robežas

Tu izdzīvo pats sevi, emigrējot aiz robežām, kuras neuzdrīkstas šķērsot īsteni sevis patrioti. Klātbūtne ne vienmēr ir nepieciešama, tomēr to pieprasa, tāpat kā pieprasa bērni skolas ēdnīcās papildporciju, kuru tāpat beigās nemaz neapēd, pabaksta ar dakšiņu un tad aizskrien spēlēt sunīšus. Tu vēro citus vēl aiz sevis, vēl aiz rītausmas, vēl aiz tumsas, cauri gaismas gadiem, cauri laikam, kurš izvaro ķermeni, ar spēku grebdams krunkas un plēsdams matus no galvvidus, kā vēlēdamies pašapliecināties; kā vēlēdamies pasludināt savu pārākumu pār cilvēci. Tu vēro pats sevi cauri sekunžu rādītāja tikšķiem; tie neatlaidīgi dzenas pēc Tavas jaunības trakās elpas un varēšanas. Stāvēt mazliet nostāk no lielās domu maģistrāles un just kā elpo saule, dzīdama asnus bālajā ādā – tik pašpaļāvīgi, liegi un neuzmācīgi, ka jaslīgst ceļos un svētlaimē jāaizver acis,lai neapžilbtu no klusā miera.
Un tad tikai pēc mirkļa Tu pienāc klāt, atver acis burzmai un esi pašā epicentrā, griezdamies neprātīgā ritenī – uz riņķi, uz riņķi, arvien ātrāk, ātrāk un virpuļo kā krāsains vilciņš.
Un tad citi nevilšus pamūk malā, aizmirst tēlot un pat īsti netic, ka var arī tā – spilgti, smaržīgi, elpu aizraujoši un tik dzīvi, ka dvēsele iesmilkstas, un pārņem apjaumsa – viņš patiešām ir savā vietā.