Ievada vietā

Biju noskrējusies līdz bezsamaņai, kad, iegājusi dzīvoklī, konstatēju neparastu tīrību un kārtību. Parasti te viss bija samētāts kur pagadās, un lai man nemēģina iestāstīt, ka visas sievietes ir kārtīgas, bet šoreiz – drēbes glīti salocītas stāvēja uz krēsla, mazais brūni lakotais galdiņš istabas viducī skaisti rotājās ar linu krāsas sedziņu, sarkanais paklājs, kurš aizņēma lielāko platību no grīdas, izsūkts tīrs un spodrs, vecais dīvāns pārsegts ar strīpainu segu pelēksārtos toņos – nu, īsāk sakot, Paradīze Zemes virsū. Man vienmēr ir patikusi tā pieticības gaisotne, kura te valdīja – mazliet smaržoja pēc padomju laika mēbelēm un veciem cilvēkiem, bet vismaz bija kluss. Nometu somas stūrī un iekritu gultā, prātojot, vai tiešām Santa būtu atkal uzsēdusies uz vitamīna. Tāda kārtības mānija viņai bija tikai zem dozas, man tādās reizēs bija pat bail aizmigt – ja nu viņa izdomā mazgāt logus no ārpuses mūsu trešajā stāvā? Traģiski. Nākošā diena pēc šādiem pedantiskuma reidiem bija atiešanas diena – ne mazāk paciešama, kā negulētās naktis ar putekļu slotiņu rokās. Pagājušajā reizē viņa sāka spārdīt skapi, jo tas esot runājis rupjības. Pēc sarunas ar mūsu lakoto skaiduplākšņu iemītnieku, Santa skrēja ārā, lai slīcinātos Daugavā. Tādos mirkļos, Santas pirmais vārds bija šizofrēniķe un hobijs – histēriju uzburšana no zila gaisa, dabas dots talants, tā teikt. Tad pat es knapi valdījos, lai neskrietu prom, nospļaujoties par draudzeņu būšanu.
Nopūta pārvēlas pār lūpām, un acu plakstiņi aizvērās paši no sevis. Tikai nedomāt, lūdzu, nedomāt. Negribu zināt, kur viņa atrodas, negribu zināt, ko viņa patlaban dara, negribu, negribu, negribu... Galvenais - šeit esmu viena pati. Sega pacēlās un, klusi murrādama, ietina mani siltā ritulītī, diena uz pirkstgaliem zagās prom un bija neizsakāmi jauki būt šeit – klusumā ar pilsētas slāpētajiem trokšņiem aiz loga un vientulību, kuri klusi aijāja miegā. Kad atvēru acis, man priekšā jau rēgojās Santas seja.

