runā

Viņš gulēja baltā, sterilā gultā. Gulēja, mazs un kroplīgs. Stāvēju pie durvīm, kad šīs nogurušās acis mani atpazina. Iemirdzējās prieks. Vienīgais, kas vēl bija spējīgs kustēties. Jutos drausmīgi neveikli šajā klusumā.
-Sveiks,- es mulsi Viņu uzrunāju. Nē, kādēļ tā? Tā ne! Lūdzu, tikai ne tā! Saulaina pilsēta, kad Viņš ar izcilību ir pabeiedzis prestižu augstkolu un ar mulsu lepnumu sejā soļo man blakus. Tikai tā. Tikai tā, un nekā citādāk. Aizveru acis, es esmu stipra. Esmu stipra. Stipra... Kaut kas sakustas. Viņš raksta. Seja ir sastingusi, kustības kantainas, stīvas un neveiklas, acīs redzama koncentrēšanās.
-Ko tu tur raksti, sīkum?- pienāku par soli tuvāk. Katrs solis dzeļ kā karstas ogles. Smadzenēs kaut kas sāpīgi pulsē, bet es eju vēl tuvāk. Vecā, brūnā grīda čīkst un protestē, bet es eju. Piesardzīgi. Lēni. Prātīgi. Vēl solis. Nu jau esmu klāt. Pie šīs prastās gultas, kura smird pēc slimnīcas un zālēm. Viņš rokās tur papīra lapiņu.
-Kas tas ir, sīci?
Acīs lūgums. Bažīgi skatos te uz Viņu, te uz sīko papīra strēmeli, kuru Viņš tur rokā.
-Man vajadzētu to lasīt?
Jā. Acis saka - jā.
Skatos uz balto paīru. Ar zīmuli uzvilkti vārdi. Stūraini un kantaini. Es negribu lasīt, es pirmoreiz dzīvē negribu lasīt to, ko Viņs ir uzrakstījis. Tomēr lasu.
“Es Tevi nedzirdu, bet Tu runā, lūdzu, runā.”

Zīlītes sastingst. Esmu atradusi vēl vienu portālu - starp ķeburiem uz lapeles un starp izbīļa pilno skatienu uz viņa patieso, lepnuma pilno prieku.
Atveru baltās durvis. Tās žēli nočīkst, un es pēkšņi iedomājos, ka vajadzētu ieeļļot enģes. Aiz čīkstošajām ir tikai viena gulta, novietota pie loga. Sistēma. Vadiņi viens pēc otra akli, bez apziņas, bez brīvas gribas seko galvenajam, iespraužoties mazā, samocītā ķermenītī.
Es zinu, ka tas ir Viņš. Neskrien man pretī, ar sajūsmu apķerdamies apkārt. Nerunā un nesmejas. Viņš pēdējā laikā vairs vispār nesmejas. Smird pēc zālēm. Acis ir izmocītas, bet tajās tik un tā parādās prieka atblāzma. Slims prieks. Sasodīti skumjš prieks. Pārņem sajūta, ka man vajadzēja pabeigt to grāmatu. Vajadzēja pabeigt. Lai tas būtu skaistākais laiks Viņa dzīvē. Lai tas būtu skaistākais laiks Mūsu dzīvēs. Asinsaites nevar pārraut ar attālumu. Apsēžos blakus viņa kroplajam un sāku stāstīt -Reiz, sen senos laikos.. dzīvoja kāds laimīgi precējies pāris.
Mazais Sīkums veras uz manām lūpām. Viņš nedzird, bet zin, ka es runāju. Turpinu stāstīt. Runāju ar smaidu uz lūpām, lai Viņs saprot par ko stāstu. Viņs saprot. Acīs ir koncentrēšanās; tās ik pa laikam ar laimīgu nopūtu pārksrien man pāri, kā glāstot, kā neizsakāmi priecājoties par manu klātbūtni. Par maniem vārdiem, kurus Viņš nedzird.

Nācu pie Viņa ik vakaru pēc darba, lai stāstītu šo pasaku. Katru vakaru, līdz Viņs aizmiga. Māsiņām apnika mani aizturēt,atgādinot, ka apmeklētāju laiks jau sen kā ir beidzies. Viņas tad apsēdināja mums abiem apkārt mazos bērneļus no citām gultiņām,lai arī viņi dzird pasaku pirms gulētiešanas. Es tagad pabeigšu to stāstīt. Mainīšu likteni un sakritības. Mainīšu. Mainīšu tik ilgi, kamēr pasaka beigsies ar cēlienu, kurā Viņš laimīgs skrien man pretī. Tik ilgi, kamēr mūsu bērni satiksies un Ziemassvētkos mēs viens otra ģimeni apdāvināsim ar pašdarinātiem niekiem. Izdomāšu citas beigas. Man jau sen to vajadzēja darīt.

Arī tajā saulainajā dienā, kad ārā bija pūļi ar ziediem rokās un sēru apspiestām sejām. Arī tad es turpināju stāstīt viņam. Par to, kā viss bija, kā visam vajadzēja būt. Cilveki ar mani nerunāja. Tie tikai dedzināja ar līdzjūtīgajiem pārāk iecietīgajiem skatieniem. Greizi blenza uz mani, bet Viņu apbēra ar zemi. Ar katru lāpstas metienu mani čuksti vērtās skaļāki. Un skatieni greizāki. Es sāku kliegt. Es nerunāju, nestāstīju, bet izkliedzu. Jo biezāks zemes slānis mūs šķīra, jo skaļāk es kliedzu mūsu stāstu. Asinsaites nevar pārraut ar attālumu! Pārējie nesaprata, bet es taču stastīju arī viņu stāstus! Arī viņu likteņi bija līdzvainīgi. Arī tos vajadzēja pārrakstīt, kā nederīgus, kapā iemestus scenārijus dzīvei. Labākus! Labākus un gaišākus, un dzīvības, dzīvības! un smaidu, un laimes pilnākus! Saproti? Nē, neaiztiec mani! Nepieskaries! Dzīvības pilnākus! Nepieskarieties, ļaujiet man pabeigt! Pats aizveries! Tu nesaproti ka tas mainīs visu? Klausies taču! Lūdzu, ieklausies! Lūdzu.. klausies. . Tikai, lūdzu, klausies... Neklausījās. Bažīgiem skatieniem viņi pavadīja mani prom. Aizveda prom. Atkal prom no Tevis.. Tomēr viņi atļāva rakstīt. Nelaida pie Tevis, bet ļāva stāstīt. Ļāva runāt. Katru vakaru pirms gulētiešanas es turpināju stāstīt mūsu dzīvi. Biju tikusi līdz vietai, kad Tu pabeidz vidusskolu, laimīgu skatienu sejā sakot man - paldies, māšel. Tu pabeidzi ar izcilību. Varēji pabeigt ar izcilību, bet to es izsvītroju. Tu pabeidzi un pat puķu kalni Tavās rokās nespēja aizēnot smaidu par gaišo nākotni, kura Tevi vēl tikai gaida. Vēl tikai gaida. Zini, kāda tā būs? Es izstāstīšu. Zinu,ka to gribi. Es katru vakaru to stāstu. Katru vakaru ap mani joprojām pulcējās bērni no slimnīcam. Viņi vienīgie saprot cik tas ir svarīgi. Un līdz ar manu miegu arī viņi izklīst pa saviem zārkiem.
“Es Tevi nedzirdu, bet Tu runā, lūdzu, runā.”