ābolīši

“Un cik ir tev?” viņa prasa viltīgi piemiegusi acis.
Es paskatos kabatās, paskaitu, pārskaitu un pasaku.
“Ha. Bet man ir divtik vairāk. Saproti? Divtik vairāk,” viņa atkal izplūst savās smaida bedrītēs un garšīgi čāpstina lūpas. “Divtik vairāk.”
Es pasaku atkal.
Viņa tad apvainojas un uzskrullē lūpu līdz zodam: “Tev nekādā gadījumā nevar BŪT mazāk. Tev NAV, nevis IR. “
Mēs tad klusējam, bet es nespēju neskatīties uz viņas piebriedušajām kabatām. Viņa to sajūt, redz, izriež sānus vēl plašāk kā plēšas un tad atkal smaida. Man pat liekas, ka viņai vaigu bedrītēs ir noslēpts divreiz vairāk kā man. Ar apaļām bērna acīm es saktos uz viņas kabatām, piedurknēm, iedobumiem un jūtu, kā sāk tecēt asaras. Es vairs neko nepasaku, bet tad viņa izvelk no savas grūsnās, rūtainās bikšu kabatas vienu - pašu lielāko, pašu dzidrāko un sārtāko. Piegrūž pie deguna, uzspēlēti skaļi sņauc iekšā smaržu un ļauj, lai mans sulīgums tek pār vaigiem. Brīdi patīksminājusies, sniedz man to, un atkal smaida: “Še. Ņem.” Man trīc rokas no augļa smagā salduma. Man trīc balss un es nespēju paēst, jo trīc arī kamols kaklā. Es neko nepasaku un viņa vairs nesmaida. Viņa skatās uz savām apaļajām rokām, kurās ir divtik vairāk. Viņa skatās uz saviem divtik lielajiem zābaku caurumiem, elpo divtik smagi un divtik ātri, bet neko arī nepasaka. Tad izņem vēl vienu un sviež prom. Arī nākamo. Un tad. Un tad un kā nikns lielgabals sāk šaut ar savām rokām visu kabatu saturu. Un tad sviež pāri sētai, pāri rudzupuķei, pāri debesīm, pāri ceļam. “Redzi?” viņa pie katra lādiņa izgrūž. “Redzi? Skaties!” Un tad viņai vairs nav divtik vairāk. Viņai vispār nav vairāk. Man pat liekas, ka viņas pašas arī nav vairāk. Tāpat kā manis nebija no sākuma. Es kožu atpakaļ viņas dotajā ābolā, noriju sulīgumu kopā ar kamolu un kožu vēl, izkožu visu ap serdi, izkožos līdz pat brūni lakoto sēkliņu kolonijai. Es izzvejoju viņas skatienu no zābaku purngaliem un kožu tālāk. Un tālāk - esam tikai mēs abi pie serdes. Un veramies viens otrā, kā pirmozreiz pa īstam ieraudzījuši. Kā pirmoreiz pa īstam zaguši.