„Nu, guļava? Beidzot pamodies?” atskanēja tik labi pazīstamā, bravūrīgā balss.
„Tā varētu teikt,” atmurmināju, lēnām slienoties sēdus un cenšoties saprast, kā un kur ir pazudušas manas daudzās, burvīgās vientulības stundas.
„Celies augšā, ātri.” Sarkanmatainais enerģijas vampīrs beidzot novērsās no manas sejas un pievērsās portatīvā ekrānam.
„Ko vajag?” Es viņu pazinu, viņa nekad neko neteica no tīras sirds. Centos izprātot, ko šoreiz viņa prasīs pirmo – naudu vai cigaretes.
„Tev ir ko pīpēt?”
„Jā, somā jābūt, pameklē. ” Kādēļ es tā teicu? Tāpat man pašai būs jāceļas un jāsameklē tie sasodītie smēķi.
Kopdzīve ar sievieti iemāca daudz ko, nodomāju, ceļoties no čīkstošās gultas. Negribu krāmēt somas ārā. Tur bija drēbes un ābolu sula no laukiem – lai stāv, kamēr sapūst, es neko negribēju. Automātiski izņēmu cigareti un, pasniegusi Santai paciņu, iekritu atpakaļ gultā. Jā, kopdzīve ar Santu man daudz ko ir iemācījusi. Piemēram, es ļoti labi esmu apguvusi „skaiti līdz trīs” taktiku. Parasti gan sanāk skaitīt līdz trīsdesmit, bet vismaz kaut kas. Nejautā neko, ja negribi zināt. Piemiedzu acis, lai izpūstu dūmus, un brīdi vēroju, kā tie piepilda tīro istabu, kā tie saplūst ar citiem dūmiem, kā tie ieglaužas sienās, drēbēs un audos.
„Tev rīt ir darbs?” Bezpersoniska interese, lai pārtrauktu nejēdzīgo klusumu un noskaidrotu viņas pašreizējās prioritātes.
„Jā, un skola arī.”
Atkal klusums, kuru pārtrauc ātri sitieni pa taustiņiem un dziļas elpas, kuras cenšas iezīst plaušās pēc iespējas vairāk šīs smirdīgās indes.
“Zini, man nepatīk tavs jaunais piegulētājs. Viņš izskatās kā žāvēts banāns. Varu saderēt, ka gultā viņš ir totāls mīkstais. Neciešu, ka viss darbs man jādara.” Santa bija ielīdusi draugu portālā un tagad, seju saviebusi, pētīja mana jaunā drauga profilu.
“Tev ar viņu nav jāguļ, atslābsti.” Ak, dievs, viņai vienkārši skauž. Neciešu, ka viņa sāk kritizēt visu, ko daru.
“Nu un? Es domāju, ka tu esi izvēlīgāka. Viņš ir resns un tizls.”
“Nepiesienies. Es šodien braukšu pie viņa.”
“õ, lieliski. Kad viņš uzkāps tev virsū, tad zvani man, es morāli būšu kopā ar tevi un palīdzēšu to pārdzīvot. Pastāsti par viņu”
“Nūūū… Viņš ir jauks, asprātīgs..” Kļūda. Man jau laicīgi vajadzēja sākt mētāties ar viņa pretīgumu un smieklīgumu. Santai eksistēja tikai sievietes, vīrieši bija priekšmets, lai apmierinātu tieksmi paņirgāties.
“Da beidz muldēt. Pastāsti kāds viņš ir patiesībā.“ Acis pievērsās man un gaidīja atbildi.
Es pēkšņi jutos ļoti nogurusi.
Viņa vienmēr no manis pieprasīja patiesību un nekad neticēja tai. Toties ticēja konspirācijas teorijām, stundām varēja stāstīt, ka citi to vien dara kā organizē slepenas sapulces, lai kaitētu viņai un lai iznīcinātu viņas dzīvi. “Man nav citas patiesības, kuru Tev stāstīt,” atbildēju, bet Santa tikai sarkastiski smējās, šķobīja savu mazo, izkrāsoto sejiņu ar pārlieku lielajām ausīm un mēdījas: „Man nav, man nav, oi, oi, oi….” Aizvēru acis, ievilku elpu, un sāku darīt to, pie kā jau biju pieradusi. Es teicu to, ko viņa gribēja dzirdēt.
Aukstasinīgi un pārliecinoši meloju, izmeklēdama vārdus, kuri tika gaidīti un uzskatīti par vienīgo un absolūto taisnību. Pēc kāda laika es jau būšu pieradusi melot, tas sanāks dabiski un nepiespiesti, un tiks izmantots pat atbildot uz vienkāršo “Hei, kā tev iet?”
Šoreiz man sanāca smieklīgi, Santa smējās aizsmakušiem smiekliem piebārstīdama pilnu istabu. Viņu it īpaši uzjautrināja izpušķotais stāsts par to, kā šis atlūzis pirms paspējis kaut ko iesākt ar mani.
„Nu re.” Santa triumfēja. Tās bija viņas uzvaras sekundes. Attiecībās ieguvējs bija tas, kurš bija panācis visvairāk uzvaru. To apzinājusies, viņa izsmēķēja atlikušo cigareti un, ar diviem pirkstiem to nodzēsusi, pārgāja uz cilvēcisko toni: „Samklē sev citu. Tik gudra, bet izvēlas tādus nūģus. Un nopērc man pa ceļam cigaretes, naudu pēc tam atdošu. Labi?”
„Jā, labi.” Es tiesām biju nogurusi.
Šeit viss grozījās ap uzvarām un triumfiem, ap personīgo labumu un izmantošanu. Visi meloja, teica taisnību, ka vienmēr ir melojuši, bet, pat to teikdami, viņi meloja.
Mēma samierināšanās. Dažreiz es pati ienīdu savu gļēvulību un nespēju neko pateikt pretī. Šad tad es neieredzēju sevi vairāk nekā Santu. Citreiz es viņu mīlēju - savā bravūrībā, uzspēlētajā vienkāršībā un tēlotajā vēsumā viņa bija kā jauks, mazs pusaudzis, kurš spurojas pretī visam mīļajam, bet ne jau tas man patika. Mani fascinēja viņas savtīgo nolūku vienkāršība un egoistiskā paredzamība; man patika skatīties, kā viņa cīnās ar saviem dēmoniem, mani uzjautrināja, kā viņa katru nedēļu runāja par citu „ideālo vīrieti”; līdz asarām smīdināja viņas dzērumā izteiktie domu graudi par vīriešu rases iznīcināšanu un kastrēšanu; es smējos par viņas īpašo talantu, cepot kartupeļus, divreiz aizdedzināt dvieli, aizdambēt podu ar tualetes papīru un dzert līdz baltajām pelītēm.

