siers ar rumu

Manā mājā dzīvo spoks. Drīzāk tas ir gariņš ar garīgās veselības traucējumiem, bet mani tas netraucē, vismaz pārāk. Patlaban viņš virtuvē saplēsa kaut kādu trauku, bet arī par to es vairs neuztraucos. Es dzeru rumu, un man ir smieklīgi. Gariņš saka, ka viņa vārds ir Didondidams. Viņš arī ieminējās, ka viņš nav vienīgais šīs mājas astrālais iemītnieks. Didondidams nevar dzīvot bez sabiedrības, man šķiet, ka viņš nomirtu viens pats. Ak jā, tādēļ jau viņš arī nomira. Vakaros mans mazais, neredzamais draugs sēž uz gultas maliņas un lūdz, lai pastāstu pasaku. Viņš no tiesas domā, ka esmu īsts rakstnieks, nu tāds, kura jaunizdotās grāmatas izķer vienā mirklī, par kuru runā augstākajā sabiedrībā un kurš ir mazliet jucis. Pēdējais gan ir taisnība, bet es ļauju Didondidam domāt to, ko viņš vēlas domāt un katru vakaru saceru viņam jaunu pasaku. Aizvakar es viņam stāstīju par apburto mežu - ja cilveks iedams cauri šim mežam pieskaras kaut vienam kokam, tad šis cilvēks pats pārvēršas par koku. Vakar es izdomāju pasaku par nelaimīgu mīlestību - par kādu puisi un meiteni, kuri viens otrā iemīlas, bet viņi nāk no ģimenēm, kuras viena otru, maigi sakot, neieredz. Pasakas beigas bija traģiskas, un Didondidams mēģināja protestēt pret manu oriģinalitāti, kā galveno argumentu minēdams kaut kādu sekspīru, tomēr es nabadziņam piedevu viņa nezināšanu. Didondidam taču bija garīgās attīstības traucējumi. Es atvēru viņam acis, sākot lasīt morāli par to, ka es esmu rakstnieks, nevis kaut kāds seksa apsēsts pīrsings, vai vēl ļaunāk - kaut kāds pakaļdarinātājs. Apmēram puspudeli es runāju monologā, un Didondidams klusiņām klausījās, ik pa brīdim ar taustekļiem aizklādams savas austiņas, lai nedzirdētu kādu īpaši sulīgu lamuvārdu. Beigu beigās nabadziņš tomēr atzina manu garīgo pārākumu un ar asarām acīs lūdza piedošanu. Protams, es tēloju, ka esmu ārkārtīgi aizvainots un lepni klusēju. Kad Didondidams jau bija novests līdz pašnāvības slieksnim vainas apziņas dēļ, tad es beidzot atvēru muti, lai pateiktu..
-Nu es jau labprāt, tikai tad tev būs jāizdara viens mazs pakalpojums..-
Mans mazais,garīgi nepilnvērtīgais, astrālais draugs šņukstot sparīgi sāka māt ar galvu - jā, šis darīšot pilnigi visu,lai tikai es piedotu.
-Pilnīgi visu?- drošības dēļ pārjautāju.
Jā, bez šaubām, redz, nabadziņšļoti, ļoti nožēlo, ka esot apšaubījis manu ģenialitāti, viņš visu laiku esot zinājis, ka es esmu slavens un pasaulē atzīts rakstnieks, un ka sekspīrs esot bijis tikai plaģiātu meistars. Apmierināts noklausījos sava kalpiņa attaisnošanās runā un darīju viņam zināmas savas vēlmes.. Labi, labi - apmierināts es biju pēc tam, bet tas nav svarīgi. No rīta tāpat mani modinās plīstošu trauku skaņa, tādēļ - kādēļ gan neliegt sev kādu prieciņu? Taisnības labad gan jāpiebilsts, ka Didondidam šī lieta padodas varen labi. Jebkura sieviete ar viņa spējām vīrieti novest septītajās debesīs nekad nepaliktu par vecmeitu - tas ir kā bankā! Ja tikai jūs zinātu, cik debešķīgu stirnas cepeti šis astrālais brīnums var pagatavot! Pirkstiņus aiz labsajūtas var aplaizīt! Dažreiz man gan ienāk prātā, ka tas laikam nav labi, izmantot Didondidama neziņu sava vēdera labā ,bet... es domāju - nu kuram gan rup garīgi atpalicis mājas spoks! pff...
Tāds nu ir mans mazais mājas spociņš, par kuru es tik ļoti vēlējos jums pastāstīt. Ja nu gadījumā nāciet pie manis ciemos ,tad obligāti ņemiet līdzi pudeli ruma - man... emmm... es gribēju teikt - Didondidamam tas ļoti garšo.