koridorīiiiiiiiiiiiiiiiis

Pelēkajā koridorā smirdēja pēc deguma un pēc puvušiem kartupeļiem. Nē, manā galvā smird pēc deguma –pārdeguši vadiņi. Viņas lielās.. kā tikko izceptas, siltas bulciņas. Kliedza par nepadarītiem darbiem, bet es tikai skatījos uz viņas muti, kā bērns, kurš gaida no krāsns izveļamies pirmo gatavo kukulīti, kā pusaudzis, slepenībā fantazēdams, kā šīs sarkanās lūpas apņem manu locekli, lai pēctam izsūktu to tukšu. Beidzis klausīties vel tikai apaļām, trulām acīm noskatījos kāšis varenais kliedzējstāvs pagaist no mana skatiena, pa ceļam sakliedzot uz vēl kādu slepenu perversuli. Viņa kliedz uz nepareizajiem. Vajadzētu uz tiem, citiem. Paskaties uz to tur, tieši uz desmitiem- liela, ļumīga dirsa un bēšas, plāna auduma bikses – caur tām ārā spiedās kunkuļains, kā nezmaisīta mannā putra. Kā želantīnā dzīvojošu kurkuļu bars. Viņas mute gremoja vīnogas; koda uz pusēm, kā dzīvus prusakus. Viņa nav pareiza. Atlaist. Skat, uz vieniem – pielīdējs un gultā slapinātājs, ar kalsnu fizionomiju un kārīgām, izsalkušām ačelēm. Nevainojams demagogs, izskalos smadzenes ka pat aci nepaspēsi pamirkšķināt. Samazināt algu. Es apstājos un kliedzu – rindā stāties! Paķeru bisi un šauju. Visiem starp acīm. Viņi klusē un blisina savas teļu acis. Kuš. Tu esi normāls, tu esi iederīgs. Iederīgs šajā lapseņu pūznī, kurā karaliene ir ar d izmēra cičiem un kliedzoši sarkanu apakšveļu.
-Kas ar tevi noticis?
-Galva sāp.
-Ņem, tas palīdz.
-Paldies.
Noriju sīko ripiņu, pat nepaskatoties. Viņi uztraucas. Bāž manī ķīmiju. Pa šaurajām spraudziņām, sviedriem noplūdušām uzacīm, lūr uz mani. Es esmu normāls. Tikai kauns prasīt vai viņi dzird savas domas. Es dzirdu tik skaļi, ka jāspiež ausis ciet. Dažreiz sajūtu. Viņas uzlauž manas paroles, ieslēdz mani rokudzelžos un tad šauj ar bisi. Es esmu izvarots. Pārskaities. Mani izvaro tā tur, uz pulkstens deviņiem. Jā ,tā pati ar debīli sašķeltiem matu galiem un koši ziliem nagiem. Nagi pārvēršas par ziloņiem un dipina prom. Skrien pa koridora sienām, taurēdami manu vārdu. Es te neiederos. Gribu okeānā pie ziloņiem. Pie ziloņmammām. Ziliem. Ziliem, ziliem ziloņiem. Pie ziloņu gejiem. Aizspiežu acis ar pirkstiem, tas ir farss. Drīz pāries. Viņi grib pareizo uzdot par nepareizo, lai pēc tam to padarītu pareizu un justos gandarīti, ka atgriezuši dzīvē vēl vienu. Kā padomju laikos, kur visus tādus slīcināja psihenēs, lai nemaitā godīgo, komunistisko gaisu.
-Tu gadījumā neesi saslimis?
Jā, esmu slims. Slims no jums. Slims, no izlikšanās par slimu, lai iederētos.
Izvelku bisi un šauju. Vadiņi deg sprakšķēdami ar baltām ugunīm. Acis aizmiglo dūmi un es redzu patiesību. Noguļos, lai labāk to saskatītu. Redzu kontūras, tās čukst un lokās un šņāc. Ziloņi aizdejo mazo gulbīšu deju man tieši gar degungalu. Klusums. Klusuma okeāns. Beidzot.