pirmais teikums numur viens.

Viņš skatījās pa logu un smējās, klusi un pārliecinoši, un neviens visā pasaulē, arī ne viņš pats, nevarēja pateikt šo smieklu cēloni. Acis labsajūtā samiedzās un iesākumā klusie smiekli kļuva arvien skaļāki, līdz pārvērtās par nevaldāmu lavīnu, kura uzsūca sevī visus apkārtesošos sīkumus – galdu, kafijas krūzi, izlietni, tējkannu, krēslu un pat miskastes maisu, kurš jau pāris nedēļas visu aizmirsts mētājās virtuves stūrī. Sienas sagrīļojās un pazuda, acis piepildījās ar asarām un vēders sarāvās krampjos. Kafijas krūzīte aizlidoja un sašķīda pret grīdu, lauskas klusi trīcot pievienojās lavīnai un tikai ierautas nebūtībā. Nekas vairs nebija svarīgs, viņš pielēca kājās, joprojām smiedamies atrāva skapīša durvis, aiz kurām slēpās pašapmierināti porcelāna šķīvīši un bļodiņas. Viena rokas kustība - arī šie iedomīgie pūšļi gulēja pie viņa kājām, veidojot savdabīgu rakstu, kurā noslīka visa pasaules nejūtība un snobiskums. Drīz jau grīdu rotāja visas servīzes, krūzītes, glāzītes, un likās ,ka tām jau sen bija lemts tur atrasties. Haoss bija vienīgā un īstā pasaules kārtība.
Ar čību paspēris malā lauskas, viņš izsoļoja no virtuves. Istabā bija klusums, viņa sēdēja bailīgi ierāvusies dīvāna stūrītī un pat neuzdrošinājās paskatīties apkārt. Viņš satvēra sievietes rokas un pierāva viņu kājās. Smējās tieši sejā, smējās par šīm nožēlojamām asarām, kuras izķēmoja viņas skaisto sejiņu, smējās par izmisuma pilnajiem čukstiem, kuri lūdza, lai viņš pārstāj. Nē. Nepārstās. Kādēļ gan? Kādēļ gan tas vajadzīgs? Vīrietis ar spēku nogrūda sievieti uz grīdas, kur arī bija viņas īstā vieta. Tad viņš piegāja pie loga, un smiekli lēnām pierima, līdz apklusa pavisam. Ar pieri atspiedies pret vēso loga rūti viņš aizvēra acis. Perfekti auksts un gluds stikls. Stingri noteikta lietu kārtība šajā haosā. Šajā tukšuma haosā, kurš bija izpleties pa visām ķermeņa šūnām. Katrs sīkums bija svarīgs ar savu bezjēdzību. Tukšums aprija visas domas un izvēma tās atpakaļ. Ak Dievs, laiks tā skrien! Slīd caur sastingušiem pirkstiem un pazūd nebūtībā, pazūd visu lietu ierastajā bezjēdzībā.
„Cik ilgi Tu to zini?” viņš kā ar dūri iztrieca klusumā caurumu.
„Nevajag..”
„Cik. Ilgi. Tu. To. Zini.” Vārdi tika izgrūsti caur sakostiem zobiem, un pirksti nevilšus savilkās dūrēs.
„Pirms gada.”
Viņš iesmējās un atrāva pieri no stikla. „Un kad tu beidzot nosprāgsi, m?”
„Lūdzu...”
„Es tev uzdevu jautājumu!”
Atbildes vietā sekoja krampjaini šņuksti. vīrietis aprauti iesmējās un notupās līdzās sievietei ar aukstu interesi vērodams viņas seju. Tātad tāda izskatās mirēja seja. Ar sarakanām, noraudātām acīm un saburzītu ādu.
„Mīļā...” viņš skumji nopūtās un apskāva raudošo un bezpalīdzīgo radījumu. „Mīļā. Tu man varēji pateikt. Es taču būtu sapratis, mazā.. ai, mazulīt, kādēļ tu man nepateici agrāk...” Rokas aijāja šņukstošo augumu un lūpas turpināja maigi apklusināt asaru plūdus. „Mīļā....” viņš turpināja, līdz mīļā nomierinājās un viegli drebot piekļāvās pie aukstajām rokām, kuras tik prasmīgi mācēja viltot siltumu.
Viņš pacēla sievietes zodu augšup un maigi pieskārās pierei. Acis glāstīja viņas ādu. Cik gan perfekti bija radīts ķermenis! Gluži kā kāda ģeniāla un jukuša arhitekta mākslas darbs – tik silts un tik pilns ar pulsējošu dzīvību. Templis miesiskās mīlestības pielūgšanai. Tik perfekti izdomāts katrs sīkums, katrs asinsvads, katra šūniņa savā vietā, katrs skrismlītis veido līdz apbrīnai perfektu un saskanīgu simfoniju. Acis apbrīnoja šo matemātiski aprēķināto templi, lūpas noskūsptīja sievietes pieri, un rokas maigi ceļoja no auss ļipiņas līdz atslēgas kaulam, liekot viņas ķermenim saldkaisli notrīcēt un atsaukties uz katru rokas kustību. Pefrekts mākslas darbs, kuru no iekšpuses saēda nenozīmīgs parazīts. Nevarēja pieļaut, ka tas vēl vairāk sabojā šo skaistumu, šo baudas nojautās maigi trīcošo ķermeni. Viņa rokas sažņaudzās ap viņas kaklu un izjuta dzīvību plūstam pa asinsvadiem. Sievietes elpa aizcirtās, un lūpas sniedzās pēc skūpsta. Viņai patika nežēlīgums, bet viņš ciest nevarēja vardarbību. Nevarēja saprast kādēļ jāskrāpē tāds skaistums. Pilnība. Perfekta dzīvības simfonija. Šāda priekšspēle viņai vienmēr ir patikusi. Priekšspēle. Nē. Priekšspēle jau ilga gadu. Pietiekami saēdusi veselīgās šūnas. Pietiekami viņu smacējusi.. Viņa iegārdzās, ar rokām krampjaini ieķeroties vīrieša sejā, acu zīlītes iepletās it kā varētu uzsūkt kaut kripatu skābekļa, un ķermenis izmisīgi kampa pēc brīvības. „Mīļā, kuš... kuš....” vīrietis stingrāk sažņaudza rokas ap dzīvības maģistrāli, un vēroja kā viņa mēģina pretoties nenovēršamajai bezjēdzībai. Kādēļ gan? Kādēļ viņa nepretojās tam bezjēdzīgajam parazītam? Vai tiešām viņa nenovērtē vieglumu ar kādu aiziet laiks? Skaļi un krampjaini viņa mēģināja kaut reizi ievilkt gaisu krūtīs, tad vēl pēdējo reizi sažņaudzās viņas rokas un apklusa. Mazā, muļķe, bija saskrāpējusi viņa seju. Viņš maigi noguldīja viņas perfekto ķermeni uz grīdas un vēl mirkli to apbrīnoja. Tik sīktas dzīvības pilns, bet nu tik tukšs, tik trausls. Noskūpstījis viņas pavērtās lūpas viņš piecēlās un izgāja no istabas. Nekas vairs nebija svarīgs, izņemot mieru, kas dziedēja tukšumu viņa galvā. Viss ir tur, kur tam jābūt – nebūtībā. Rāmi aizvēris aiz sevis durvis vīrietis aizgāja no mājas un pirmo reizi pa īstam ieelpoja. Cik bezjēdzīgi var būt tādi sīkumi, kuri saēd tevi no iekšpuses, atsājot tikai ārējo čaulu, kuru kā kafijas krūzīti jātriec pret grīdu.