krievi

Rīts, kad saules drēgnais atspīdums, vardarbīgi izlīdis caur nespodra loga rūti, krāso manas rokas raupji pelēkos toņos. Es dzeru stipru kafiju ar šņabi un smēķēju. Dažreiz klepoju, līdz gar acīm sāk riņķot melni sarkanīgi plankumi, un, šķiet, plaušas pa gabaliņiem mērķtiecīgi rāpjas ārā, lai labprātīgi nomirtu. Man nav naudas, lai ietu pie ārsta. Man nav naudas, lai paēstu. Man nav naudas, lai samaksātu īri. Šodien nāks īpašnieks, ņirdzošā smīnā saviebtu seju, un izspers mani ārā kā tarakānu. Samīcīs ar kurpi un apmierināti kvieks, lai padarītu šo brīdi vēl pazemojošāku un neciešamāku.
Es tikmēr dzeru kafiju, smēķeju un cenšos nelikties ne zinis par netīri dzeltenīgajiem apmetuma gabaliem, kuri krīt līdzīgi resnām, beigtām mušām. Augšā, virs manas virtuves atkal drāžas kaimiņi. Viņi pēdējā laikā to dara īpaši bieži. Cenšos nedzirdēt perversā ritmā skanošo “о Боже ”. Tas viņu dievs ir pārāk auglīgs. Pieražojies jau pilnu istabu ar sīkiem, brēcošiem kverkšķiem. Griesti virs manas galvas no pretīgo brēkaļu svara jau ir noliekušies bīstami zemu. Man trīc rokas, kad mēģinu aizšķilt sērkociņu, un tad atkal uznāk klepus lēkme. Griesti sāk aizdomīgi šķobīties un līgoties, izspiežot punu uz leju. Aizveru acis un ierauju vēl vienu šļuku spirtotās kafijas. Puns ar žēlu čīkstoņu atveras, un no tā kā strutas spiežas ārā bērni, veci cilvēki un botas. Krīt kaudzē uz plīts, ripo pa grīdu līdz manām kājām, un es bailēs uzraušos uz palodzes. Viņi blisina acis, ķeksīgām rokām rauš putekļus no uzacīm. Klajā neapmierinātībā rauc piepūstos ģīmjus. Un krīt. Kaut nosistos, es pieķeru sevi lūdzam. Bet nē, kur nu! Kafijas krūzītē ieveļas viens īpaši nešpetns, svītrains gnīda un sāk kviekt kā pusnokauts kuilis no laimes, ka palicis dzīvs.. Puns gtriestos kļūst plašāks, un viņi tikai krīt. Vēl un vēl. Krīt, līdz pēkšņi paliek bail, ka noslīkšu šeit, starp viņiem, ka nosmakšu, ka pazudīšu, ka neatradīšos, ka..
Ievelku elpu, rokas joprojām neganti trīc un ir aukstas. Visas varbūtības griežas gar acīm kā zeltītas zvaiznes, bet arī tās pazūd ņerkstošajā mudžeklī un zaudē savu jēgu. Elpot paliek arvien grūtāk, sirds prasās ārā, un es ar kājām vārgi atsperos pret palodzi, lecu, piezemējos otrā pusē un skrienu prom. Pa ceļam nobrāžu seju un rokas, bet neapstājos. Tāpat mani izliktu ārā. Tikai kafijas krūzītes mazliet žēl.