Baigi grūti, kad saproti savu neapšaubāmo ģenialitāti, visi apkārtējie autmātiski paliek par pabirām un izlietotiem tualetes papīriem. Nicinājums par to, ka citi šķeļ pauri pret pauri, lai dabūtu dzirksteli. Smīns par to, ka citi sēž un vispār neko nedara. Nav viegli dzīvot, ja apkārt ir viens vienīgs muļķu un ākstu bars. Ja negribi būt tāds pats kā viņi, tad ir jāizliekas par muļķi, jāsaplūst ar fonu un tikai domās jāspļauj inde, līdz saindējies pats līdz matu saknītēm. Viņi nemīl ģēnijus, viņi katrs pats sev ir varoņi un viedie. Es dažreiz gribētu būt tāda pati bezmugurkaulniece kā tie tur, bet neprotu tik ļoti melot sev.
Tiešām grūti dzīvot kā vienīgajam ģēnijam. Nav kam pielīdzināties, visi ir jālīdzina klāt man, un tie tiepšas nemaz negrib līdzināties. Iedomājies - šamējie grib palikt par muļķiem un pat lepojas ar to! Pelēkā masa, slīcina visu, ko sastop savā ceļā. Ja vien šai pelēkajai masai būtu arī pelēkā viela, bet nē. Tāds lāsts ir nācis tikai pār manu nabaga galviņu.
Abonēt:
Ziņas komentāri (Atom)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru