koridorīiiiiiiiiiiiiiiiis

Pelēkajā koridorā smirdēja pēc deguma un pēc puvušiem kartupeļiem. Nē, manā galvā smird pēc deguma –pārdeguši vadiņi. Viņas lielās.. kā tikko izceptas, siltas bulciņas. Kliedza par nepadarītiem darbiem, bet es tikai skatījos uz viņas muti, kā bērns, kurš gaida no krāsns izveļamies pirmo gatavo kukulīti, kā pusaudzis, slepenībā fantazēdams, kā šīs sarkanās lūpas apņem manu locekli, lai pēctam izsūktu to tukšu. Beidzis klausīties vel tikai apaļām, trulām acīm noskatījos kāšis varenais kliedzējstāvs pagaist no mana skatiena, pa ceļam sakliedzot uz vēl kādu slepenu perversuli. Viņa kliedz uz nepareizajiem. Vajadzētu uz tiem, citiem. Paskaties uz to tur, tieši uz desmitiem- liela, ļumīga dirsa un bēšas, plāna auduma bikses – caur tām ārā spiedās kunkuļains, kā nezmaisīta mannā putra. Kā želantīnā dzīvojošu kurkuļu bars. Viņas mute gremoja vīnogas; koda uz pusēm, kā dzīvus prusakus. Viņa nav pareiza. Atlaist. Skat, uz vieniem – pielīdējs un gultā slapinātājs, ar kalsnu fizionomiju un kārīgām, izsalkušām ačelēm. Nevainojams demagogs, izskalos smadzenes ka pat aci nepaspēsi pamirkšķināt. Samazināt algu. Es apstājos un kliedzu – rindā stāties! Paķeru bisi un šauju. Visiem starp acīm. Viņi klusē un blisina savas teļu acis. Kuš. Tu esi normāls, tu esi iederīgs. Iederīgs šajā lapseņu pūznī, kurā karaliene ir ar d izmēra cičiem un kliedzoši sarkanu apakšveļu.
-Kas ar tevi noticis?
-Galva sāp.
-Ņem, tas palīdz.
-Paldies.
Noriju sīko ripiņu, pat nepaskatoties. Viņi uztraucas. Bāž manī ķīmiju. Pa šaurajām spraudziņām, sviedriem noplūdušām uzacīm, lūr uz mani. Es esmu normāls. Tikai kauns prasīt vai viņi dzird savas domas. Es dzirdu tik skaļi, ka jāspiež ausis ciet. Dažreiz sajūtu. Viņas uzlauž manas paroles, ieslēdz mani rokudzelžos un tad šauj ar bisi. Es esmu izvarots. Pārskaities. Mani izvaro tā tur, uz pulkstens deviņiem. Jā ,tā pati ar debīli sašķeltiem matu galiem un koši ziliem nagiem. Nagi pārvēršas par ziloņiem un dipina prom. Skrien pa koridora sienām, taurēdami manu vārdu. Es te neiederos. Gribu okeānā pie ziloņiem. Pie ziloņmammām. Ziliem. Ziliem, ziliem ziloņiem. Pie ziloņu gejiem. Aizspiežu acis ar pirkstiem, tas ir farss. Drīz pāries. Viņi grib pareizo uzdot par nepareizo, lai pēc tam to padarītu pareizu un justos gandarīti, ka atgriezuši dzīvē vēl vienu. Kā padomju laikos, kur visus tādus slīcināja psihenēs, lai nemaitā godīgo, komunistisko gaisu.
-Tu gadījumā neesi saslimis?
Jā, esmu slims. Slims no jums. Slims, no izlikšanās par slimu, lai iederētos.
Izvelku bisi un šauju. Vadiņi deg sprakšķēdami ar baltām ugunīm. Acis aizmiglo dūmi un es redzu patiesību. Noguļos, lai labāk to saskatītu. Redzu kontūras, tās čukst un lokās un šņāc. Ziloņi aizdejo mazo gulbīšu deju man tieši gar degungalu. Klusums. Klusuma okeāns. Beidzot.

salidojums

Pārāk skaļa un bezgaumīgi kliedzoša amatiere dzied uz zemās skatuves. Viņa neprot noturēt balsi, un tā jocīgi krīt, kad tik līdz augstākajiem toņiem. Apkārt baltiem galdautiem, pustukšām ēdienu bļodām un dzērieniem nolaistīti galdi, sastumti ap nelielās zāles malām. Pie tiem vēl sēž daži skaļi vīri, tur rokās grīļīgas glāzītes un smejas. Pārejie dejo zāles vidū, veido pamatskolnieku vilcieniņus, jaucas pa vidu pārīšiem, kuri cītīgi mīca iereibušos ķermeņus, un smejoties ar bērnišķīgu prieku rauj savā dejā visus, kuri bikli stāv malās.
Juta sasarkušu seju, mazliet izsmēretu tušu un aizsmakušiem smiekliem, savu mazo bērniņu klēpī satvērsui, dejo visiem pa vidu. Skolā viņa bija kautrīga, ar pārāk resnu bizi un metāla zobu platīti. Nevienam viņa tad īsti nepatika, un starpbrīžos mēs mēdzām pasmieties par viņas vecmodīgo blūzi. Viņa nomira dzemdībās, arī bērniņš neizdzīvoja, viņas vīrs Rihards sajuka prātā un izdarīja pašnāvību. Re, tur, pie galda, blakus uzvalkā tērptajam vīrišķim sēž Mārtiņš. Viņš direktora kabinetā pavadīja daudz vairāk laika, nekā stundās. Pirms pieciem gadiem iznāca no cietuma, un pēc tam pievērsās Dievam, par kuru patlaban cītīgi stāsta savam blakussēdētājam. Žēl puiša, bija pieteicies par brīvprātīgo baznīcas restaurēšanā, kad kādā tumšā ieliņā viņu piekāva līdz nāvei. Vēl šobrīd nav atrasts Mārtiņs slepkava, lai gan visi runā, ka tas esot bijis viņa kameras biedrs. Šai versijai gan nepiekrīt klases gudriniece - Inga. Viņas svaigo skaistumu nomainījis pieredzes pilns skatiens un pamatīgi ūdenī izplūdusi smiņķa kārta. Viņa pat skolā strīdējas ar visiem skolotājiem pēc kārtas, it īpaši ar ķīmijas skolotāju, kurš viņu beigās izvaroja turpat skolā,kad viņa pēcstundās pārrakstīja kontroldarbu. Līķi viņš noslīcināja Daugavā, bet tāpat pēc mēneša to atrada. Un re, tur mūsu Jānis. Skolā apaļīgs balamute, tagad atnācis džinsās, nevaļīgs, rokās vēl iepirkumu maisiņš. Jāsteidzas pie sievas, bet nu uz vienu glāzīti jau var palikt. Veco, labo laiku vārdā. Gadījums gan jāatzīst, komisks – nabadziņš gāja mājās no veikala, neveiksmīgi pakrita uz ceļa, un pat nepaspēja piecelties, kad viņa galvaskausu sašķaidīja smagā mašīna. Santa uzposusies bikšu kostīmā, flirtē ar Rihardu. Skolas skandalozākais pārītis, kurš šķīrās un atkal salaba ik pēc mēneša. Beigās Rihards apprecējās ar Jutu, jā ar to pašu bižaino, bet Santa pēc viņa pašnāvības aizbrauca uz ārzemēm strādāt par modeli. Ak, naivā. Viņu kopš pēdējās pornofilmas neviens vairs nav redzējis. Klīst baumas, ka Santa esot filmēšanas laikā kādam kaut ko tur nokodusi, par pārējo vēsture klusē.
Aiz sienām klusi satumst un nemākulīgā dziedātāja sāk atvadīties. Zāli pāršalc nožēlas vilnis, un paši spītīgākie dejotaji vēl azartiski sauc “bis”, drīzāk apliecinoties sev, ne aiz vēlmes turpināt iesākto. Cilvēki viļņveidīgi izplūst pa durvīm, čaukst jakas, klab papēži un skaļā balsī doti pompozi solījumi tikties biežāk, nākt ciemos un beidzot apskatīt jaundzimušos. Es arī slāju uz durvju pusi, bet tad mani satver kāda aizelsusies, slēpta prieka pārpilna roka, pagriež mani un iečukst ausī: “Mūsējie brauks pie Ingas, nāc tu arī!” Jutas seja staro aiz neslēptas sajūsmas un alkohola daudzuma. “Nu..” Ne mazākās vēlmes turpināt jau tā ieilgušo neveiksmīgo atmiņu restaurēšanu, izjukušo draudzības ķēžu līmēšanu un pārējo izlikšanos, bet beigās negribīgi piekrītu. Vairāk gan aiz noguruma pretoties. “Nu re, pat Jānis teica, ka mums vēlāk pievienosies!” viņa izsmej apmierinajumā un steidzas pavēstīt jaunumus pārējiem. Es velkos pakaļ Jutai, līdz vairs nejūtu dedzinošos skatienus mugurā.

