniem nolaistīti galdi, sastumti ap nelielās zāles malām. Pie tiem vēl sēž daži skaļi vīri, tur rokās grīļīgas glāzītes un smejas. Pārejie dejo zāles vidū, veido pamatskolnieku vilcieniņus, jaucas pa vidu pārīšiem, kuri cītīgi mīca iereibušos ķermeņus, un smejoties ar bērnišķīgu prieku rauj savā dejā visus, kuri bikli stāv malās.
Juta sasarkušu seju, mazliet izsmēretu tušu un aizsmakušiem smiekliem, savu mazo bērniņu klēpī satvērsui, dejo visiem pa vidu. Skolā viņa bija kautrīga, ar pārāk resnu bizi un metāla zobu platīti. Nevienam viņa tad īsti nepatika, un starpbrīžos mēs mēdzām pasmieties par viņas vecmodīgo blūzi. Viņa nomira dzemdībās, arī bērniņš neizdzīvoja, viņas vīrs Rihards sajuka prātā un izdarīja pašnāvību. Re, tur, pie galda, blakus uzvalkā tērptajam vīrišķim sēž Mārtiņš. Viņš direktora kabinetā pavadīja daudz vairāk laika, nekā stundās. Pirms pieciem gadiem iznāca no cietuma, un pēc tam pievērsās Dievam, par kuru patlaban cītīgi stāsta savam blakussēdētājam. Žēl puiša, bija pieteicies par brīvprātīgo baznīcas restaurēšanā, kad kādā tumšā ieliņā viņu piekāva līdz nāvei. Vēl šobrīd nav atrasts Mārtiņs slepkava, lai gan visi runā, ka tas esot bijis viņa kameras biedrs. Šai versijai gan nepiekrīt klases gudriniece - Inga. Viņas svaigo skaistumu nomainījis pieredzes pilns skatiens un pamatīgi ūdenī izplūdusi smiņķa kārta. Viņa pat skolā strīdējas ar visiem skolotājiem pēc kārtas, it īpaši ar ķīmijas skolotāju, kurš viņu beigās izvaroja turpat skolā,kad viņa pēcstundās pārrakstīja kontroldarbu. Līķi viņš noslīcināja Daugavā, bet tāpat pēc mēneša to atrada. Un re, tur mūsu Jānis. Skolā apaļīgs balamute, tagad atnācis džinsās, nevaļīgs, rokās vēl iepirkumu maisiņš. Jāsteidzas pie sievas, bet nu uz vienu glāzīti jau var palikt. Veco, labo laiku vārdā. Gadījums gan jāatzīst, komisks – nabadziņš gāja mājās no veikala, neveiksmīgi pakrita uz ceļa, un pat nepaspēja piecelties, kad viņa galvaskausu sašķaidīja smagā mašīna. Santa uzposusies bikšu kostīmā, flirtē ar Rihardu. Skolas skandalozākais pārītis, kurš šķīrās un atkal salaba ik pēc mēneša. Beigās Rihards apprecējās ar Jutu, jā ar to pašu bižaino, bet Santa pēc viņa pašnāvības aizbrauca uz ārzemēm strādāt par modeli. Ak, naivā. Viņu kopš pēdējās pornofilmas neviens vairs nav redzējis. Klīst baumas, ka Santa esot filmēšanas laikā kādam kaut ko tur nokodusi, par pārējo vēsture klusē.
Aiz sienām klusi satumst un nemākulīgā dziedātāja sāk atvadīties. Zāli pāršalc nožēlas vilnis, un paši spītīgākie dejotaji vēl azartiski sauc “bis”, drīzāk apliecinoties sev, ne aiz vēlmes turpināt iesākto. Cilvēki viļņveidīgi izplūst pa durvīm, čaukst jakas, klab papēži un skaļā balsī doti pompozi solījumi tikties biežāk, nākt ciemos un beidzot apskatīt jaundzimušos. Es arī slāju uz durvju pusi, bet tad mani satver kāda aizelsusies, slēpta prieka pārpilna roka, pagriež mani un iečukst ausī: “Mūsējie brauks pie Ingas, nāc tu arī!” Jutas seja staro aiz neslēptas sajūsmas un alkohola daudzuma. “Nu..” Ne mazākās vēlmes turpināt jau tā ieilgušo neveiksmīgo atmiņu restaurēšanu, izjukušo draudzības ķēžu līmēšanu un pārējo izlikšanos, bet beigās negribīgi piekrītu. Vairāk gan aiz noguruma pretoties. “Nu re, pat Jānis teica, ka mums vēlāk pievienosies!” viņa izsmej apmierinajumā un steidzas pavēstīt jaunumus pārējiem. Es velkos pakaļ Jutai, līdz vairs nejūtu dedzinošos skatienus mugurā.

