ritms

Tās mazās sudraba sliedītes, kuras paliek pēc īpaši skaistiem mirkļiem. Pat vairs nesāp, kad skatos ar plaši atvērtām acīm. Vismaigākie mēness rieti, vissmalkākie rīti, izpīti ar gaismēnām.
Ritmā ierakstīties,
Dzīpariem izvīties,
Vārdiem aptīties -
Ritmā, ritmā…
Viļņi izkūst acu zīlītēs, apveļas otrādi un atkal krīt uz leju. Varētu pārdot mirkli par kaudzi ar mazām lapiņām, uz kurām rakstīt kardiogrammas. Varētu pārdot visus savus dzejoļus, visus savus vārdus. Un Viņš tad skatītos, atkal justu, smietos un nemaz nesāpētu. Tici, es to varu. Izlīt jūrā līdz matu galiņiem, atdot to visu, un pāri paliktu tikai putas, vairs nejustu mirkļus, tikai mūžību un bezgalību.
Tu atnāci tajā reibuma pilnajā aizmiršanās mirklī – atnāci un teici – es palikšu te. Te ir tik labi, pie jums abiem, ir tik labi. Tu iebridi dziļi iekšā, atstāji brīnuma pēcgaršu un teici – es būšu labākais, kas ar jums abiem ir noticis. Mēs tikmēr gulējām aizmirstības pašā viducī, vairs nebūdami debesīs un vēl arī ne realitātē - mazliet (ie)mīlējušies un tikai mazliet domājoši. Domāt mēs sakām pēc tam – katrs pa savam, katrs savā perspektīvā, bez iespējām krustoties pat aiz laika robežām, bez nojausmas, ka mūsu krustpunkts, patiesībā, jau sen ir šķērsots.


Redzi, mans mazais puisēn. Skaties, lūdzu! Debesis šodien ir īpaši spilgtas, varbūt Tev izdosies saskatīt to zilbošo ziluma veldzi! Mīļais puisēn, es neraudu, tikai gruzis acīs. Bet Tu skaties augšā, tikai skaties! Es vēl ticu, ka Tu vari tāpat kā senāk. Es vēl neesmu atdevusi visu. Vēl nav beigas, vēl nav laiks melniem toņiem un klusumam. Puisīt, vēl nav laiks..
Tu aizgāji tādā pašā reibuma naktī, kādā biji atnācis, nicīgi nospļaudamies – es vairs nebiju vērta. Mēs vairs nebijām vērti. Dažreiz vēl domāju, kā būtu, ja Tu vēl būtu, ja vēl elpotu man blakus vai tālu prom. Iesākumam – kā būtu, ja Tu elpotu? Dažreiz vēl spēju skatīties uz apaļajiem vēderiem, kuri drīz plīsīs aiz prieka un lepnuma – aiz dzīvības pārpilnības tajos. Dažreiz vēl tikai dusmas kā dūres triecas pret debesīm un nolād visus bez izņēmuma, bez šķirošanas un bez apdoma. Dažreiz vēl domāju par pašnāvību kā par par cinisku veidu, kā paņirgāties par sāpēm. Par sāpēm četru stundu garumā, kliedzieniem, lamām, lūgumiem, elsām, un tad.. par klusumu…Klusums bija mana alga. Klusums bija mūsu alga. Tikai liktenis vēl ņirdza man sejā. Redzi, cik klusi mirst sapņi – viņš aizsmacis sēca ausī, glāstīja nabassaiti Tev ap kaklu un nespēja vien atdzerties manu izmisumu.
Es Viņu dažreiz nēsāju sev līdzi, iesietu lakatiņā un noslēptu no lozņājošiem, svešiem skatieniem. Drēgnos vakaros es jūtu Viņa elpu ritmā sitamies, un jaucamies ar sirdspukstiem. Tumšās naktīs Viņš mostas no murgiem un sauc mani sev blakus. Rītos Viņš izcīna sauli, un tad es stāvu Viņam blakus, lepnuma un prieka apstarota. Mans mazais Varonis, izaugs un būs cīnītājs. Izlauzīs gaismas, sašķiros ēnas un čukstos atklās pustoņu noslēpumu.




Pa maziem gabaliņiem es drupinu Viņa pelnus tintnīcā. Katru vakaru pa naža galiņam, skumjākos pa diviem. Viņam tik ļoti patīk rakstīt, izvilkt burtu pa burtam, likt mozaīkas un veidot zūdošas atbalsis, kuras rimti noklust.
Ritmā sāp
Ritmā dzīst
Tava neesamība
Ritmos dzīvo


Tās mazās sudraba sliedītes, kuras paliek pēc īpaši skaistiem mirkļiem. Pat vairs nesāp, kad skatos ar plaši atvērtām acīm. Vismaigākie mēness rieti, vissmalkākie rīti, izpīti ar gaismēnām.
Ritmā ierakstīties,
Dzīpariem izvīties,
Vārdiem aptīties -
Ritmā, ritmā…
Viļņi izkūst acu zīlītēs, apveļas otrādi un atkal krīt uz leju. Varētu pārdot mirkli par kaudzi ar mazām lapiņām, uz kurām rakstīt kardiogrammas. Varētu pārdot visus savus dzejoļus, visus savus vārdus. Un Viņš tad skatītos, atkal justu, smietos un nemaz nesāpētu. Tici, es to varu. Izlīt jūrā līdz matu galiņiem, atdot to visu, un pāri paliktu tikai putas, vairs nejustu mirkļus, tikai mūžību un bezgalību.
Tu atnāci tajā reibuma pilnajā aizmiršanās mirklī – atnāci un teici – es palikšu te. Te ir tik labi, pie jums abiem, ir tik labi. Tu iebridi dziļi iekšā, atstāji brīnuma pēcgaršu un teici – es būšu labākais, kas ar jums abiem ir noticis. Mēs tikmēr gulējām aizmirstības pašā viducī, vairs nebūdami debesīs un vēl arī ne realitātē - mazliet (ie)mīlējušies un tikai mazliet domājoši. Domāt mēs sakām pēc tam – katrs pa savam, katrs savā perspektīvā, bez iespējām krustoties pat aiz laika robežām, bez nojausmas, ka mūsu krustpunkts, patiesībā, jau sen ir šķērsots.