siers ar rumu

Manā mājā dzīvo spoks. Drīzāk tas ir gariņš ar garīgās veselības traucējumiem, bet mani tas netraucē, vismaz pārāk. Patlaban viņš virtuvē saplēsa kaut kādu trauku, bet arī par to es vairs neuztraucos. Es dzeru rumu, un man ir smieklīgi. Gariņš saka, ka viņa vārds ir Didondidams. Viņš arī ieminējās, ka viņš nav vienīgais šīs mājas astrālais iemītnieks. Didondidams nevar dzīvot bez sabiedrības, man šķiet, ka viņš nomirtu viens pats. Ak jā, tādēļ jau viņš arī nomira. Vakaros mans mazais, neredzamais draugs sēž uz gultas maliņas un lūdz, lai pastāstu pasaku. Viņš no tiesas domā, ka esmu īsts rakstnieks, nu tāds, kura jaunizdotās grāmatas izķer vienā mirklī, par kuru runā augstākajā sabiedrībā un kurš ir mazliet jucis. Pēdējais gan ir taisnība, bet es ļauju Didondidam domāt to, ko viņš vēlas domāt un katru vakaru saceru viņam jaunu pasaku. Aizvakar es viņam stāstīju par apburto mežu - ja cilveks iedams cauri šim mežam pieskaras kaut vienam kokam, tad šis cilvēks pats pārvēršas par koku. Vakar es izdomāju pasaku par nelaimīgu mīlestību - par kādu puisi un meiteni, kuri viens otrā iemīlas, bet viņi nāk no ģimenēm, kuras viena otru, maigi sakot, neieredz. Pasakas beigas bija traģiskas, un Didondidams mēģināja protestēt pret manu oriģinalitāti, kā galveno argumentu minēdams kaut kādu sekspīru, tomēr es nabadziņam piedevu viņa nezināšanu. Didondidam taču bija garīgās attīstības traucējumi. Es atvēru viņam acis, sākot lasīt morāli par to, ka es esmu rakstnieks, nevis kaut kāds seksa apsēsts pīrsings, vai vēl ļaunāk - kaut kāds pakaļdarinātājs. Apmēram puspudeli es runāju monologā, un Didondidams klusiņām klausījās, ik pa brīdim ar taustekļiem aizklādams savas austiņas, lai nedzirdētu kādu īpaši sulīgu lamuvārdu. Beigu beigās nabadziņš tomēr atzina manu garīgo pārākumu un ar asarām acīs lūdza piedošanu. Protams, es tēloju, ka esmu ārkārtīgi aizvainots un lepni klusēju. Kad Didondidams jau bija novests līdz pašnāvības slieksnim vainas apziņas dēļ, tad es beidzot atvēru muti, lai pateiktu..
-Nu es jau labprāt, tikai tad tev būs jāizdara viens mazs pakalpojums..-
Mans mazais,garīgi nepilnvērtīgais, astrālais draugs šņukstot sparīgi sāka māt ar galvu - jā, šis darīšot pilnigi visu,lai tikai es piedotu.
-Pilnīgi visu?- drošības dēļ pārjautāju.
Jā, bez šaubām, redz, nabadziņšļoti, ļoti nožēlo, ka esot apšaubījis manu ģenialitāti, viņš visu laiku esot zinājis, ka es esmu slavens un pasaulē atzīts rakstnieks, un ka sekspīrs esot bijis tikai plaģiātu meistars. Apmierināts noklausījos sava kalpiņa attaisnošanās runā un darīju viņam zināmas savas vēlmes.. Labi, labi - apmierināts es biju pēc tam, bet tas nav svarīgi. No rīta tāpat mani modinās plīstošu trauku skaņa, tādēļ - kādēļ gan neliegt sev kādu prieciņu? Taisnības labad gan jāpiebilsts, ka Didondidam šī lieta padodas varen labi. Jebkura sieviete ar viņa spējām vīrieti novest septītajās debesīs nekad nepaliktu par vecmeitu - tas ir kā bankā! Ja tikai jūs zinātu, cik debešķīgu stirnas cepeti šis astrālais brīnums var pagatavot! Pirkstiņus aiz labsajūtas var aplaizīt! Dažreiz man gan ienāk prātā, ka tas laikam nav labi, izmantot Didondidama neziņu sava vēdera labā ,bet... es domāju - nu kuram gan rup garīgi atpalicis mājas spoks! pff...
Tāds nu ir mans mazais mājas spociņš, par kuru es tik ļoti vēlējos jums pastāstīt. Ja nu gadījumā nāciet pie manis ciemos ,tad obligāti ņemiet līdzi pudeli ruma - man... emmm... es gribēju teikt - Didondidamam tas ļoti garšo.

pirmais teikums numur divi (uzkod zivi)

Nāve atnāca svētdienas vakarā,kad es bezdarbībā un bezpersonībā sēdēju pie datora. Viņa izdzēsa pilnīgi visu pornogrāfiju pat no manām slepenākajām mapītēm un pārvērta manu peli rozā, pūkainā priekšmetā. Pāris minūtes sēdēju krēslā, jo nevarēju pastāvēt.
Kad šoks bija pārgājis sāku dauzīt savu pauri pret montoru. Dažbrīd, kad sāka sāpēt galva, dauzīju monitoru pret galvu. Kad man apnika, tad dauzīju Nāves galvu pret monitoru. Viņai tas diez ko laikam nepatika, jo attapos ar tualetes podu ap kaklu.
Izdomāju, ka labāk uz kreņķiem iedzeršu alu. Slāju uz ledusskapi, bet tur jau priekšā Nāve tempa manu pēdējo aliņu, un pildīja tukšās pudeles ar pērnāgada pienu. Tā nu man bija pilns ledusskapis ar sapelējušu pienu.
Asarām acīs noslīgu pret sienu un lūdzos, lai drīzāk ņem mani. Manai dzīvei bija zudusi visa jēga - pat zeķes sāka neciešami smirdēt. Toties nāve, skaļi atraugājusies, paziņoja, ka es šai neesot vajadzīgs. Vajag,lai es samaksāju alimentus, citādāk visu mūžu tikšu dupsēts un viss,ko redzēšu būs tikai restota saule.
Tad Nāve aizgāja, pa ceļam paņemot pat cukurtraukā noslēpto vitamīnu un nosoloties atnākt nākošsvētdien.

pirmais teikums numur viens.

Viņš skatījās pa logu un smējās, klusi un pārliecinoši, un neviens visā pasaulē, arī ne viņš pats, nevarēja pateikt šo smieklu cēloni. Acis labsajūtā samiedzās un iesākumā klusie smiekli kļuva arvien skaļāki, līdz pārvērtās par nevaldāmu lavīnu, kura uzsūca sevī visus apkārtesošos sīkumus – galdu, kafijas krūzi, izlietni, tējkannu, krēslu un pat miskastes maisu, kurš jau pāris nedēļas visu aizmirsts mētājās virtuves stūrī. Sienas sagrīļojās un pazuda, acis piepildījās ar asarām un vēders sarāvās krampjos. Kafijas krūzīte aizlidoja un sašķīda pret grīdu, lauskas klusi trīcot pievienojās lavīnai un tikai ierautas nebūtībā. Nekas vairs nebija svarīgs, viņš pielēca kājās, joprojām smiedamies atrāva skapīša durvis, aiz kurām slēpās pašapmierināti porcelāna šķīvīši un bļodiņas. Viena rokas kustība - arī šie iedomīgie pūšļi gulēja pie viņa kājām, veidojot savdabīgu rakstu, kurā noslīka visa pasaules nejūtība un snobiskums. Drīz jau grīdu rotāja visas servīzes, krūzītes, glāzītes, un likās ,ka tām jau sen bija lemts tur atrasties. Haoss bija vienīgā un īstā pasaules kārtība.
Ar čību paspēris malā lauskas, viņš izsoļoja no virtuves. Istabā bija klusums, viņa sēdēja bailīgi ierāvusies dīvāna stūrītī un pat neuzdrošinājās paskatīties apkārt. Viņš satvēra sievietes rokas un pierāva viņu kājās. Smējās tieši sejā, smējās par šīm nožēlojamām asarām, kuras izķēmoja viņas skaisto sejiņu, smējās par izmisuma pilnajiem čukstiem, kuri lūdza, lai viņš pārstāj. Nē. Nepārstās. Kādēļ gan? Kādēļ gan tas vajadzīgs? Vīrietis ar spēku nogrūda sievieti uz grīdas, kur arī bija viņas īstā vieta. Tad viņš piegāja pie loga, un smiekli lēnām pierima, līdz apklusa pavisam. Ar pieri atspiedies pret vēso loga rūti viņš aizvēra acis. Perfekti auksts un gluds stikls. Stingri noteikta lietu kārtība šajā haosā. Šajā tukšuma haosā, kurš bija izpleties pa visām ķermeņa šūnām. Katrs sīkums bija svarīgs ar savu bezjēdzību. Tukšums aprija visas domas un izvēma tās atpakaļ. Ak Dievs, laiks tā skrien! Slīd caur sastingušiem pirkstiem un pazūd nebūtībā, pazūd visu lietu ierastajā bezjēdzībā.
„Cik ilgi Tu to zini?” viņš kā ar dūri iztrieca klusumā caurumu.
„Nevajag..”
„Cik. Ilgi. Tu. To. Zini.” Vārdi tika izgrūsti caur sakostiem zobiem, un pirksti nevilšus savilkās dūrēs.
„Pirms gada.”
Viņš iesmējās un atrāva pieri no stikla. „Un kad tu beidzot nosprāgsi, m?”
„Lūdzu...”
„Es tev uzdevu jautājumu!”
Atbildes vietā sekoja krampjaini šņuksti. vīrietis aprauti iesmējās un notupās līdzās sievietei ar aukstu interesi vērodams viņas seju. Tātad tāda izskatās mirēja seja. Ar sarakanām, noraudātām acīm un saburzītu ādu.
„Mīļā...” viņš skumji nopūtās un apskāva raudošo un bezpalīdzīgo radījumu. „Mīļā. Tu man varēji pateikt. Es taču būtu sapratis, mazā.. ai, mazulīt, kādēļ tu man nepateici agrāk...” Rokas aijāja šņukstošo augumu un lūpas turpināja maigi apklusināt asaru plūdus. „Mīļā....” viņš turpināja, līdz mīļā nomierinājās un viegli drebot piekļāvās pie aukstajām rokām, kuras tik prasmīgi mācēja viltot siltumu.
Viņš pacēla sievietes zodu augšup un maigi pieskārās pierei. Acis glāstīja viņas ādu. Cik gan perfekti bija radīts ķermenis! Gluži kā kāda ģeniāla un jukuša arhitekta mākslas darbs – tik silts un tik pilns ar pulsējošu dzīvību. Templis miesiskās mīlestības pielūgšanai. Tik perfekti izdomāts katrs sīkums, katrs asinsvads, katra šūniņa savā vietā, katrs skrismlītis veido līdz apbrīnai perfektu un saskanīgu simfoniju. Acis apbrīnoja šo matemātiski aprēķināto templi, lūpas noskūsptīja sievietes pieri, un rokas maigi ceļoja no auss ļipiņas līdz atslēgas kaulam, liekot viņas ķermenim saldkaisli notrīcēt un atsaukties uz katru rokas kustību. Pefrekts mākslas darbs, kuru no iekšpuses saēda nenozīmīgs parazīts. Nevarēja pieļaut, ka tas vēl vairāk sabojā šo skaistumu, šo baudas nojautās maigi trīcošo ķermeni. Viņa rokas sažņaudzās ap viņas kaklu un izjuta dzīvību plūstam pa asinsvadiem. Sievietes elpa aizcirtās, un lūpas sniedzās pēc skūpsta. Viņai patika nežēlīgums, bet viņš ciest nevarēja vardarbību. Nevarēja saprast kādēļ jāskrāpē tāds skaistums. Pilnība. Perfekta dzīvības simfonija. Šāda priekšspēle viņai vienmēr ir patikusi. Priekšspēle. Nē. Priekšspēle jau ilga gadu. Pietiekami saēdusi veselīgās šūnas. Pietiekami viņu smacējusi.. Viņa iegārdzās, ar rokām krampjaini ieķeroties vīrieša sejā, acu zīlītes iepletās it kā varētu uzsūkt kaut kripatu skābekļa, un ķermenis izmisīgi kampa pēc brīvības. „Mīļā, kuš... kuš....” vīrietis stingrāk sažņaudza rokas ap dzīvības maģistrāli, un vēroja kā viņa mēģina pretoties nenovēršamajai bezjēdzībai. Kādēļ gan? Kādēļ viņa nepretojās tam bezjēdzīgajam parazītam? Vai tiešām viņa nenovērtē vieglumu ar kādu aiziet laiks? Skaļi un krampjaini viņa mēģināja kaut reizi ievilkt gaisu krūtīs, tad vēl pēdējo reizi sažņaudzās viņas rokas un apklusa. Mazā, muļķe, bija saskrāpējusi viņa seju. Viņš maigi noguldīja viņas perfekto ķermeni uz grīdas un vēl mirkli to apbrīnoja. Tik sīktas dzīvības pilns, bet nu tik tukšs, tik trausls. Noskūpstījis viņas pavērtās lūpas viņš piecēlās un izgāja no istabas. Nekas vairs nebija svarīgs, izņemot mieru, kas dziedēja tukšumu viņa galvā. Viss ir tur, kur tam jābūt – nebūtībā. Rāmi aizvēris aiz sevis durvis vīrietis aizgāja no mājas un pirmo reizi pa īstam ieelpoja. Cik bezjēdzīgi var būt tādi sīkumi, kuri saēd tevi no iekšpuses, atsājot tikai ārējo čaulu, kuru kā kafijas krūzīti jātriec pret grīdu.

Rakstāmais stāv milimetru no papīra un pacietīgi gaida pavēli. Stāsti rodas galvā, nav vajadzības tos pierakstīt. Pierakstītiem stāstiem zūd pievilcība, tāpat kā izdzīvotai mīlestībai, iekārei un simpātijām.

ritms

Tās mazās sudraba sliedītes, kuras paliek pēc īpaši skaistiem mirkļiem. Pat vairs nesāp, kad skatos ar plaši atvērtām acīm. Vismaigākie mēness rieti, vissmalkākie rīti, izpīti ar gaismēnām.
Ritmā ierakstīties,
Dzīpariem izvīties,
Vārdiem aptīties -
Ritmā, ritmā…
Viļņi izkūst acu zīlītēs, apveļas otrādi un atkal krīt uz leju. Varētu pārdot mirkli par kaudzi ar mazām lapiņām, uz kurām rakstīt kardiogrammas. Varētu pārdot visus savus dzejoļus, visus savus vārdus. Un Viņš tad skatītos, atkal justu, smietos un nemaz nesāpētu. Tici, es to varu. Izlīt jūrā līdz matu galiņiem, atdot to visu, un pāri paliktu tikai putas, vairs nejustu mirkļus, tikai mūžību un bezgalību.
Tu atnāci tajā reibuma pilnajā aizmiršanās mirklī – atnāci un teici – es palikšu te. Te ir tik labi, pie jums abiem, ir tik labi. Tu iebridi dziļi iekšā, atstāji brīnuma pēcgaršu un teici – es būšu labākais, kas ar jums abiem ir noticis. Mēs tikmēr gulējām aizmirstības pašā viducī, vairs nebūdami debesīs un vēl arī ne realitātē - mazliet (ie)mīlējušies un tikai mazliet domājoši. Domāt mēs sakām pēc tam – katrs pa savam, katrs savā perspektīvā, bez iespējām krustoties pat aiz laika robežām, bez nojausmas, ka mūsu krustpunkts, patiesībā, jau sen ir šķērsots.


Redzi, mans mazais puisēn. Skaties, lūdzu! Debesis šodien ir īpaši spilgtas, varbūt Tev izdosies saskatīt to zilbošo ziluma veldzi! Mīļais puisēn, es neraudu, tikai gruzis acīs. Bet Tu skaties augšā, tikai skaties! Es vēl ticu, ka Tu vari tāpat kā senāk. Es vēl neesmu atdevusi visu. Vēl nav beigas, vēl nav laiks melniem toņiem un klusumam. Puisīt, vēl nav laiks..
Tu aizgāji tādā pašā reibuma naktī, kādā biji atnācis, nicīgi nospļaudamies – es vairs nebiju vērta. Mēs vairs nebijām vērti. Dažreiz vēl domāju, kā būtu, ja Tu vēl būtu, ja vēl elpotu man blakus vai tālu prom. Iesākumam – kā būtu, ja Tu elpotu? Dažreiz vēl spēju skatīties uz apaļajiem vēderiem, kuri drīz plīsīs aiz prieka un lepnuma – aiz dzīvības pārpilnības tajos. Dažreiz vēl tikai dusmas kā dūres triecas pret debesīm un nolād visus bez izņēmuma, bez šķirošanas un bez apdoma. Dažreiz vēl domāju par pašnāvību kā par par cinisku veidu, kā paņirgāties par sāpēm. Par sāpēm četru stundu garumā, kliedzieniem, lamām, lūgumiem, elsām, un tad.. par klusumu…Klusums bija mana alga. Klusums bija mūsu alga. Tikai liktenis vēl ņirdza man sejā. Redzi, cik klusi mirst sapņi – viņš aizsmacis sēca ausī, glāstīja nabassaiti Tev ap kaklu un nespēja vien atdzerties manu izmisumu.
Es Viņu dažreiz nēsāju sev līdzi, iesietu lakatiņā un noslēptu no lozņājošiem, svešiem skatieniem. Drēgnos vakaros es jūtu Viņa elpu ritmā sitamies, un jaucamies ar sirdspukstiem. Tumšās naktīs Viņš mostas no murgiem un sauc mani sev blakus. Rītos Viņš izcīna sauli, un tad es stāvu Viņam blakus, lepnuma un prieka apstarota. Mans mazais Varonis, izaugs un būs cīnītājs. Izlauzīs gaismas, sašķiros ēnas un čukstos atklās pustoņu noslēpumu.




Pa maziem gabaliņiem es drupinu Viņa pelnus tintnīcā. Katru vakaru pa naža galiņam, skumjākos pa diviem. Viņam tik ļoti patīk rakstīt, izvilkt burtu pa burtam, likt mozaīkas un veidot zūdošas atbalsis, kuras rimti noklust.
Ritmā sāp
Ritmā dzīst
Tava neesamība
Ritmos dzīvo


Tās mazās sudraba sliedītes, kuras paliek pēc īpaši skaistiem mirkļiem. Pat vairs nesāp, kad skatos ar plaši atvērtām acīm. Vismaigākie mēness rieti, vissmalkākie rīti, izpīti ar gaismēnām.
Ritmā ierakstīties,
Dzīpariem izvīties,
Vārdiem aptīties -
Ritmā, ritmā…
Viļņi izkūst acu zīlītēs, apveļas otrādi un atkal krīt uz leju. Varētu pārdot mirkli par kaudzi ar mazām lapiņām, uz kurām rakstīt kardiogrammas. Varētu pārdot visus savus dzejoļus, visus savus vārdus. Un Viņš tad skatītos, atkal justu, smietos un nemaz nesāpētu. Tici, es to varu. Izlīt jūrā līdz matu galiņiem, atdot to visu, un pāri paliktu tikai putas, vairs nejustu mirkļus, tikai mūžību un bezgalību.
Tu atnāci tajā reibuma pilnajā aizmiršanās mirklī – atnāci un teici – es palikšu te. Te ir tik labi, pie jums abiem, ir tik labi. Tu iebridi dziļi iekšā, atstāji brīnuma pēcgaršu un teici – es būšu labākais, kas ar jums abiem ir noticis. Mēs tikmēr gulējām aizmirstības pašā viducī, vairs nebūdami debesīs un vēl arī ne realitātē - mazliet (ie)mīlējušies un tikai mazliet domājoši. Domāt mēs sakām pēc tam – katrs pa savam, katrs savā perspektīvā, bez iespējām krustoties pat aiz laika robežām, bez nojausmas, ka mūsu krustpunkts, patiesībā, jau sen ir šķērsots.

Skaisti.

Viss ir līdz pretīgumam īsts. Es šorīt izvēmu emocijas ārā, tās bija sasmakušas un izskatījās kā sapelējis, kunkuļos savēlies jogurts. Kaimiņi sāka klapēties pie durvīm un bļaustīties – izmetīšot mani no dzīvokļa, ja es turpināšu smirdināt visu māju. Viss viens. Paņēmu savu kartona kasti, viskija pudeli un gribēju tīties prom. Skaistie sapņi lai paliek skaistiem cilvēkiem. Pirms aiziešanas es saplēsu visus traukus sīkās drumstalās un apgāzu ledusskapi. Atradu maizes gabalu un barankas – ļoti jauki. Žurkām arī ir vēlme pamieloties, lai jau rij manas dvēseles samazgas tāpat kā to dara kaimiņi glāzi pie sienas piespieduši. Viskijs bija labs, maita tāds. Tik labs, ka es jau sāku pārdomāt savu lēmumu pazust no pretīgās bloku mājas, kur ārpusē vakaros vienmēr salasās lūriķi, lai pirms vai pēc dzeršanas varētu sniegt sev kārtējo neīsto baudu. Piedrāzt, palikšu šeit. Ejot uz virtuvi iekāpu savā vēmekļu peļķē. Virtuvē žurkas rija manu dvēseli un nikni rūca, ja es piegāju tuvāk. Viss kā jau dabā iekārtots: cilvēki rij ķermeņus, bet žurkām kā jau parasti tiek pārpalikumi...
Zvans pie durvīm – divi vīrieši, vīns un vīraks, okultisms, sarunas par dzīves jēgu un tamlīdzīgām muļķībām. Žurkas apklusa un klausījās, kaimiņi aiz sienas tramīgi spieda klāt ausi glāzēm. Pilna šļirce laimes, lēnām sajaucas ar asinīm un plūst cauri pirkstiem, cauri matiem, cauri laikam un vīriešu lūpām. Viņi garšoja ļoti jauki, un smaržoja pēc lētām sievietēm.
„Skaties!” es aizsmakušā balsī pavēlēju vienam no viņiem. Izrāde var sākties, dzīves jēga gulēja uz grīdas ar rokām piesietām pie radiatoriem un kunkstēja visu svēto vārdus. Es biju svēta, asinis bija svētas. Žurkas bija svētas, miesa bija svēta, piepildīta. Elpas sajaucās, līdz nevarēja atšķirt neko, sajūtas iegrima dziļi iekšā un uzsprāga, atstājot aiz sevis lētuma piegaršu. Kaimiņi beidza kopā ar mani, pulsējot aiz svētlaimes.
„Lai no jums vairs ne smakas nebūtu, kad atnākšu,” paziņoju atsienot rokas no radiatoru trubām. Izlēju pēdējo vīnu sev rīklē un gāju prom. Pēc tam es sakņupusi uz ceļiem atkal vēmu. Lamājos un vēmu. Žurkas nepacietīgi skraidīja apkārt, gaidīdamas, kad atdošu viņām savu dvēseli. Nahuj, nedošu! Neatdošu! Tinieties prom, nožēlojamās, ejiet pārojieties, tas mums visiem patīk vislabāk! Neciešu žurkas, neciešu, ka viņas vienīgās glūn aiz stūra, gaidot manu sabrukumu, lai varētu nodoties gastronomiskām izvirtībām. Gan satikšu kādu cilvēkveidīgu žurku. Ir jābūt kādam, ir.. tikai piecelties, tikai nesabrukt. Blakus mājā sēdēja vientuļas sievietes ar vientuļiem sapņiem. Viņas pienākuma pēc gulēja ar saviem vīriem, pienākuma pēc sapņoja par kaut ko labāku, bet vientuļās naktīs viņas klusi raudāja. Paceltas dūres krītošā skaņa bija līdzīga pātagas švīkstoņai gaisā. Lūpa piepampa un asinis lēnām pilēja uz grīdas. Bērni pārbijušies brēca un raustīja tēvu aiz drēbēm. Ō, es dievinu pastaigas pa netīrām ielām. Tur var satikt daudz laimes pārdevējus, tikai jāmāk maksāt. Žurkas badīgi rakņājās pa miskastēm, ar saviem dzeltenajiem zobiem grauzdamas skapju skeletu ribas. Atvēru muti un ļāvu pasaulei plūst caur mani. Pasaule savijās ar manām vēnām un dejoja uz manām aknām, tā bradāja manas smadzeņu krociņas un dunēja ausīs. Es mācēju samaksāt, mani pazina. Izrāde var turpināties. Es nebiju pasaule, es biju Visums. Žurkas atkāpās, nikni vicinot astes. Šonakt es savu dvēseli neatdošu, šonakt es atdošos. Skaties, cik tas līdz pretīgumam īsti! Pieliec glāzi pie sienas!

krievi

Rīts, kad saules drēgnais atspīdums, vardarbīgi izlīdis caur nespodra loga rūti, krāso manas rokas raupji pelēkos toņos. Es dzeru stipru kafiju ar šņabi un smēķēju. Dažreiz klepoju, līdz gar acīm sāk riņķot melni sarkanīgi plankumi, un, šķiet, plaušas pa gabaliņiem mērķtiecīgi rāpjas ārā, lai labprātīgi nomirtu. Man nav naudas, lai ietu pie ārsta. Man nav naudas, lai paēstu. Man nav naudas, lai samaksātu īri. Šodien nāks īpašnieks, ņirdzošā smīnā saviebtu seju, un izspers mani ārā kā tarakānu. Samīcīs ar kurpi un apmierināti kvieks, lai padarītu šo brīdi vēl pazemojošāku un neciešamāku.
Es tikmēr dzeru kafiju, smēķeju un cenšos nelikties ne zinis par netīri dzeltenīgajiem apmetuma gabaliem, kuri krīt līdzīgi resnām, beigtām mušām. Augšā, virs manas virtuves atkal drāžas kaimiņi. Viņi pēdējā laikā to dara īpaši bieži. Cenšos nedzirdēt perversā ritmā skanošo “о Боже ”. Tas viņu dievs ir pārāk auglīgs. Pieražojies jau pilnu istabu ar sīkiem, brēcošiem kverkšķiem. Griesti virs manas galvas no pretīgo brēkaļu svara jau ir noliekušies bīstami zemu. Man trīc rokas, kad mēģinu aizšķilt sērkociņu, un tad atkal uznāk klepus lēkme. Griesti sāk aizdomīgi šķobīties un līgoties, izspiežot punu uz leju. Aizveru acis un ierauju vēl vienu šļuku spirtotās kafijas. Puns ar žēlu čīkstoņu atveras, un no tā kā strutas spiežas ārā bērni, veci cilvēki un botas. Krīt kaudzē uz plīts, ripo pa grīdu līdz manām kājām, un es bailēs uzraušos uz palodzes. Viņi blisina acis, ķeksīgām rokām rauš putekļus no uzacīm. Klajā neapmierinātībā rauc piepūstos ģīmjus. Un krīt. Kaut nosistos, es pieķeru sevi lūdzam. Bet nē, kur nu! Kafijas krūzītē ieveļas viens īpaši nešpetns, svītrains gnīda un sāk kviekt kā pusnokauts kuilis no laimes, ka palicis dzīvs.. Puns gtriestos kļūst plašāks, un viņi tikai krīt. Vēl un vēl. Krīt, līdz pēkšņi paliek bail, ka noslīkšu šeit, starp viņiem, ka nosmakšu, ka pazudīšu, ka neatradīšos, ka..
Ievelku elpu, rokas joprojām neganti trīc un ir aukstas. Visas varbūtības griežas gar acīm kā zeltītas zvaiznes, bet arī tās pazūd ņerkstošajā mudžeklī un zaudē savu jēgu. Elpot paliek arvien grūtāk, sirds prasās ārā, un es ar kājām vārgi atsperos pret palodzi, lecu, piezemējos otrā pusē un skrienu prom. Pa ceļam nobrāžu seju un rokas, bet neapstājos. Tāpat mani izliktu ārā. Tikai kafijas krūzītes mazliet žēl.

Ievada vietā

Biju noskrējusies līdz bezsamaņai, kad, iegājusi dzīvoklī, konstatēju neparastu tīrību un kārtību. Parasti te viss bija samētāts kur pagadās, un lai man nemēģina iestāstīt, ka visas sievietes ir kārtīgas, bet šoreiz – drēbes glīti salocītas stāvēja uz krēsla, mazais brūni lakotais galdiņš istabas viducī skaisti rotājās ar linu krāsas sedziņu, sarkanais paklājs, kurš aizņēma lielāko platību no grīdas, izsūkts tīrs un spodrs, vecais dīvāns pārsegts ar strīpainu segu pelēksārtos toņos – nu, īsāk sakot, Paradīze Zemes virsū. Man vienmēr ir patikusi tā pieticības gaisotne, kura te valdīja – mazliet smaržoja pēc padomju laika mēbelēm un veciem cilvēkiem, bet vismaz bija kluss. Nometu somas stūrī un iekritu gultā, prātojot, vai tiešām Santa būtu atkal uzsēdusies uz vitamīna. Tāda kārtības mānija viņai bija tikai zem dozas, man tādās reizēs bija pat bail aizmigt – ja nu viņa izdomā mazgāt logus no ārpuses mūsu trešajā stāvā? Traģiski. Nākošā diena pēc šādiem pedantiskuma reidiem bija atiešanas diena – ne mazāk paciešama, kā negulētās naktis ar putekļu slotiņu rokās. Pagājušajā reizē viņa sāka spārdīt skapi, jo tas esot runājis rupjības. Pēc sarunas ar mūsu lakoto skaiduplākšņu iemītnieku, Santa skrēja ārā, lai slīcinātos Daugavā. Tādos mirkļos, Santas pirmais vārds bija šizofrēniķe un hobijs – histēriju uzburšana no zila gaisa, dabas dots talants, tā teikt. Tad pat es knapi valdījos, lai neskrietu prom, nospļaujoties par draudzeņu būšanu.
Nopūta pārvēlas pār lūpām, un acu plakstiņi aizvērās paši no sevis. Tikai nedomāt, lūdzu, nedomāt. Negribu zināt, kur viņa atrodas, negribu zināt, ko viņa patlaban dara, negribu, negribu, negribu... Galvenais - šeit esmu viena pati. Sega pacēlās un, klusi murrādama, ietina mani siltā ritulītī, diena uz pirkstgaliem zagās prom un bija neizsakāmi jauki būt šeit – klusumā ar pilsētas slāpētajiem trokšņiem aiz loga un vientulību, kuri klusi aijāja miegā. Kad atvēru acis, man priekšā jau rēgojās Santas seja.

„Nu, guļava? Beidzot pamodies?” atskanēja tik labi pazīstamā, bravūrīgā balss.
„Tā varētu teikt,” atmurmināju, lēnām slienoties sēdus un cenšoties saprast, kā un kur ir pazudušas manas daudzās, burvīgās vientulības stundas.
„Celies augšā, ātri.” Sarkanmatainais enerģijas vampīrs beidzot novērsās no manas sejas un pievērsās portatīvā ekrānam.
„Ko vajag?” Es viņu pazinu, viņa nekad neko neteica no tīras sirds. Centos izprātot, ko šoreiz viņa prasīs pirmo – naudu vai cigaretes.
„Tev ir ko pīpēt?”
„Jā, somā jābūt, pameklē. ” Kādēļ es tā teicu? Tāpat man pašai būs jāceļas un jāsameklē tie sasodītie smēķi.
Kopdzīve ar sievieti iemāca daudz ko, nodomāju, ceļoties no čīkstošās gultas. Negribu krāmēt somas ārā. Tur bija drēbes un ābolu sula no laukiem – lai stāv, kamēr sapūst, es neko negribēju. Automātiski izņēmu cigareti un, pasniegusi Santai paciņu, iekritu atpakaļ gultā. Jā, kopdzīve ar Santu man daudz ko ir iemācījusi. Piemēram, es ļoti labi esmu apguvusi „skaiti līdz trīs” taktiku. Parasti gan sanāk skaitīt līdz trīsdesmit, bet vismaz kaut kas. Nejautā neko, ja negribi zināt. Piemiedzu acis, lai izpūstu dūmus, un brīdi vēroju, kā tie piepilda tīro istabu, kā tie saplūst ar citiem dūmiem, kā tie ieglaužas sienās, drēbēs un audos.
„Tev rīt ir darbs?” Bezpersoniska interese, lai pārtrauktu nejēdzīgo klusumu un noskaidrotu viņas pašreizējās prioritātes.
„Jā, un skola arī.”
Atkal klusums, kuru pārtrauc ātri sitieni pa taustiņiem un dziļas elpas, kuras cenšas iezīst plaušās pēc iespējas vairāk šīs smirdīgās indes.
“Zini, man nepatīk tavs jaunais piegulētājs. Viņš izskatās kā žāvēts banāns. Varu saderēt, ka gultā viņš ir totāls mīkstais. Neciešu, ka viss darbs man jādara.” Santa bija ielīdusi draugu portālā un tagad, seju saviebusi, pētīja mana jaunā drauga profilu.
“Tev ar viņu nav jāguļ, atslābsti.” Ak, dievs, viņai vienkārši skauž. Neciešu, ka viņa sāk kritizēt visu, ko daru.
“Nu un? Es domāju, ka tu esi izvēlīgāka. Viņš ir resns un tizls.”
“Nepiesienies. Es šodien braukšu pie viņa.”
“õ, lieliski. Kad viņš uzkāps tev virsū, tad zvani man, es morāli būšu kopā ar tevi un palīdzēšu to pārdzīvot. Pastāsti par viņu”
“Nūūū… Viņš ir jauks, asprātīgs..” Kļūda. Man jau laicīgi vajadzēja sākt mētāties ar viņa pretīgumu un smieklīgumu. Santai eksistēja tikai sievietes, vīrieši bija priekšmets, lai apmierinātu tieksmi paņirgāties.
“Da beidz muldēt. Pastāsti kāds viņš ir patiesībā.“ Acis pievērsās man un gaidīja atbildi.
Es pēkšņi jutos ļoti nogurusi.
Viņa vienmēr no manis pieprasīja patiesību un nekad neticēja tai. Toties ticēja konspirācijas teorijām, stundām varēja stāstīt, ka citi to vien dara kā organizē slepenas sapulces, lai kaitētu viņai un lai iznīcinātu viņas dzīvi. “Man nav citas patiesības, kuru Tev stāstīt,” atbildēju, bet Santa tikai sarkastiski smējās, šķobīja savu mazo, izkrāsoto sejiņu ar pārlieku lielajām ausīm un mēdījas: „Man nav, man nav, oi, oi, oi….” Aizvēru acis, ievilku elpu, un sāku darīt to, pie kā jau biju pieradusi. Es teicu to, ko viņa gribēja dzirdēt.
Aukstasinīgi un pārliecinoši meloju, izmeklēdama vārdus, kuri tika gaidīti un uzskatīti par vienīgo un absolūto taisnību. Pēc kāda laika es jau būšu pieradusi melot, tas sanāks dabiski un nepiespiesti, un tiks izmantots pat atbildot uz vienkāršo “Hei, kā tev iet?”
Šoreiz man sanāca smieklīgi, Santa smējās aizsmakušiem smiekliem piebārstīdama pilnu istabu. Viņu it īpaši uzjautrināja izpušķotais stāsts par to, kā šis atlūzis pirms paspējis kaut ko iesākt ar mani.
„Nu re.” Santa triumfēja. Tās bija viņas uzvaras sekundes. Attiecībās ieguvējs bija tas, kurš bija panācis visvairāk uzvaru. To apzinājusies, viņa izsmēķēja atlikušo cigareti un, ar diviem pirkstiem to nodzēsusi, pārgāja uz cilvēcisko toni: „Samklē sev citu. Tik gudra, bet izvēlas tādus nūģus. Un nopērc man pa ceļam cigaretes, naudu pēc tam atdošu. Labi?”
„Jā, labi.” Es tiesām biju nogurusi.
Šeit viss grozījās ap uzvarām un triumfiem, ap personīgo labumu un izmantošanu. Visi meloja, teica taisnību, ka vienmēr ir melojuši, bet, pat to teikdami, viņi meloja.
Mēma samierināšanās. Dažreiz es pati ienīdu savu gļēvulību un nespēju neko pateikt pretī. Šad tad es neieredzēju sevi vairāk nekā Santu. Citreiz es viņu mīlēju - savā bravūrībā, uzspēlētajā vienkāršībā un tēlotajā vēsumā viņa bija kā jauks, mazs pusaudzis, kurš spurojas pretī visam mīļajam, bet ne jau tas man patika. Mani fascinēja viņas savtīgo nolūku vienkāršība un egoistiskā paredzamība; man patika skatīties, kā viņa cīnās ar saviem dēmoniem, mani uzjautrināja, kā viņa katru nedēļu runāja par citu „ideālo vīrieti”; līdz asarām smīdināja viņas dzērumā izteiktie domu graudi par vīriešu rases iznīcināšanu un kastrēšanu; es smējos par viņas īpašo talantu, cepot kartupeļus, divreiz aizdedzināt dvieli, aizdambēt podu ar tualetes papīru un dzert līdz baltajām pelītēm.

~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~

Sēdēju virtuvē, pīpēju un vēroju, kā viņa gatavo ēst. Viņa kaut ko stāstīja, bet vārdi izbira kaut kur pār lūpām, nenonākot līdz manām ausīm un kropli rāpojot pa netīri brūno linoleju. Es vēroju viņas nervozās rokas ar pārāk īsajiem, apgrauztajiem nagiem; kā tās ar lāpstiņu iemet pannā taukus, rūpīgi izkausē, uzber uz tās pašas pannas gabaliņos sagrieztus ķiplokus, apmaisa. Laikam jau pateica kaut ko smieklīgu, jo es smējos. Viņai bija tas dzirkstošais „you know what I mean” skatiens – tas nozīmēja, ka man jāsmejas vai jāsmaida. Viņa ar rokām lika kartupeļus uz sakarsētās virsmas un pēc tam atkal pielika baltos, cietos taukus. Man šķebināja jau no domas vien par to, cik tur viss būs taukains un pretīgs. Mana mīļā,ciniskā draudzene gatavoja man indi. Šī mazā auguma sarkanmate ar pīrsingiem lūpā un mēlē man gatavoja indi, nepārtraukti vervelējot kaut kādas daily muļķības par krievu dzīšanu uz Krieviju un lētāko alkoholu. Lūpas kustējās, tikai vārdi nenonāca līdz manām ausīm. Es klausījos, kā sprakšķ un cepas taukainā inde, kā aiz loga rūc mašīnas. Mute on. Mute off. Mute on. Vadības pults bija man. Klausīties vai neklausīties - varēju izlemt tikai es, tas deva drošuma un pārākuma sajūtu. Kartupeļi sāka sprakšķēt, un Santa pielika klāt vēl piku baltu, cietu un pretīgu tauku. Man būtu daudzreiz vieglāk sadzīvot ar Santu, ja viņa būtu vīrietis, bet tā vietā viņa ir sieviete. Pie tam, diezgan stulba. Viņa neticēja gravitācijas spēkam, uzskatīja, ka labs krievs ir beigts krievs, un pilnā nopietnībā apgalvoja, ka „alien ant farm” tulkojumā nozīmē „alianses skudru fermeris”. Aizmirsu piebilst vēl vienu stulbuma pazīmi – nenormāli daudz tauku manā indē. Viņa liek par daudz tauku. Tikai skaitīšana līdz trīsdesmit un prātošana par attiecību noderīgumu vienam vai otram mani piespieda palikt sēžam un neaizrādīt savu īgnumu.

~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~

Sēdēju virtuvē, pīpēju un vēroju, kā viņa gatavo ēst. Viņa kaut ko stāstīja, bet vārdi aizplūda gar ausīm un savijās ar dūmiem. Es vēroju viņas nervozās rokas ar pārāk īsajiem, apgrauztajiem nagiem; kā tās ar lāpstiņu iemet pannā taukus, rūpīgi izkausē, uzber uz tās pašas pannas gabaliņos sagrieztus ķiplokus, apmaisa. Laikam jau pateica kaut ko smieklīgu, jo es smējos. Viņai bija tas dzirkstošais „you know what I mean” skatiens – tas nozīmēja, ka man jāsmejas vai jāsmaida. Viņa ar rokām lika kartupeļus uz sakarsētās virsmas un pēc tam atkal pielika baltos, cietos taukus. Man šķebināja jau no domas vien par to, cik tur viss būs taukains un pretīgs. Tāda sirreāla sajūta it kā es vērotu, kā man pagatavo indi. Šī mazā auguma sarkanmate ar pīrsingiem lūpā un mēlē man gatavoja indi, nepārtraukti vervelējot kaut kādas daily muļķības par krievu dzīšanu uz Krieviju un lētāko alkoholu. Lūpas kustējās, tikai vārdi nenonāca līdz manām ausīm. Es klausījos kā sprakšķ un cepas taukainā inde, kā aiz loga rūc mašīnas. Mute on. Mute off. Mute on. Vadības pults bija man. Klausīties vai neklausīties varēju izlemt tikai es – tas deva drošuma un pārākuma sajūtu. Kartupeļi sāka sprakšķēt un Santa pielika klāt vēl piku baltu, cietu un pretīgu tauku.
Šeit viss grozījās ap uzvarām un triumfiem, ap personīgo labumu un izmantošanu. Visi meloja, teica taisnību, ka vienmēr ir melojuši, bet pat to teikdami viņi meloja. Attiecībās ieguvējs bija tas, kurš bija panācis visvairāk uzvaru. Man būtu daudzreiz vieglāk sadzīvot ar Santu, ja viņa būtu vīrietis, bet tā vietā viņa ir sieviete. Pie tam, diezgan stulba. Viņa netic gravitācijas spēkam, uzskata, ka labs krievs ir beigts krievs, un pilnā nopietnībā apgalvo, ka „alien ant farm” tulkojumā nozīmē „alianses skudru ferma”. Aizmirsu piebilst vēl vienu stulbuma pazīmi – nenormāli daudz tauku manā indē. Viņa liek par daudz tauku. Tikai skaitīšana līdz trīsdesmit un prātošana par attiecību noderīgumu vienam vai otram mani piespieda palikt sēžam un neaizrādīt savu īgnumu.

mēgjinājums nr1.

Mēģinājums Nr1

Dzīve ir vienīgais sapnis, no kura es neesmu pamodusies. Tikai gribētos zināt, kad tieši es aizmigu. Runā, ka sapņi ir zemapziņas informācija, kuru tā nespēj sagremot pa dienu. Man patīk apzināties, ka dzīve ir tikai nakts tumšākā daļa, kurai neizbēgami seko rīts. Es izvēlējos šo pasauli apzināti, vēl nomodā esot, tāpat es izvēlējos savus vecākus un viņi mani pieņēma. Es labi zināju savu uzdevumu šajā Zemes dzīvē, es biju apņēmības pilna iemācīt mammai un tētim to, ko viņi vēl nezināja, to , par ko viņi jau bija aizmirsuši, pārāk ilgi sapņojot.
Šonakt es sapņoju, ka mirstu. Es nenomiru, jo man šķiet, ka mana zemapziņa to gluži vienkārši neļāva, tā ir ieprogrammēta pozitīvi - kad es nodomāju - nu gan es mirstu, mani kāds izglāba. Starp citu, visdīvainākie ir sapņi, kuros tu sapņo. Sapratāt jēgu? Tu redzi sapni, pamosties, bet tajā pašā laikā vēl guli. Lūk, tā ir dzīve. Kad tu pamosties pavisam, tad tavs ķermenis ir brīvs, atpūties un gatavs jaunai pieredzei, jauniem izaicinājumiem. Kad tu pamosties no Dzīves, tad tavs gars ir brīvs no ego, no Zemes, no ķermeņa un tā ir tāda viegluma sajūta! Ja es to salīdzinātu ar pasaulīgajām lietām, tad sajūta ir tāda kā lidojot. Sasodīti skaisti. Tikai te nenotiek tā, kā uz Zemes. Te viss notiek ļoti, ļoti lēnu.
Mana mīļākā vieta ir kluss kalniņš, es šeit šad tad atlidoju un paskatos zemē. Tur ir tāda bedre bez dibena. Es aizveru acis un skatos, kā tur staigā mani vecāki. Ja viņi neiemācīsies, tad es iešu vēlreiz. Viņiem ir jāsaprot, ka viņi tikai sapņo. Un kādu dienu Tas notiks gluži tāpat kā sapnī. Tev liksies, ka nu gan beigas ir klāt un tevis vairs nebūs, bet, tad būs tā sajūta, it kā tu būtu izspraucies cauri ļoti šaurai gumijas caurulei, un tu atkal varēsi elpot, atvērsi acis un secināsi, ka jūties neizmērojami laimīgs. Tieši tā, nevis priecīgs, bet laimīgs. Prieks ir pārejošs, prieks ir kārtējā emocijas izpausme, kuru tā mīl cilvēki. Laime ir dziļa, tās ir jūtas. Emocijas ir vētra, uguns un nemiers - jūtas ir ūdens, zeme un miers. Divi diametrāli pretēji izteiksmes līdzekļi, ar kuriem var izpausties cilvēka gars. Tomēr var arī justies ļoti nelaimīgs. Var gadīties arī tā, ka sapnis pārvēršas par murgu. Pārsvarā jau tā ir pašu vaina, jo viņi neko neiemācās. Tas ir kā skolā, ir skolotāji un skolēns. Ja neiemācies attiecīgo vielu, tad vēlāk pašam kļūst sliktāk.
Man šķiet, ka man neizdosies. Man ir jāiemāca viņiem ticēt, kamēr nav par vēlu. Es atnācu, lai iemācītu viņiem Piedošanu. Viņi nesaprata to caur nepārprotamajām zīmēm, kuras es devu, bet laikam tādi ir tie cilvēki – viņi mācās tikai no ciešanām. Tajā mirklī es uzreiz sapratu, kas man ir jādara. Ir jāatņem, lai novērtētu to, kas dots. Man palika skumji, jo tik daudz kas Zemei nepieciešams viņiem jau ir bijis atņemts, bet diemžēl viņi, mani mīļie vecāki, to nesaprata. Man bija manas misijas turpinātāja un mēs bieži miegā runājām. Viņas specialitāte bija Mīlestība, pat viņas ņiprās rociņas izstaroja mīlestību. Mīlestība ir piņķerīga, tajā var pats sapīties un es ceru, ka viņa pati tiks ar to galā.
Man mutē bija tikai salda garša. Es mācēju dažus vārdus un nepacietīgi bāzu savā mazajā mutītē visu, kas tur līda. Es ļoti nepacietīgi gribēju sagaršot pēc iespējas vairāk garšas, pirms pamostos. Un vēl es gribēju pēdējo reizi parotaļāties ar savu mazo māšeli. Bija ļoti jauki, ka es to varēju apvienot, jo mēs izdomājām rotaļāties ar zālēm. Zeme samaitā un beigās paliek baisi, šķiet, ka vairāk nekas neeksistē, bet tikai caur sāpēm es varēju viņiem iemācīt. Caur sāpēm es pati varēju mācīties. Es jau jutu, kā dzīve mani saindē ar savām pasaulīgajām lietām un runām. Mana mācīšanas metode bija ātra un neatgriezeniska. Pēdējais, ko es atceros bija izmisīgi kliedzieni un rokas, kas mani nesa uz mašīnu, un es biju nobijusies. Piedot var tikai caur asarām.
Es biju nobijusies vai viņi sapratīs mani. Viņi neticēja, purināja mani un neticēja. Tad raudāja. Es to labi atceros, jo pavisam projām nebiju. Bija vēl mazs diedziņš, kas mani sasēja ar mazo guļošo ķermenīti - pārāk trausls, lai atgrieztos, bet pietiekams, lai es vēl varētu vērot.
Man šķiet, ka beigās viņi saprata. Varbūt mazliet pārprata, bet viņi noteikti iemācījās Piedot. Ne jau bieži – tikai tad, kad ūdens smēlās mutē. Tikai tad viņi varēja pateikt tos burvju vārdiņus – Piedod. Piedod man, jo es esmu piedevusi sev. Ļauj man iet un piedod sev, ka prasīji to, ko es nevaru sniegt.

P.S. Dzīve ir vienīgais sapnis, no kura es neesmu pamodusies. Un es darīšu visu, lai varētu pamosties ar smaidu, bez nožēlas un bez dubļainām kājām. Es ļoti vēlos vēlreiz ar viņu satikties. Lai viņa arī man iemāca Piedošanu. Lai atgādina, kā tas ir ­­­­­ – sapņot ar atvērtām acīm. Arlabunakti!

krikši

Eternal sunshine of the spotless mind
~~~~~~
Tu lūdzi aizvērt acis un tad es biju visur - zem Tavām rokām,acīm,lūpām un zem elpas. Es biju Pasaule, Tu biji Dzīvība un Tava Elpa bija mana Elpa.
Tās ir muļķības - es neatceros Tavu seju. Iemīlējušies saka, ka tai vajadzētu stāvēt acu priekšā kā akmenī iekaltai. Tavējā ir no daudz smalkākas matērijas - tā iztek cauri atmiņām kā ūdens. Tikai pieskārienus es nesajauktu, lai cik daudz būtu dzērusi. Slīcinu visu. Lejiet man vēl!!
~~~~~~
Pieskārienus nemaz nevar sajaukt.
Draudzenes netīšo glāstu... Cita zīmējumus uz manām kontūrām.. Miklas rokas.. Bezpersonisku pļauku, nagu švīkas..
Man šķiet, ka katrs pieskāriens ietetovē pirkstu nospiedumus manā ādā, un tad pieskārienu nav iespējams sajaukt ne ar vienu citu.
~~~~~~
Atlaist,lai skrien. Zināt, ka nepakļausies, ka var aiziet nepasakot un nebrīdinot. Tas mirkļiem piešķir netveramu burvību.
Bezierunu pakļāvība, bez pakļaušanas. Klusu...
~~~~~~
Un tad Dievs iepūta savu dvašu radītajā ķermenī un tas kļuva par dzīvu cilvēku.....

krikši

Viens, divi, trīs, pieci, seši, septiņi. Un tad atkal - viens, divi, trīs, pieci, seši, septiņi...
Es iešu ar kājām šoreiz. Viens, divi, trīs......
~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~
Es būšu klusa, klusiņa, tikai kliegšu un ārdīšos - es to darīšu klusiņi-klusiņām. Tāpat kā mēs vienmēr to daram - bez nevienas skaņas, tikai šad tad elpa paātrinās un ieskrien acu zīlītēs. Tas uzbudina.
Šonakt es iepazinos ar mīļāko. Es biju klusiņa un mēģināju viņai iepatikties - nesanāca un tas mani aizvainoja. Nācās sūtīt Tev dusmīgu īsziņu,lai Tu vairs savas padauzas vismaz manos sapņos nevelc.
~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~
Viss. Klusām iešu smēķēt.
~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~

piezīmes

Apkārt smaržo pēc noguruma un pēc sviedriem. Es biju tev uzticīga, mans mīļais draņķi, un zini – tas bija tā vērts. Divus sasodītus mēnešus dzīvoju bez tevis – vienās orģijās. Es, kurai vienīgās baudas zemes virsū bija saistītas tikai ar ķermeni, dzēru, meklēju aizstājējus, skaļi smējos un izģērbos pāris acumirkļos, lai vientuļās telpās trīcošiem pirkstiem pārlasītu tavas aprēķinātās sms – beidz ar manu vārdu uz lūpām. Tici man – es to darīju. Vienīgā laime zemes virsū ir saistīta ar ķermeni. Laimei vispār ir ļoti fizisks raksturs. Mēs taču esam fiziski – kā gan varam runāt par garīgumu? Esmu pārsteigta. Divus mēnešus mēs nelikāmies viens par otru ne zinis, un tagad.. Tagad esam saplūduši ar palagiem un nakts melnumu. Melīgais cūka – tu taču arī drāzies ar visām, kurām vien gribēji! Tu viņas visas mīlēji – katru savā naktī, citreiz pa divām uzreiz, un es par to fantazēju. Ar kādām tiesībām vispār tu pieprasi no manis paskaidrojumus par ignorēšanu?
Man pulsē deniņi un mēs elpojam vienā ritmā. Mirklis, kurš pieder mums un ir izpleties pa visām ķermeņa šūniņām. Tu esi netīrs, tu esi amorāls un melīgs, zemisks pielīdējs, sava krāniņa vergs, daiļdirsējs, alternatīvi apdāvināts vīriešu izdzimtenis, kuram poligāmija ir iedzimta slimība. Tu varētu sējumiem rakstīt par to, ka likt sievietei zaudēt galvu, tu plāno savas tikšanās un dažādībai tiecies ar katru sievieti savā nedēļā, tu esi vismīļākais mīļākais un visneciešamākais draugs, tu esi.... mans. Šonakt tu esi mans, un šonakt es negribu domāt par tavām orģijām, tu esi tīrs un skaties man acīs. Mēs vienmēr bijām klusi, tikai dažreiz tu man ieliki īkšķi mutē, lai es nekliegtu. Tagad ir tikai sajaukti palagi, tavs skatiens man acīs un miers. Ja es kādreiz nebūšu viena, tad manam izredzētajam būs tāds pats skatiens kā tev tagad. Viņš būs tāds pats kā tu.. Es iekožu lūpā, lai tev to. Tas nav jāzina. Mēs esam brīvi – brīvi no saistībām, no mīlestības, no attiecībām. Domā sabiedrība ir gatava brīvībai? Ļauj man pateikt priekšā – nebūt ne! Viņi mīl saistības, viņi mīl tās uz kaut vai uz nakti, labākais ir uz nedēļu, mēnešiem un gadiem... Tas ir privātīpašnieciskums, izmantošana un atkarība. Mēs izmantojam visu un bez jebkādiem sirdsapziņas pārmetumiem un klāt piekarinām birku – mans! Neaiztikt!
Un tu pieskaries manām lūpām ar savējām. Tas nav skūpsts, tas ir pieskāriens dvēselei – līdz asarām maigs. Tikai ar tevi var tā. Salikt lūpas tik tikko kopā un elpot. Šo mirkli es nepārdotu. Acs stūrītī sāka dedzināt kaut kas mikls un es sapratu cik ļoti tu esi man vajadzīgs. Kaut vai reizi mēnesī. Kaut vai reizi mūžā.

pie ārsta

„Sveiki, vēlos veikt Sirdsapziņas operāciju. Tieši sirdsapziņas dēļ man pēdējā laikā vairs neveicas biznesā un nu jau esmu uz bankrota sliekšņa. Zāles nepalīdz, hipnozes kursu efektivitāte ir pielīdzināma nullei, tādēļ vēršos pie Jums ar lūgumu – izgrieziet to ārā, pirms tā sabojā visu, kas man pieder.”


„Labdien, esmu dzirdējis, ka Jūs lieliski palīdziet cilvēkiem ar visāda veida problēmām. Redziet, pirms kāda laika jūs man vaicāt Zaļo Īkšķīšu operāciju. Diemžēl jāsaka, ka jau vairākus gadus lauksaimniecībā ir smaga krīze, tādēļ lūdzu pēc iespējas ātrāk man šos īkšķīšus apmainīt pret Zelta Rokām ”

„Ļoti cienījamais Ārsta kungs! Jūs man veicāt Gaišredzības operāciju, bet man ir parādījušās nevēlamas blaknes – man ir pazudusi atmiņa un pēc gaišredzības seansu veikšanas es vairs neatceros, ko redzēju. Lūdzu, izraksties kādas zāles pret šo problēmu, citādāk es vairs nespēju noteikt kur man vislabāk investēt finanses.”

„Labdien, pirms 3gadiem Jūs man veicāt Jaunības operāciju un izrakstījāt ēdienkarti, kuru man jāievēro 10 turpmākos gadus. Vēlējos pajautāt vai uzturā drīkstu lietot arī nēģeru embrijus? Redziet, mums ar vīru paredzēts kūrorta brauciens uz Āfriku, bet es baidos, ka no nēģeru embrijiem man varētu parādīties melni plankumi.”

Sega.

Vispakārt smaržo pēc miega. Vai Tu zini kā ir, kad smaržo pēc miega? Dažkārt liekas, ka Tu zini pārāk daudz. Tāpat kā toreiz, kad gājām soļus neskaitīdami. Tu teici, ka saproti mani. Tu teici, lai neuztraucos... Es neuztraucos. Uztraukta patlaban ir sveces liesmiņa, kura, bailīgi izstiepusi rociņas, skrien prom no sveces. Visādi citādi ir miers.
Es tagad sēžu gultā, apsegusies ar vecmāmiņas vatēto segu; tā ir tumši zila ar krāsainiem, dažāda diametra aplīšiem. Tu man zīmēji aplīšus uz sejas, atceries? Ar pašiem pirkstu galiņiem pieskāries ādai, un man likās, ka Tavu pirkstu galos mājo bezgalība. Tu zīmēji aplīšus manā dvēselē – mazus un mirdzošus. Aizvēru acis, lai netraucētu mirkli, lai nekas netraucētu Tev, lai Tu saprastu... Vai Tu zini kā ir, kad Tev pieskaras dvēselei? Man dažkārt šķiet, ka Tu tik daudz nezini. Tavs pirksts atrāvās un Tu sāki runāt par valsts krīzi. Elpa aizlūza un aplis bija noslēdzies. Es sēžu vatētās segas aplītī, zilā ar mazu, baltu, nenokrāsotu robežšķirtni, un klausos kā kūst laiks. Tas silti iezīmē pasteļkrāsas ēnas uz palaga un nemanāmi sajaucas ar telpu; drīz es vairs nevarēšu tos abus atšķirt – tie būs viens vesels. Dažreiz laiks ir mans sabiedrotais, mans draugs. Viņš man ļauj atpūsties un vērot kā mirklis rotaļājas ar maniem pirkstu galiem, kā tas pieglaužas ādai, ienirst matos un acu zīlītēs un tad sagriežas mazā, spīguļojošā aplītī un izgaist, atstājot aiz sevis saldenrūgtu garšu mutē. Tu sēdi otrā aplītī. Tas ir balts kā manna, ko bērnībā ēdu vakariņās. Pēc tam es gāju gulēt, rūpīgi apsegusies ar veco, vatēto segu, un man likās, ka sev virsū uzsedzu tumši zilu, nebiedzamu visumu, kurā pulsē bezgala daudz baltas, zilas un sarkanas zvaigznītes. Kamēr no vienas zvaigznes nokļūst uz otru paiet visa nakts, tad vienā mirklī Tu atver acis un ar vilšanos secini, ka visums atkal ir sarāvies un pārvērties par segu. Atliek tikai uz mirkli aizvērt acis un aplis noslēdzas. Es izpūtu dūmu virpulīti un smējos. Ja Tu mani saprastu, tad Tu nerunātu. Vārdi ir lieki, tie sabojā visu, piešķir romantismam pragmatismu un nožēlojamu novazātību. Vārdi ir jau sen atklausīti glābšanas baļķi, ar kuriem var dot mājienus.. Man bija tik ļoti, ļoti bail! Es gribēju skriet Tev pakaļ, saķert aiz rokas un pazust no laika, pazust no telpas! Bet Tu stāvēji man blakus, pļāpādams par valsts krīzi un neredzēdams mūsējo, un es smēķēju, un neklausījos, un nervozi smējos, brīžiem iemetot pa kādai no tām nodrellētajām frāzēm, kuras der visos gadījumos, lai saruna neapsīktu. Kādu no tām smirdīgajām frāzēm,ar kurām Tu tā mīli noslogot savu prātu... Aplis bija noslēdzies, mirklis pazudis, mēs katrs palikām savā līnijas pusē un tā savukārt, sapinusies ar cigarešu dūmiem un atsevišķiem vārdiem, vijās prom uz bezgalību.
Tu zini kā smaržo miegs? Miegs smaržo pēc aizmiršanās un sapņiem, trausliem kā tauriņu spārni un dziļiem kā visums. Laiks ir saplūdis ar telpu un visas nojautas apvilcis ar stingru līniju. Ēnas paliek asas kā samuraju zobens un mirklis atstāj mutē rūgtenu garšu. Kā Tu domā, vai mēs varam būt līdzsvarā, atsājot melnbaltus punktiņus viens otra dvēselē? Nevis ļaut, lai laiks mums apvelk apkārt skaisto burbulim līdzīgo mirkli svētlaimes, bet paši zīmēt apļus debesīs un visumā uz vecas, tumši zilas segas. Ievelku elpu un nodzēšu sveci, atbrīvojot liesmiņu no uztraukuma, pagriežos un ieritinos savā segā, savā visumā. Mēs jau sen kā guļam katrs zem savas segas...

krikši

Lūk - manas neeksistējošās pārdomas---->
pārdomu nav, domu nav, iedomu nav, nekā nav....
Dzert kādu miligramu no cita dzīves, jo savu dzīvi nevar ne atdzerties. Dzīvot zagtos mirkļos, ik pa brīdim bailīgi atskatoties atpakaļ - vai tik kāds nenāks un neņems nost. Mieloties ar dāvinātām konfektēm un laimīgi nopūšoties ostīt duci rožu. Cik žēl, ka tās es pati sev uzdāvināju.
Es varētu pierakstīt vēl virkni nevienam nevajadzīgu salīdzinājumu, epitetu un spilgtu metaforu, bet... Cik vārdi dažkārt var būt tukši un sekli. Maniem vārdiem nedrīkst ticēt. Manām domām nedrīkst ticēt. Neticēt, neticēt...
"Palīdzi man Viņu aizmirst" -Tu man lūdzi..
"Man liekas - Tu neapzinies,ko runā..."
"Es ļoti labi apzinos,ko runāju.."
"Tu tiešām vēlies Viņu aizmirst?"
"Es viņu mīlu!!!!"
"Piedod, bet es negribu būt tikai aizvietotāja..."
"Viņu nevar aizvietot. Nevienu nevar aizvietot, ne tā?"
"....."
"nāc pie manis..."
nē, man ir ko rakstīt. Es GRIBU rakstīt! atšujieties no manis, jūs, iedomas tādas! es tagad jūs pierakstīšu pilnas! Es rakstīšu tik ilgi,kamēr pirkti sāks sāpēt, drukāšu tik ilgi,līdz būšu apmierināta ar to,ko esmu radījusi. Visas domas pierakstīšu. Pārkaisīšu ar savām skumjām un tad mērkšu pirkstu galus savās acīs.
Es, Man, Sev. Un neeksistē nekas cits. Nekādas empātijas, nekādas iejušanās cita ādā. Velns, es pat savā ādā nevaru iejusties! Rakstīt, rakstīt, rakstīt un nevienam nerādīt. Visu dvēseli izrakstīt tukšu.
uj.. tukšums... cik trāpīgs vārds.
Es tomēr zvanīšu. rīt piezvanīšu un tad,cerams, braukšu prom.
netici nekam, vārdi ir tikai vizuālas marionetes, acu un dvēseles apmānīšanai. netici vārdiem.... nu IR, IR jābūt kaut kam augstākam par tiem!!!!

manas pārdomas neeksistē. Zini kādēļ? Ha! Es pati neeksistēju. Ir tikai izdomāts tēls, kuru apzināti esmu radījusi. Lai apmānītu, jūs visus apmānītu, liktu ticēt,ka tā esmu es, lai pati sevi apmānītu.