siers ar rumu

Manā mājā dzīvo spoks. Drīzāk tas ir gariņš ar garīgās veselības traucējumiem, bet mani tas netraucē, vismaz pārāk. Patlaban viņš virtuvē saplēsa kaut kādu trauku, bet arī par to es vairs neuztraucos. Es dzeru rumu, un man ir smieklīgi. Gariņš saka, ka viņa vārds ir Didondidams. Viņš arī ieminējās, ka viņš nav vienīgais šīs mājas astrālais iemītnieks. Didondidams nevar dzīvot bez sabiedrības, man šķiet, ka viņš nomirtu viens pats. Ak jā, tādēļ jau viņš arī nomira. Vakaros mans mazais, neredzamais draugs sēž uz gultas maliņas un lūdz, lai pastāstu pasaku. Viņš no tiesas domā, ka esmu īsts rakstnieks, nu tāds, kura jaunizdotās grāmatas izķer vienā mirklī, par kuru runā augstākajā sabiedrībā un kurš ir mazliet jucis. Pēdējais gan ir taisnība, bet es ļauju Didondidam domāt to, ko viņš vēlas domāt un katru vakaru saceru viņam jaunu pasaku. Aizvakar es viņam stāstīju par apburto mežu - ja cilveks iedams cauri šim mežam pieskaras kaut vienam kokam, tad šis cilvēks pats pārvēršas par koku. Vakar es izdomāju pasaku par nelaimīgu mīlestību - par kādu puisi un meiteni, kuri viens otrā iemīlas, bet viņi nāk no ģimenēm, kuras viena otru, maigi sakot, neieredz. Pasakas beigas bija traģiskas, un Didondidams mēģināja protestēt pret manu oriģinalitāti, kā galveno argumentu minēdams kaut kādu sekspīru, tomēr es nabadziņam piedevu viņa nezināšanu. Didondidam taču bija garīgās attīstības traucējumi. Es atvēru viņam acis, sākot lasīt morāli par to, ka es esmu rakstnieks, nevis kaut kāds seksa apsēsts pīrsings, vai vēl ļaunāk - kaut kāds pakaļdarinātājs. Apmēram puspudeli es runāju monologā, un Didondidams klusiņām klausījās, ik pa brīdim ar taustekļiem aizklādams savas austiņas, lai nedzirdētu kādu īpaši sulīgu lamuvārdu. Beigu beigās nabadziņš tomēr atzina manu garīgo pārākumu un ar asarām acīs lūdza piedošanu. Protams, es tēloju, ka esmu ārkārtīgi aizvainots un lepni klusēju. Kad Didondidams jau bija novests līdz pašnāvības slieksnim vainas apziņas dēļ, tad es beidzot atvēru muti, lai pateiktu..
-Nu es jau labprāt, tikai tad tev būs jāizdara viens mazs pakalpojums..-
Mans mazais,garīgi nepilnvērtīgais, astrālais draugs šņukstot sparīgi sāka māt ar galvu - jā, šis darīšot pilnigi visu,lai tikai es piedotu.
-Pilnīgi visu?- drošības dēļ pārjautāju.
Jā, bez šaubām, redz, nabadziņšļoti, ļoti nožēlo, ka esot apšaubījis manu ģenialitāti, viņš visu laiku esot zinājis, ka es esmu slavens un pasaulē atzīts rakstnieks, un ka sekspīrs esot bijis tikai plaģiātu meistars. Apmierināts noklausījos sava kalpiņa attaisnošanās runā un darīju viņam zināmas savas vēlmes.. Labi, labi - apmierināts es biju pēc tam, bet tas nav svarīgi. No rīta tāpat mani modinās plīstošu trauku skaņa, tādēļ - kādēļ gan neliegt sev kādu prieciņu? Taisnības labad gan jāpiebilsts, ka Didondidam šī lieta padodas varen labi. Jebkura sieviete ar viņa spējām vīrieti novest septītajās debesīs nekad nepaliktu par vecmeitu - tas ir kā bankā! Ja tikai jūs zinātu, cik debešķīgu stirnas cepeti šis astrālais brīnums var pagatavot! Pirkstiņus aiz labsajūtas var aplaizīt! Dažreiz man gan ienāk prātā, ka tas laikam nav labi, izmantot Didondidama neziņu sava vēdera labā ,bet... es domāju - nu kuram gan rup garīgi atpalicis mājas spoks! pff...
Tāds nu ir mans mazais mājas spociņš, par kuru es tik ļoti vēlējos jums pastāstīt. Ja nu gadījumā nāciet pie manis ciemos ,tad obligāti ņemiet līdzi pudeli ruma - man... emmm... es gribēju teikt - Didondidamam tas ļoti garšo.

