bimba

Aprasojis logs no abām pusēm, sēž un pārmetoši skatās man acīs. Urbjos šajā necaurredzamajā cietuma sienā, līdz ausīs sāk sanēt vientulība un nolemtība. Tik daudz cilvēku, tik daudz sarunu, tik daudz rokasspiedienu, bet tāds tukšums iekšās plosās, ka brīžiem knapi jāvaldas, lai nesākstu vemt. Lai nesāktu atgremot civilizācijas pārpalikumus, no kuriem pats barojos. Saņemu sevi rokās, vajadzētu savest kārtībā prātu un miesu, bet, pie velna, neviens jau neskatās. Tikai sirdsapziņa uzliek savas lasāmās brilles un meklē cietākas zobu protēzes: ar kurām veidot ierakumus un tranšejas; ar kurām grauzt bezdibeni, kurā atliek vien pirkstu galus iemērkt un tad nosisties; ar kurām sagrauzt asaru kanāliņus, kuri melo, jo tie nekad nepiepildās patiesi un īsti. Tie vispār nepiepildās, pat aiz sevis žēluma ne. Es apskaužu logu rūtis, tās raud tik skumji un patiesi, tik dabiski. Izgriezt gabalu un ielikt sev acu vietā, vēnu vietā, sirds vietā, visbeidzot - ielikt savā vietā. Es pats vēlētos būt savā vietā, bet viss jau pārpildīts. Man sevī nav vietas, smoku nost un bail, ka noslīkšu kaut kur starp sevis apzināšanos, eksistēšanu uz dzīvošanas ģenerālmēģinājumiem.