par lariku

Es sēdēju apbružātā, sen kā godību zaudējušā samtā un klausījos kā apkārtējie klusu šņākuļoja, kamēr prusaki zem kājām grauzās viņu mākslīgajās protēzēs, veidojot sen aizmirstas mozaīkas un slepenas ejas, kurās paslēpti visi naktsvijoļu noslēpumi. Smagnējie aizkari bija nomiruši naftalīnā un atkal atdzimuši klusu zumošās nemirstīgās kodēs. Nodzisa putekļi man apkārt, atklājot kādu jaunu stāvu uz apsūnojušas skatuves. Ar vieglu galvas kustību viņš sacēla bezvēju, un mana jaunā cepure gandrīz aizlidoja prom. Biju pirkusi to speciāli šim gadījumam – joda šķīdumā mērcētu, ar mirgojošām pāvu spalvām, kuras lieliski izcēla manus taukaini vizošos un sirmos matus. Auditorija pamodās gandrīz zibenīgi un steidzīgi ielipa krēslu atzveltnēs, kā stīgas nostiepjot savas žokļu līnijas skatuves virzienā.

Viņš izmētāja savus pirkstus virs klavierēm. Viņš skatījās man acīs un jauca mazos melnos ar baltajiem, dragādams tos pret sienu ar tādu negantību, ka do šķēpele iedūrās manam blaukussēdētājam miega artērijā, un apšļāca visu zāli ar svētlaimi. Skatītāji sajūsmā sāka vaimanāt un liet ūdeni uz degošajām stīgām, kuras plīsa pie katra pianista rokas pieskāriena. Viņa pirksti maigi glāstīja si minoru un tad sāka ņirgāties par mažoru, to uzšķēržot un nežēlīgā uzvaras priekā mētājot virs galvām. Izkaisītie iekšu gabali ar čīkstošu skaņu griezās atpakaļ savās vietās, un daudzi uzskaņoja savus dzirdes aparārus, lai varētu pēcāk līdz ceļiem bradāties pa asaru peļķēm. Bet Pianists.. Ak, pianists tikai urbās manī dziļāk , mēģinādams manu ķermeni pakļaut rezonansei, lai es kapitulētu un gavilēdama pievienotos samtā slīktošo bezjēgas čupiņu izvirdumam. Nē. Neviens mans zelta zobs nenotrīsēja no varenā do beigās un maigā la sākumā. Neviens mans plastmasas kauls neizkusa šajā speltē, neviens mans mats neizkustējas no vietas, un acis joprojām palika tik pat aukstas un iedomīgas, kā tajā pavasara rītā, kad viņš paziņoja mani pamest un metās apskaut savu klavesīnu, lai pārotos ar to, izšļāktu pār to savu kunkuļaino spermu un aizmirstu par šīm skaistajām kajām, kuras piederēja manam ķermenim. Man joprojām bija auksti vienaldzīgs viss šis teātris, uz kuru savā nožēlojamā norietā tiku ielūgta. Tad viņš bezspēkā saļima pār minoriem un mažoriem, un zālē deva pretī tā, ka kodes šķīda uz austrumiem un rietumiem, tā, ka žurkas paslēpās alās un aizbāza ausis. Viņš vēl gulēja savā spēju izsīkumā, klausīdamies savu ģenialāko applausu āriju, kura bija veltīta tikai viņam un mūsu slapjajam pavasarim.
Prusaku pavadīta cēli izrāpoju no auditorijas un devos barot bērnus un skatīties Svēto Mariju. Šonedēļ dons Huans lūgs Marijas roku, bet viņa jau būs apsolījusies klavesīnam. Atcerējos, ka reiz redzēts scenārijs, bet visi tie seriāli tagad tik līdzīgi likās.