pirmais teikums numur divi (uzkod zivi)

Nāve atnāca svētdienas vakarā,kad es bezdarbībā un bezpersonībā sēdēju pie datora. Viņa izdzēsa pilnīgi visu pornogrāfiju pat no manām slepenākajām mapītēm un pārvērta manu peli rozā, pūkainā priekšmetā. Pāris minūtes sēdēju krēslā, jo nevarēju pastāvēt.
Kad šoks bija pārgājis sāku dauzīt savu pauri pret montoru. Dažbrīd, kad sāka sāpēt galva, dauzīju monitoru pret galvu. Kad man apnika, tad dauzīju Nāves galvu pret monitoru. Viņai tas diez ko laikam nepatika, jo attapos ar tualetes podu ap kaklu.
Izdomāju, ka labāk uz kreņķiem iedzeršu alu. Slāju uz ledusskapi, bet tur jau priekšā Nāve tempa manu pēdējo aliņu, un pildīja tukšās pudeles ar pērnāgada pienu. Tā nu man bija pilns ledusskapis ar sapelējušu pienu.
Asarām acīs noslīgu pret sienu un lūdzos, lai drīzāk ņem mani. Manai dzīvei bija zudusi visa jēga - pat zeķes sāka neciešami smirdēt. Toties nāve, skaļi atraugājusies, paziņoja, ka es šai neesot vajadzīgs. Vajag,lai es samaksāju alimentus, citādāk visu mūžu tikšu dupsēts un viss,ko redzēšu būs tikai restota saule.
Tad Nāve aizgāja, pa ceļam paņemot pat cukurtraukā noslēpto vitamīnu un nosoloties atnākt nākošsvētdien.

pirmais teikums numur viens.

Viņš skatījās pa logu un smējās, klusi un pārliecinoši, un neviens visā pasaulē, arī ne viņš pats, nevarēja pateikt šo smieklu cēloni. Acis labsajūtā samiedzās un iesākumā klusie smiekli kļuva arvien skaļāki, līdz pārvērtās par nevaldāmu lavīnu, kura uzsūca sevī visus apkārtesošos sīkumus – galdu, kafijas krūzi, izlietni, tējkannu, krēslu un pat miskastes maisu, kurš jau pāris nedēļas visu aizmirsts mētājās virtuves stūrī. Sienas sagrīļojās un pazuda, acis piepildījās ar asarām un vēders sarāvās krampjos. Kafijas krūzīte aizlidoja un sašķīda pret grīdu, lauskas klusi trīcot pievienojās lavīnai un tikai ierautas nebūtībā. Nekas vairs nebija svarīgs, viņš pielēca kājās, joprojām smiedamies atrāva skapīša durvis, aiz kurām slēpās pašapmierināti porcelāna šķīvīši un bļodiņas. Viena rokas kustība - arī šie iedomīgie pūšļi gulēja pie viņa kājām, veidojot savdabīgu rakstu, kurā noslīka visa pasaules nejūtība un snobiskums. Drīz jau grīdu rotāja visas servīzes, krūzītes, glāzītes, un likās ,ka tām jau sen bija lemts tur atrasties. Haoss bija vienīgā un īstā pasaules kārtība.
Ar čību paspēris malā lauskas, viņš izsoļoja no virtuves. Istabā bija klusums, viņa sēdēja bailīgi ierāvusies dīvāna stūrītī un pat neuzdrošinājās paskatīties apkārt. Viņš satvēra sievietes rokas un pierāva viņu kājās. Smējās tieši sejā, smējās par šīm nožēlojamām asarām, kuras izķēmoja viņas skaisto sejiņu, smējās par izmisuma pilnajiem čukstiem, kuri lūdza, lai viņš pārstāj. Nē. Nepārstās. Kādēļ gan? Kādēļ gan tas vajadzīgs? Vīrietis ar spēku nogrūda sievieti uz grīdas, kur arī bija viņas īstā vieta. Tad viņš piegāja pie loga, un smiekli lēnām pierima, līdz apklusa pavisam. Ar pieri atspiedies pret vēso loga rūti viņš aizvēra acis. Perfekti auksts un gluds stikls. Stingri noteikta lietu kārtība šajā haosā. Šajā tukšuma haosā, kurš bija izpleties pa visām ķermeņa šūnām. Katrs sīkums bija svarīgs ar savu bezjēdzību. Tukšums aprija visas domas un izvēma tās atpakaļ. Ak Dievs, laiks tā skrien! Slīd caur sastingušiem pirkstiem un pazūd nebūtībā, pazūd visu lietu ierastajā bezjēdzībā.
„Cik ilgi Tu to zini?” viņš kā ar dūri iztrieca klusumā caurumu.