Es kaut ko teicu par rakstīšanu? Grafomānija? (mmm) cik pazīstama un salda skaņa, kad pirksti skrien pāri tastatūrai un dara visu, ko Tu tiem liec. Delete, Insert, Enter...
šeit es lieku savām neeksistējosām pārdomām punktu.
es neesmu stirpa - paškontrole man ir sveša. Uz priekšu! niciniet mani par to! es tikmēr rakstīšu.
netici. vārds ir viltīgs. Apmānīs un ievilks Tevi savos tīklos,ka pat nepamanīsi.

Katram savu sākumu

Sākt visu no sākuma. Uz baltas lapas uzmest pirmo teikumu, tad nākošo. Ieskicēt savu domu ar virtuāliem simboliem. Redzi – domas lasīt mēs mākam tikai tad, ja tā ir uzrakstītas, uzzīmētas. Tikai, lūdzu, ar atpazīstamām metaforām un epitetiem, ar spilgtiem, sulīgiem otas triepieniem un gaisīgām, saprotamām niansēm. Mēs visi esam mazliet egoisti – ielienam citu dvēselē un tad nemākulīgi velkam paralēles ar savām izjūtām un pieredzi. Iebrienam ar savām mālainajām kājām citu istabā un paņemam visu, ko vien atpazīstam un uzskatam par noderīgu tālākajām gaitām. Rika rudzu maizes ar biezu sviedru kārtu, smalka porcelāna sirds, apputējusi ar sentimenta putekļiem, zīda lakatiņā iesieti sapņi un cerības, kuri gaida, kad tos ietērps īstajos vārdos un sāls puds kopā ar mīļotajiem apēsts un izraudāts. Tā mēs velkam svešas domas, jūtas un uzskatus sev tuvāk klāt, līdz apaugam ar tiem, tā, ka pat grūti atšķirt, kur tad sākas mūsu pašu vārdi. Kritiķu recenzijas, aforismus, īpaši trāpīgus citātus no grāmatām, žurnāliem, avīzēm deklamēt mēs varam aizvērtām acīm. Atveram acis un runājam saviem vārdiem, tomēr cauri vienalga spīd apakšdrēbe. Veca dziesma jaunās skaņās. Es gribu sākt visu no sākuma. Uz baltas lapas maldīties cauri vārdu malduguntiņām un atrast sevi pašas radītajos teikumos. Es vēlos zīmēt to, kā es redzu pasauli, neraizējoties par saprotamu paralēļu vilkšanu ar jūsu izdzīvoto. Nevajag man aizlienētu sajūtu un nozagtus mirkļus no svešām, neizdzīvotām dzīvēm. Lasiet manas domas, bet runājiet savējās. Atrodiet savu Laimes zemi starp savām zemūdens klintīm un saviem maldu akačiem. Visu savu – domas, vārdus, jūtas un pieskārienus. Pirmo kritienu un nemākulīgo stostīšanos pielaikojot pašu šūtos teikumus pašu dzimušām domām. Katram savu baltu lapu, katram savu sākumu.

krikši

Mani šodien tracina cilvēki, kuri gudri filozofē par dzīves taisnībām un netaisnībām.
Ar kādām tiesībām viņi pārgudri savilkuši sejas uzdrošinās runāt par karu - mieru, nabadzību un postu? Ak tad, pazīstot pasauli viņi, ja... Zin visus tās noslēpumus un var manipulēt ar vārdiem, lai arī citi tos uzzinātu. Well, well...
Tāpat mani šodien kaitina tie mietpilsoniskie vidusceļa gājēji. Tie, kuri izvairās no domstarpībām un piekrīt visiem viedokļiem, postulējot, ka katram ir tiesības uz savu patiesību.
šodien es mīlu stiprus cilvēkus, kuri nebaidās augsti paceltu galvu soļot pa grāvjiem un iespļaut kādam sejā. Un tos, kuri uzdrīkstas šķērsot robežu starp gudru diršanu un reālu darīšanu - tos arī es mīlu.

krikši

Atļauj ieelpot tavu acu siltumu - lai man auksti nepaliek no Taviem vārdiem.
Cik ilgs laiks paiet līdz cilvēki iemīlas? Man liekas - ka pārāk īss. Viņš mani nemaz nepazīst. Viņš nezin manus zirnekļu tīklus pirkstu galos - tos nevar tik ātri pamanīt, kur nu vēl iemīlēt...

krikši

Tā. Scenārijs ir viens un tas pats. Nez kā viņš jutās, kad nu jau savu tagadējo draudzeni veda pa tām pašām takām ,kur kādreiz tik mēs divi gājām. Pat bildes tādas pašas, tikai cilvēki citi. Viens cilvēks. Divi.... Kā.... Es tā nevarētu. Man jauns cilvēks ir jauns. Ar viņu ir jaunas vietas, jaunas emocijas, jauni piedzīvojumi, jauna kompānija - viss jauns.
Es nevarētu ar savu draugu staigāt pa tām pašām takām, pa kurām ar bijušo.
Doma....
Man jāpabeidz kārtot istaba un jāsāk gatavoties savam baļlukam ,nevis jāskumst par to, ka neviens tāpat neieradīsies.


Man liekas, ka ja mūs atsviestu teiksim kādus 2 gadus atpakaļ un izdzēstu atmiņas par nākotni, tad mēs darītu visu tāpat.
Gaišo atmiņu mūžīgais starojums.

krikši

~Tu man pat čau neteiksi? iedomājies - es tik ilgi būšu prom - Tev vajadzētu no laimes lēkāt!~
-*smaids* Cerams, ka tiešām ilgi neredzēsimies.- *jautājošais skatiens*-
~jā, ilgi...~
- *seko stāsts par to, kad Viņš esi plānojis braukt atpakaļ* (..) Cik labi, kad ir sesijas beigas, vai ne Baiba? Kad var braukt uz mājām... *sarkasms - jūtams katrā vārdā*-
~jā, Tom. Vienkārši perfekti tas ir. *joprojām smaids* ~
-Nu re, Baiba. Atkal vēl viens jautājums, kurā mums sakrīt domas *viņš sņorē ciet boti un smaida*-
~Tom.. Tinies. Tinies skriet *viņa smaida, balsī nav ļaunuma, tikai smaids*~
-To arī plānoju darīt.. Baiba.-
~Tad tinies. Un ātri~
iestājas neliela pauze
-ko skaties? Kaut ko gribēji?-
~nē *seko zibenīga atbilde, viņa joprojām smaida. Viņš arī..*~
-Tad jau viss ir ideāli, labāk vairs nevar būt *Viņš joprojam smaida*-
~jā, vienkārši perfekti *vai tā bija iroijas deva viņa balsī? Baiba nodomā, bet pārvarot vēlmi izdarīt kārtējo muļķibu...~
...viņa ar smaidu uz lūpām aizgriežas un turpina rakstīt. tad viņš aiziet. Skan - Better in time, asaras izsprāgst no acīm un viņa pieceļas kājās. Un ja nu tā ir pēdējā reize, kad es viņu redzu? meitenei ieskrien prātā un viņa pieliek plaukstas sejai priekšā. Viņš iespējams, tā arī nekad neuzzinās... Atveras durvis. Ienāk Toms. Baiba stāv pret logu, rokas priekšā sejai. ej prom,- viņa domās lūdzas. lūdzu, ej prom. es negribu,ka Tu mani tādu redzi., viņa domās lūdzas. Vienu brīdi liekas, ka Toms meiteni nopēta, bet tad jau viņš atkal aiziet. Bija aizmirsis austiņas. Baiba noslauka asaru pēdas un ievelk eplu. Būs labi. Viņš nenojautīs. neko. Dzīvos tālāk un aizmirsīs. Tikai pēkšņi uzmācās vēme skriet pakaļ, satvert aiz rokas un nekad, nekad nelaist vaļā. muļķības, Baiba sapurina galvu tās tikai iedomas.



Zini, kas ir savādi - kad sarunas laikā tiek piesaukts otra sarunbiedra vārds. Mūsu sarunās tā gadās bieži. ļoti bieži.
-Aija?-
-Jā, Igor, Tu kaut ko vēlējies?-
Un tikai ar lielu sarkasma devu. No abām pusēm.

Nošaujiet mani kāds!

krikši

Vai zīlēt var arī Skropstu trīsās? Nolaistos plakstiņos un smaidā, kurš iekarojis visu seju, bet tik un tā cenšas tapt noslēpts piedurknē.
Es redzu, dzirdu, ticu... tam,kam gribu. Spītīgi izslējusies es atsakos saprast realitāti. Un ir tikai viens, kurš liks man norīt patiesības krupi. Tad es atkal asarās mirdzošām acīm smēķēšu un ķērkšu kā ragana. Kā Frīda.
Tiko ieskrēja prātā - zini, kā bezjēdzīgi varonīgs Dēls, kurš redz nāvi atspīdam acīs, bet tik un tā lepni izriež krūtis.
Tad triec savu zobenu man krūtīs. Es gaidu. Un neliec man gaidīt ilgi. Aizveru acis, palūru caur skropstu maliņu - nu, Tu jau dur? Pašai sanāk smiekli - cik muļķīgi var iemīlēties. Nē, nedur vēl, es saku - man vajag noskaņoties. Ievelku elpu, sagatvojos kā aktieris nopietnam iznācienam, atkal aizveru acis un.... sāku smieties. Mēs smejamies kopā - par to, cik muļķīgi ir sanācis, ka smieklīgi ir pārspīlēt lietas, kuras nemaz neeksistē, par manu teatrālumu, par.. nu par visu. nav svarīgi par ko - galvenais ir tā atvieglojuma sajūta, kas rodas caur patiesiem smiekliem. Tad es pateiktu, ka Tevi mazliet mīlu, mēs paliktu nopietni un Tavi pirksti ceļotu pa manu degungalu. Mirklis - laime, tad Tu droši vien pateiktu - nekļūsti smieklīga mazā lempe. Un es atkal smietos, šoreiz, lai noslēptu sarūgtinājumu.



Grūti ir kaut ko darīt, ja jau iepriekš zini iznākumu.