mēgjinājums nr1.

Mēģinājums Nr1

Dzīve ir vienīgais sapnis, no kura es neesmu pamodusies. Tikai gribētos zināt, kad tieši es aizmigu. Runā, ka sapņi ir zemapziņas informācija, kuru tā nespēj sagremot pa dienu. Man patīk apzināties, ka dzīve ir tikai nakts tumšākā daļa, kurai neizbēgami seko rīts. Es izvēlējos šo pasauli apzināti, vēl nomodā esot, tāpat es izvēlējos savus vecākus un viņi mani pieņēma. Es labi zināju savu uzdevumu šajā Zemes dzīvē, es biju apņēmības pilna iemācīt mammai un tētim to, ko viņi vēl nezināja, to , par ko viņi jau bija aizmirsuši, pārāk ilgi sapņojot.
Šonakt es sapņoju, ka mirstu. Es nenomiru, jo man šķiet, ka mana zemapziņa to gluži vienkārši neļāva, tā ir ieprogrammēta pozitīvi - kad es nodomāju - nu gan es mirstu, mani kāds izglāba. Starp citu, visdīvainākie ir sapņi, kuros tu sapņo. Sapratāt jēgu? Tu redzi sapni, pamosties, bet tajā pašā laikā vēl guli. Lūk, tā ir dzīve. Kad tu pamosties pavisam, tad tavs ķermenis ir brīvs, atpūties un gatavs jaunai pieredzei, jauniem izaicinājumiem. Kad tu pamosties no Dzīves, tad tavs gars ir brīvs no ego, no Zemes, no ķermeņa un tā ir tāda viegluma sajūta! Ja es to salīdzinātu ar pasaulīgajām lietām, tad sajūta ir tāda kā lidojot. Sasodīti skaisti. Tikai te nenotiek tā, kā uz Zemes. Te viss notiek ļoti, ļoti lēnu.
Mana mīļākā vieta ir kluss kalniņš, es šeit šad tad atlidoju un paskatos zemē. Tur ir tāda bedre bez dibena. Es aizveru acis un skatos, kā tur staigā mani vecāki. Ja viņi neiemācīsies, tad es iešu vēlreiz. Viņiem ir jāsaprot, ka viņi tikai sapņo. Un kādu dienu Tas notiks gluži tāpat kā sapnī. Tev liksies, ka nu gan beigas ir klāt un tevis vairs nebūs, bet, tad būs tā sajūta, it kā tu būtu izspraucies cauri ļoti šaurai gumijas caurulei, un tu atkal varēsi elpot, atvērsi acis un secināsi, ka jūties neizmērojami laimīgs. Tieši tā, nevis priecīgs, bet laimīgs. Prieks ir pārejošs, prieks ir kārtējā emocijas izpausme, kuru tā mīl cilvēki. Laime ir dziļa, tās ir jūtas. Emocijas ir vētra, uguns un nemiers - jūtas ir ūdens, zeme un miers. Divi diametrāli pretēji izteiksmes līdzekļi, ar kuriem var izpausties cilvēka gars. Tomēr var arī justies ļoti nelaimīgs. Var gadīties arī tā, ka sapnis pārvēršas par murgu. Pārsvarā jau tā ir pašu vaina, jo viņi neko neiemācās. Tas ir kā skolā, ir skolotāji un skolēns. Ja neiemācies attiecīgo vielu, tad vēlāk pašam kļūst sliktāk.
Man šķiet, ka man neizdosies. Man ir jāiemāca viņiem ticēt, kamēr nav par vēlu. Es atnācu, lai iemācītu viņiem Piedošanu. Viņi nesaprata to caur nepārprotamajām zīmēm, kuras es devu, bet laikam tādi ir tie cilvēki – viņi mācās tikai no ciešanām. Tajā mirklī es uzreiz sapratu, kas man ir jādara. Ir jāatņem, lai novērtētu to, kas dots. Man palika skumji, jo tik daudz kas Zemei nepieciešams viņiem jau ir bijis atņemts, bet diemžēl viņi, mani mīļie vecāki, to nesaprata. Man bija manas misijas turpinātāja un mēs bieži miegā runājām. Viņas specialitāte bija Mīlestība, pat viņas ņiprās rociņas izstaroja mīlestību. Mīlestība ir piņķerīga, tajā var pats sapīties un es ceru, ka viņa pati tiks ar to galā.
Man mutē bija tikai salda garša. Es mācēju dažus vārdus un nepacietīgi bāzu savā mazajā mutītē visu, kas tur līda. Es ļoti nepacietīgi gribēju sagaršot pēc iespējas vairāk garšas, pirms pamostos. Un vēl es gribēju pēdējo reizi parotaļāties ar savu mazo māšeli. Bija ļoti jauki, ka es to varēju apvienot, jo mēs izdomājām rotaļāties ar zālēm. Zeme samaitā un beigās paliek baisi, šķiet, ka vairāk nekas neeksistē, bet tikai caur sāpēm es varēju viņiem iemācīt. Caur sāpēm es pati varēju mācīties. Es jau jutu, kā dzīve mani saindē ar savām pasaulīgajām lietām un runām. Mana mācīšanas metode bija ātra un neatgriezeniska. Pēdējais, ko es atceros bija izmisīgi kliedzieni un rokas, kas mani nesa uz mašīnu, un es biju nobijusies. Piedot var tikai caur asarām.
Es biju nobijusies vai viņi sapratīs mani. Viņi neticēja, purināja mani un neticēja. Tad raudāja. Es to labi atceros, jo pavisam projām nebiju. Bija vēl mazs diedziņš, kas mani sasēja ar mazo guļošo ķermenīti - pārāk trausls, lai atgrieztos, bet pietiekams, lai es vēl varētu vērot.
Man šķiet, ka beigās viņi saprata. Varbūt mazliet pārprata, bet viņi noteikti iemācījās Piedot. Ne jau bieži – tikai tad, kad ūdens smēlās mutē. Tikai tad viņi varēja pateikt tos burvju vārdiņus – Piedod. Piedod man, jo es esmu piedevusi sev. Ļauj man iet un piedod sev, ka prasīji to, ko es nevaru sniegt.

P.S. Dzīve ir vienīgais sapnis, no kura es neesmu pamodusies. Un es darīšu visu, lai varētu pamosties ar smaidu, bez nožēlas un bez dubļainām kājām. Es ļoti vēlos vēlreiz ar viņu satikties. Lai viņa arī man iemāca Piedošanu. Lai atgādina, kā tas ir ­­­­­ – sapņot ar atvērtām acīm. Arlabunakti!