„Nevajag..”
„Cik. Ilgi. Tu. To. Zini.” Vārdi tika izgrūsti caur sakostiem zobiem, un pirksti nevilšus savilkās dūrēs.
„Pirms gada.”
Viņš iesmējās un atrāva pieri no stikla. „Un kad tu beidzot nosprāgsi, m?”
„Lūdzu...”
„Es tev uzdevu jautājumu!”
Atbildes vietā sekoja krampjaini šņuksti. vīrietis aprauti iesmējās un notupās līdzās sievietei ar aukstu interesi vērodams viņas seju. Tātad tāda izskatās mirēja seja. Ar sarakanām, noraudātām acīm un saburzītu ādu.
„Mīļā...” viņš skumji nopūtās un apskāva raudošo un bezpalīdzīgo radījumu. „Mīļā. Tu man varēji pateikt. Es taču būtu sapratis, mazā.. ai, mazulīt, kādēļ tu man nepateici agrāk...” Rokas aijāja šņukstošo augumu un lūpas turpināja maigi apklusināt asaru plūdus. „Mīļā....” viņš turpināja, līdz mīļā nomierinājās un viegli drebot piekļāvās pie aukstajām rokām, kuras tik prasmīgi mācēja viltot siltumu.
Viņš pacēla sievietes zodu augšup un maigi pieskārās pierei. Acis glāstīja viņas ādu. Cik gan perfekti bija radīts ķermenis! Gluži kā kāda ģeniāla un jukuša arhitekta mākslas darbs – tik silts un tik pilns ar pulsējošu dzīvību. Templis miesiskās mīlestības pielūgšanai. Tik perfekti izdomāts katrs sīkums, katrs asinsvads, katra šūniņa savā vietā, katrs skrismlītis veido līdz apbrīnai perfektu un saskanīgu simfoniju. Acis apbrīnoja šo matemātiski aprēķināto templi, lūpas noskūsptīja sievietes pieri, un rokas maigi ceļoja no auss ļipiņas līdz atslēgas kaulam, liekot viņas ķermenim saldkaisli notrīcēt un atsaukties uz katru rokas kustību. Pefrekts mākslas darbs, kuru no iekšpuses saēda nenozīmīgs parazīts. Nevarēja pieļaut, ka tas vēl vairāk sabojā šo skaistumu, šo baudas nojautās maigi trīcošo ķermeni. Viņa rokas sažņaudzās ap viņas kaklu un izjuta dzīvību plūstam pa asinsvadiem. Sievietes elpa aizcirtās, un lūpas sniedzās pēc skūpsta. Viņai patika nežēlīgums, bet viņš ciest nevarēja vardarbību. Nevarēja saprast kādēļ jāskrāpē tāds skaistums. Pilnība. Perfekta dzīvības simfonija. Šāda priekšspēle viņai vienmēr ir patikusi. Priekšspēle. Nē. Priekšspēle jau ilga gadu. Pietiekami saēdusi veselīgās šūnas. Pietiekami viņu smacējusi.. Viņa iegārdzās, ar rokām krampjaini ieķeroties vīrieša sejā, acu zīlītes iepletās it kā varētu uzsūkt kaut kripatu skābekļa, un ķermenis izmisīgi kampa pēc brīvības. „Mīļā, kuš... kuš....” vīrietis stingrāk sažņaudza rokas ap dzīvības maģistrāli, un vēroja kā viņa mēģina pretoties nenovēršamajai bezjēdzībai. Kādēļ gan? Kādēļ viņa nepretojās tam bezjēdzīgajam parazītam? Vai tiešām viņa nenovērtē vieglumu ar kādu aiziet laiks? Skaļi un krampjaini viņa mēģināja kaut reizi ievilkt gaisu krūtīs, tad vēl pēdējo reizi sažņaudzās viņas rokas un apklusa. Mazā, muļķe, bija saskrāpējusi viņa seju. Viņš maigi noguldīja viņas perfekto ķermeni uz grīdas un vēl mirkli to apbrīnoja. Tik sīktas dzīvības pilns, bet nu tik tukšs, tik trausls. Noskūpstījis viņas pavērtās lūpas viņš piecēlās un izgāja no istabas. Nekas vairs nebija svarīgs, izņemot mieru, kas dziedēja tukšumu viņa galvā. Viss ir tur, kur tam jābūt – nebūtībā. Rāmi aizvēris aiz sevis durvis vīrietis aizgāja no mājas un pirmo reizi pa īstam ieelpoja. Cik bezjēdzīgi var būt tādi sīkumi, kuri saēd tevi no iekšpuses, atsājot tikai ārējo čaulu, kuru kā kafijas krūzīti jātriec pret grīdu.