lapkritis

Esi savam liktenim mūza. Esi viss, kas nebiji man.


Atceries , Tu teici – precies ar mani, kad kokiem birs lapas. Parādi, kas es varētu būt.

Pilsēta zem manis modās. Sētnieki izkrakšķināja pirkstu kauliņus par godu sniega kupenām, tramvajs slinki nožāvājās pirms atvēra durvis pirmajam braucējam. Rīts ar kafijas krūzi rokās un smēķi zobos beidzot padevās un kļuva gaišāks.
Tavi bērni izskatās tik laimīgi šorīt. Viņiem ir vafeles ar medu un pienu. Tu sēdi blakus, lasi avīzi un šad tad pakušini viņu pārāk skaļās balsis. Man kauns no Taviem bērniem. Man riebj skatīties viņu acīs, kuras nav ne Tavējās, ne manējās. Un sāp teikt –
Ka tiešām vēlu
Pamanīju lapkriti
Mūsu rudenī