magdalēna

Aizveru logus šovakar, aizveru acis Tavējās. Ziņkārīgi skatieni lai paliek citiem, lai lūr pa atlsēgas caurumu, lai liek glāzi pie sienas, lai!
Magdalēnai bija aukstas rokas, kad viņa mani skaņoja. Aukstas kā ledus, lai gan viņa pati bija auksta, izņemot acis, kuras dedzināja kā elles ugunis. Dažreiz Magdalēna tās izņēma ārā un nolika uz naktsskapīša kā gruzdošas oglītes, kuras slēpj uguni. Mēs gulējām zem vienas segas, un man sala no viņas pieskārieniem. Magdalēna man ausī čukstēja zaimus, mutē lika sniegpārslas un piesaldēja manas lūpas ar savējām. Ak, šīs labsajūtā un apmierinājumā gailošās acis! Aizmirsties no nakts, kura skumja un vientuļa rotājas ar zvaigznēm. Aizmirsties no svelstošā kauna, no skeletiem zem palaga, kuri citkārt, sāpīgi durstot ar kaulu šķembām, neļauj sapņot mierīgus sapņus.
Magdalēnai bija sūnuzaļa āda un aļģēm aizauguši mati. “Tu esi man, saproti? Tu būsi man, un vienmēr esi bijusi tikai man..” Jā, mīļā mana, jā! Acu zīlītes ieplešas un tajās pazūd bezgalība. “Apsolies man, apsolies mūžīgi..” Sajūtas tik dedzinoši aukstas, tik pazīstamas, tik sāpīgas, lāstekas mirdzinās ar aukstiem atspīdumiem un sola aizmiršanos. Tik saldi sola! Nejutīsi, nesāpēs, tikai vienu vārdu, saki –jā. Magdalēn, mīļā, kā es Tevi.. Runā vēl, neapstājies, melo man vēl, es gribu ticet, saldē vēl, lūdzu mīļā.. “Reiz dzīvoja kāda ūdens lāse, viņa bija augstu, augstu debesīs…” Elpa pārvēršas ledus kristāliņos, kuri krīt kā lodes manā ādā un neļauj atcerēties, ka ir bijis arī citādāk. Viņa spēlē elektrību manās smadzenēs. Katrs vārds, katra zilbe ka sīksīks piliens morfija, kurš iesūcas caur ausīm asinīs un solās palikt mūžīgi. “Un viņai ļāva izvēlēties – vai nosisties, izšķīstot simtiem molekulās, vai arī..” Es Tev apsolos, Magdalēn. O – mana Dieviete, es Tev zvēru! Es būšu tikai Tev, tikai Tev klausīšos un tikai Tev miršu un augšāmcelšos, tad atkal miršu, mīļā mana! Es atdošos bez atlikuma, es būšu, sadegšu putekļos, lai tikai spētu ienirt Tavā sūnuzaļajā un aimirsties! O, Māgdalēn, žēlīgā Magdalēn... Paliec tikai vēl brīdi, vēl man salst, vēl dzirdu čukstus aiz sienas, vēl jūtu..

Atvēru logus tikai nākošajā rītausmā. Magdalēna klusi snauda manā elpā. Es no Viņas vairs nešķiršos. Nav vajadzības slēgt durvis, kuras neviens nevērs vaļā.