eksistē

Tu sēdi, smēķē, nesmēķē, elpo, neelpo. Tu esi, tad brīžiem neesi, bet to jau neviens nepamana, ja vien pats īpaši neafišējies. Skaties uz rokām, cauri tām uz grīdu, cauri tai uz akmeņiem. Turi akmeņus rokās, svied tos pret citiem, vienaldzīgi vai ar dusmām, bet neviens jau neatšķir, ja vien pats nepaskaidro. Kāda mesta akmens šķemba nobrāžas gar roku, āda mazliet pietūkst sarkana un sāpīga, ja pieskaras, un pieskaras arī. Tik patīkami intriģējoši pirkstu gali, kuri vērsti pret tevi. Saules aptumsums vai spilgts esības brīdis? Šīs rokas. Ietriecas tevī, paliek uz sekundes simtdaļu un atraujas. Pēc mirkļa, kad, šķiet, sirds uz mirkli apstāsies, tu tās uzrunā. Pārsteigti labvēlīga atsaucība. Mans dievs, cik viņa ir skaista! Tikai tad pamani, kā ķermenis aizvērsts prom, un rokas nelokāmi paliek sakrustotas. Saproti, ka tas nebija tik tīši, kā domāji, bet tu tomēr turpini. Runā tukšgaitā, jūties mazliet muļķīgi, bet vēl muļķīgāk - vairs nerunāt un pienest ziedus par neveiksmīgo teātra izrādi. Kam? Tev? Ak, lai, jau sen atskatīta epizode. Tu aizveries visam un atver durvis. Atvērtas tās vairs nav interesantas. Tieši tādēļ viltīgāk ir vērt vaļā visu, ko vien var atļauties. Uzzīmēt logus ar vaļējiem slēdžiem, noliekot dažus ikdienišķus priekšmetus uz palodzes. Skat, tas muļķis ir nolīdzis atslēdznieku ar deviņu klašu izglītību un tagad nesaprot, kādēļ zagļi nāk arvien biežāk. Tu varētu viņam paskaidrot, kā atvērt nevainības jostu bez atslēgām, bez laužņiem, bet nav vērts. Viņas pirksti jau ir prom, un tad saproti – ir jāceļas un jāiet, un tu celies un ej, apātiski dragājot sev ceļu, pat nepūloties paskaidrot, vai tas mērķtiecīgi vai inerces rezultātā. “Tev ir tik aizraujoša dzīve”, kāds tika ar apbrīnu nočukstējis, bet viņš jau nezin. Nenojauš, ka tu esi tikai mākslīgi ieinteresēts mērenas kvalitātes izrādē. Un ir vienalga, vai priekškars kritīs tagad vai pēc stundas, tas neko nemainīs, ja vien īpaši tu to īpaši neafišēsi.