otrdiena, 2009. gada 24. februāris

pirmais teikums numur divi (uzkod zivi)

Nāve atnāca svētdienas vakarā,kad es bezdarbībā un bezpersonībā sēdēju pie datora. Viņa izdzēsa pilnīgi visu pornogrāfiju pat no manām slepenākajām mapītēm un pārvērta manu peli rozā, pūkainā priekšmetā. Pāris minūtes sēdēju krēslā, jo nevarēju pastāvēt.
Kad šoks bija pārgājis sāku dauzīt savu pauri pret montoru. Dažbrīd, kad sāka sāpēt galva, dauzīju monitoru pret galvu. Kad man apnika, tad dauzīju Nāves galvu pret monitoru. Viņai tas diez ko laikam nepatika, jo attapos ar tualetes podu ap kaklu.
Izdomāju, ka labāk uz kreņķiem iedzeršu alu. Slāju uz ledusskapi, bet tur jau priekšā Nāve tempa manu pēdējo aliņu, un pildīja tukšās pudeles ar pērnāgada pienu. Tā nu man bija pilns ledusskapis ar sapelējušu pienu.
Asarām acīs noslīgu pret sienu un lūdzos, lai drīzāk ņem mani. Manai dzīvei bija zudusi visa jēga - pat zeķes sāka neciešami smirdēt. Toties nāve, skaļi atraugājusies, paziņoja, ka es šai neesot vajadzīgs. Vajag,lai es samaksāju alimentus, citādāk visu mūžu tikšu dupsēts un viss,ko redzēšu būs tikai restota saule.
Tad Nāve aizgāja, pa ceļam paņemot pat cukurtraukā noslēpto vitamīnu un nosoloties atnākt nākošsvētdien.

Nav komentāru: