Man patīk kolekcionēt izlietotos tualetes papīra rullīšus – es tos krauju kaudzītē blakus podam, un virs kaudzītes atrodas vēl neizlietotais papīrs. Atceries, Tu teici, ka vēlies mazu baļķu mājiņu mežmalā? Tu tikai atnāc nākošmēnes – tad jau būs par četriem kartona baļķīšiem vairāk. Un Ziemassvētkos mums būs mājiņa. Maziņa un mīlīga – tieši tāda, kādu vēlējies, Mīļais.
Kādreiz es stāvēšu Tavās acu zīlītēs un bradāšos pa caurspīdīgi sārtajiem nervu galiem, kuri, izlīduši no zemapziņas, pulcēsies kluplos, smaržīgos pušķīšos. Kādreiz es būšu smeldzīgs pumpurs, kurš izplauks Tavā dārzā, un dārznieks ar asām dzirklēm mani šķels nost no tagadnes. Kādreiz es biju.
Stāvu lielveikalā un nevaru izdomāt kādu gaisa atsvaidzinātāju labāk iegādāties. Kādu var nopirkt par naudu? Divi vienā? Trīs vienā? Tevi vienā? Manā istabā smird pēc Tevis. Smird pēc mājiņas ar apsūnojušu jumtu. Smird pēc gaisa atsvaidzinātāja. Bet, Mīļais, zini? Tā vēlos to mežmalu pacelt savās rokās un uzpūst ar siltu elpu. Lai var redzēt kā mūsu bērni mīl, lai var…
Man patīk krāt izlietotus tualetes papīra rullīšus. Kopā ar Tevi tie rodas neizmērojami daudz. Drīz jau mums būs ne tikai mājiņa, bet arī pašiem savs cietoksnis. Mīļais, pacieties, pavisam drīz…
Abonēt:
Ziņas komentāri (Atom)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru