durvis

-Tur ir durvis. Ej.
Viss ir sastindzis. Tas nebiju es, nebiju. Nebija mana mute, nē! Nemūžam nebija mana mute. Viņa neceļas. Neiet prom. Neatskatās, apžilbinot mani ar savu skumji zilpelēko. Viņa sēž tepat. Man ir mirušas rokas, ja nespēj aizturēt. Man ir pārkaļķojušās locītavas, ja nespēj skriet pakaļ. Domas sastingušas, un galvā kāds skaņi kliedz.
-Tur ir durvis. Ej.
Tas ir viss, kas man vajadzīgs. Saldenskāba pēcgarša mutē, izgrūžot šos vārdus. Vairāk neko nevajag, vispār neko vairs nevajag. Nekad, nekad nevajadzēs. Cenšos atsaukt atmiņā sākumu. Cenšos atsaukt iemeslus. Cenšos atsaukt nožēlu. Balss aizlūzusi, krīt un neceļas, iesprūst kaut kur starp smadzeņu neironiem un buksē.
-Tur ir durvis. Ej.
Truls nazis, ar kuru nogriezt mēli un Viņas kājas. Tās nebija Viņas kājas, kuras aizgāja. Tās bija citas. Svešas. Nemīlētas kājas, neskūsptītas kājas, nepateicīgas kājas. Cita kājas. Tie vairs nebijām mēs. Tie bija svešinieki.
-Tur ir durvis. Ej.
Klusums beržas bungādiņās, un izlīst aukstiem viļņiem pa ķemreni. Veiksmīgs viltojums, apzeltīts sūds, kopēta dzīve, aizlienētas sajūtas, nopirkts smaids. Aizvērtas durvis. No otras puses. No otras puses – aukstums, karstums un tukšuma pilnība. Vēljoprojām nespēju atrast sevi šajos vārdos. Nespēju neticēt, nespēju neapzināties. Nespēju teikt ko citu. Nekad nespēšu teikt ko citu. Nekad nespēšu atzīties, ka..
-Tur ir durvis. Ejam.