salidojums

Pārāk skaļa un bezgaumīgi kliedzoša amatiere dzied uz zemās skatuves. Viņa neprot noturēt balsi, un tā jocīgi krīt, kad tik līdz augstākajiem toņiem. Apkārt baltiem galdautiem, pustukšām ēdienu bļodām un dzērieniem nolaistīti galdi, sastumti ap nelielās zāles malām. Pie tiem vēl sēž daži skaļi vīri, tur rokās grīļīgas glāzītes un smejas. Pārejie dejo zāles vidū, veido pamatskolnieku vilcieniņus, jaucas pa vidu pārīšiem, kuri cītīgi mīca iereibušos ķermeņus, un smejoties ar bērnišķīgu prieku rauj savā dejā visus, kuri bikli stāv malās.
Juta sasarkušu seju, mazliet izsmēretu tušu un aizsmakušiem smiekliem, savu mazo bērniņu klēpī satvērsui, dejo visiem pa vidu. Skolā viņa bija kautrīga, ar pārāk resnu bizi un metāla zobu platīti. Nevienam viņa tad īsti nepatika, un starpbrīžos mēs mēdzām pasmieties par viņas vecmodīgo blūzi. Viņa nomira dzemdībās, arī bērniņš neizdzīvoja, viņas vīrs Rihards sajuka prātā un izdarīja pašnāvību. Re, tur, pie galda, blakus uzvalkā tērptajam vīrišķim sēž Mārtiņš. Viņš direktora kabinetā pavadīja daudz vairāk laika, nekā stundās. Pirms pieciem gadiem iznāca no cietuma, un pēc tam pievērsās Dievam, par kuru patlaban cītīgi stāsta savam blakussēdētājam. Žēl puiša, bija pieteicies par brīvprātīgo baznīcas restaurēšanā, kad kādā tumšā ieliņā viņu piekāva līdz nāvei. Vēl šobrīd nav atrasts Mārtiņs slepkava, lai gan visi runā, ka tas esot bijis viņa kameras biedrs. Šai versijai gan nepiekrīt klases gudriniece - Inga. Viņas svaigo skaistumu nomainījis pieredzes pilns skatiens un pamatīgi ūdenī izplūdusi smiņķa kārta. Viņa pat skolā strīdējas ar visiem skolotājiem pēc kārtas, it īpaši ar ķīmijas skolotāju, kurš viņu beigās izvaroja turpat skolā,kad viņa pēcstundās pārrakstīja kontroldarbu. Līķi viņš noslīcināja Daugavā, bet tāpat pēc mēneša to atrada. Un re, tur mūsu Jānis. Skolā apaļīgs balamute, tagad atnācis džinsās, nevaļīgs, rokās vēl iepirkumu maisiņš. Jāsteidzas pie sievas, bet nu uz vienu glāzīti jau var palikt. Veco, labo laiku vārdā. Gadījums gan jāatzīst, komisks – nabadziņš gāja mājās no veikala, neveiksmīgi pakrita uz ceļa, un pat nepaspēja piecelties, kad viņa galvaskausu sašķaidīja smagā mašīna. Santa uzposusies bikšu kostīmā, flirtē ar Rihardu. Skolas skandalozākais pārītis, kurš šķīrās un atkal salaba ik pēc mēneša. Beigās Rihards apprecējās ar Jutu, jā ar to pašu bižaino, bet Santa pēc viņa pašnāvības aizbrauca uz ārzemēm strādāt par modeli. Ak, naivā. Viņu kopš pēdējās pornofilmas neviens vairs nav redzējis. Klīst baumas, ka Santa esot filmēšanas laikā kādam kaut ko tur nokodusi, par pārējo vēsture klusē.
Aiz sienām klusi satumst un nemākulīgā dziedātāja sāk atvadīties. Zāli pāršalc nožēlas vilnis, un paši spītīgākie dejotaji vēl azartiski sauc “bis”, drīzāk apliecinoties sev, ne aiz vēlmes turpināt iesākto. Cilvēki viļņveidīgi izplūst pa durvīm, čaukst jakas, klab papēži un skaļā balsī doti pompozi solījumi tikties biežāk, nākt ciemos un beidzot apskatīt jaundzimušos. Es arī slāju uz durvju pusi, bet tad mani satver kāda aizelsusies, slēpta prieka pārpilna roka, pagriež mani un iečukst ausī: “Mūsējie brauks pie Ingas, nāc tu arī!” Jutas seja staro aiz neslēptas sajūsmas un alkohola daudzuma. “Nu..” Ne mazākās vēlmes turpināt jau tā ieilgušo neveiksmīgo atmiņu restaurēšanu, izjukušo draudzības ķēžu līmēšanu un pārējo izlikšanos, bet beigās negribīgi piekrītu. Vairāk gan aiz noguruma pretoties. “Nu re, pat Jānis teica, ka mums vēlāk pievienosies!” viņa izsmej apmierinajumā un steidzas pavēstīt jaunumus pārējiem. Es velkos pakaļ Jutai, līdz vairs nejūtu dedzinošos skatienus mugurā.