Skaisti.

Viss ir līdz pretīgumam īsts. Es šorīt izvēmu emocijas ārā, tās bija sasmakušas un izskatījās kā sapelējis, kunkuļos savēlies jogurts. Kaimiņi sāka klapēties pie durvīm un bļaustīties – izmetīšot mani no dzīvokļa, ja es turpināšu smirdināt visu māju. Viss viens. Paņēmu savu kartona kasti, viskija pudeli un gribēju tīties prom. Skaistie sapņi lai paliek skaistiem cilvēkiem. Pirms aiziešanas es saplēsu visus traukus sīkās drumstalās un apgāzu ledusskapi. Atradu maizes gabalu un barankas – ļoti jauki. Žurkām arī ir vēlme pamieloties, lai jau rij manas dvēseles samazgas tāpat kā to dara kaimiņi glāzi pie sienas piespieduši. Viskijs bija labs, maita tāds. Tik labs, ka es jau sāku pārdomāt savu lēmumu pazust no pretīgās bloku mājas, kur ārpusē vakaros vienmēr salasās lūriķi, lai pirms vai pēc dzeršanas varētu sniegt sev kārtējo neīsto baudu. Piedrāzt, palikšu šeit. Ejot uz virtuvi iekāpu savā vēmekļu peļķē. Virtuvē žurkas rija manu dvēseli un nikni rūca, ja es piegāju tuvāk. Viss kā jau dabā iekārtots: cilvēki rij ķermeņus, bet žurkām kā jau parasti tiek pārpalikumi...
Zvans pie durvīm – divi vīrieši, vīns un vīraks, okultisms, sarunas par dzīves jēgu un tamlīdzīgām muļķībām. Žurkas apklusa un klausījās, kaimiņi aiz sienas tramīgi spieda klāt ausi glāzēm. Pilna šļirce laimes, lēnām sajaucas ar asinīm un plūst cauri pirkstiem, cauri matiem, cauri laikam un vīriešu lūpām. Viņi garšoja ļoti jauki, un smaržoja pēc lētām sievietēm.
„Skaties!” es aizsmakušā balsī pavēlēju vienam no viņiem. Izrāde var sākties, dzīves jēga gulēja uz grīdas ar rokām piesietām pie radiatoriem un kunkstēja visu svēto vārdus. Es biju svēta, asinis bija svētas. Žurkas bija svētas, miesa bija svēta, piepildīta. Elpas sajaucās, līdz nevarēja atšķirt neko, sajūtas iegrima dziļi iekšā un uzsprāga, atstājot aiz sevis lētuma piegaršu. Kaimiņi beidza kopā ar mani, pulsējot aiz svētlaimes.
„Lai no jums vairs ne smakas nebūtu, kad atnākšu,” paziņoju atsienot rokas no radiatoru trubām. Izlēju pēdējo vīnu sev rīklē un gāju prom. Pēc tam es sakņupusi uz ceļiem atkal vēmu. Lamājos un vēmu. Žurkas nepacietīgi skraidīja apkārt, gaidīdamas, kad atdošu viņām savu dvēseli. Nahuj, nedošu! Neatdošu! Tinieties prom, nožēlojamās, ejiet pārojieties, tas mums visiem patīk vislabāk! Neciešu žurkas, neciešu, ka viņas vienīgās glūn aiz stūra, gaidot manu sabrukumu, lai varētu nodoties gastronomiskām izvirtībām. Gan satikšu kādu cilvēkveidīgu žurku. Ir jābūt kādam, ir.. tikai piecelties, tikai nesabrukt. Blakus mājā sēdēja vientuļas sievietes ar vientuļiem sapņiem. Viņas pienākuma pēc gulēja ar saviem vīriem, pienākuma pēc sapņoja par kaut ko labāku, bet vientuļās naktīs viņas klusi raudāja. Paceltas dūres krītošā skaņa bija līdzīga pātagas švīkstoņai gaisā. Lūpa piepampa un asinis lēnām pilēja uz grīdas. Bērni pārbijušies brēca un raustīja tēvu aiz drēbēm. Ō, es dievinu pastaigas pa netīrām ielām. Tur var satikt daudz laimes pārdevējus, tikai jāmāk maksāt. Žurkas badīgi rakņājās pa miskastēm, ar saviem dzeltenajiem zobiem grauzdamas skapju skeletu ribas. Atvēru muti un ļāvu pasaulei plūst caur mani. Pasaule savijās ar manām vēnām un dejoja uz manām aknām, tā bradāja manas smadzeņu krociņas un dunēja ausīs. Es mācēju samaksāt, mani pazina. Izrāde var turpināties. Es nebiju pasaule, es biju Visums. Žurkas atkāpās, nikni vicinot astes. Šonakt es savu dvēseli neatdošu, šonakt es atdošos. Skaties, cik tas līdz pretīgumam īsti! Pieliec glāzi pie sienas!