~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~

Sēdēju virtuvē, pīpēju un vēroju, kā viņa gatavo ēst. Viņa kaut ko stāstīja, bet vārdi izbira kaut kur pār lūpām, nenonākot līdz manām ausīm un kropli rāpojot pa netīri brūno linoleju. Es vēroju viņas nervozās rokas ar pārāk īsajiem, apgrauztajiem nagiem; kā tās ar lāpstiņu iemet pannā taukus, rūpīgi izkausē, uzber uz tās pašas pannas gabaliņos sagrieztus ķiplokus, apmaisa. Laikam jau pateica kaut ko smieklīgu, jo es smējos. Viņai bija tas dzirkstošais „you know what I mean” skatiens – tas nozīmēja, ka man jāsmejas vai jāsmaida. Viņa ar rokām lika kartupeļus uz sakarsētās virsmas un pēc tam atkal pielika baltos, cietos taukus. Man šķebināja jau no domas vien par to, cik tur viss būs taukains un pretīgs. Mana mīļā,ciniskā draudzene gatavoja man indi. Šī mazā auguma sarkanmate ar pīrsingiem lūpā un mēlē man gatavoja indi, nepārtraukti vervelējot kaut kādas daily muļķības par krievu dzīšanu uz Krieviju un lētāko alkoholu. Lūpas kustējās, tikai vārdi nenonāca līdz manām ausīm. Es klausījos, kā sprakšķ un cepas taukainā inde, kā aiz loga rūc mašīnas. Mute on. Mute off. Mute on. Vadības pults bija man. Klausīties vai neklausīties - varēju izlemt tikai es, tas deva drošuma un pārākuma sajūtu. Kartupeļi sāka sprakšķēt, un Santa pielika klāt vēl piku baltu, cietu un pretīgu tauku. Man būtu daudzreiz vieglāk sadzīvot ar Santu, ja viņa būtu vīrietis, bet tā vietā viņa ir sieviete. Pie tam, diezgan stulba. Viņa neticēja gravitācijas spēkam, uzskatīja, ka labs krievs ir beigts krievs, un pilnā nopietnībā apgalvoja, ka „alien ant farm” tulkojumā nozīmē „alianses skudru fermeris”. Aizmirsu piebilst vēl vienu stulbuma pazīmi – nenormāli daudz tauku manā indē. Viņa liek par daudz tauku. Tikai skaitīšana līdz trīsdesmit un prātošana par attiecību noderīgumu vienam vai otram mani piespieda palikt sēžam un neaizrādīt savu īgnumu.

~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~

Sēdēju virtuvē, pīpēju un vēroju, kā viņa gatavo ēst. Viņa kaut ko stāstīja, bet vārdi aizplūda gar ausīm un savijās ar dūmiem. Es vēroju viņas nervozās rokas ar pārāk īsajiem, apgrauztajiem nagiem; kā tās ar lāpstiņu iemet pannā taukus, rūpīgi izkausē, uzber uz tās pašas pannas gabaliņos sagrieztus ķiplokus, apmaisa. Laikam jau pateica kaut ko smieklīgu, jo es smējos. Viņai bija tas dzirkstošais „you know what I mean” skatiens – tas nozīmēja, ka man jāsmejas vai jāsmaida. Viņa ar rokām lika kartupeļus uz sakarsētās virsmas un pēc tam atkal pielika baltos, cietos taukus. Man šķebināja jau no domas vien par to, cik tur viss būs taukains un pretīgs. Tāda sirreāla sajūta it kā es vērotu, kā man pagatavo indi. Šī mazā auguma sarkanmate ar pīrsingiem lūpā un mēlē man gatavoja indi, nepārtraukti vervelējot kaut kādas daily muļķības par krievu dzīšanu uz Krieviju un lētāko alkoholu. Lūpas kustējās, tikai vārdi nenonāca līdz manām ausīm. Es klausījos kā sprakšķ un cepas taukainā inde, kā aiz loga rūc mašīnas. Mute on. Mute off. Mute on. Vadības pults bija man. Klausīties vai neklausīties varēju izlemt tikai es – tas deva drošuma un pārākuma sajūtu. Kartupeļi sāka sprakšķēt un Santa pielika klāt vēl piku baltu, cietu un pretīgu tauku.
Šeit viss grozījās ap uzvarām un triumfiem, ap personīgo labumu un izmantošanu. Visi meloja, teica taisnību, ka vienmēr ir melojuši, bet pat to teikdami viņi meloja. Attiecībās ieguvējs bija tas, kurš bija panācis visvairāk uzvaru. Man būtu daudzreiz vieglāk sadzīvot ar Santu, ja viņa būtu vīrietis, bet tā vietā viņa ir sieviete. Pie tam, diezgan stulba. Viņa netic gravitācijas spēkam, uzskata, ka labs krievs ir beigts krievs, un pilnā nopietnībā apgalvo, ka „alien ant farm” tulkojumā nozīmē „alianses skudru ferma”. Aizmirsu piebilst vēl vienu stulbuma pazīmi – nenormāli daudz tauku manā indē. Viņa liek par daudz tauku. Tikai skaitīšana līdz trīsdesmit un prātošana par attiecību noderīgumu vienam vai otram mani piespieda palikt sēžam un neaizrādīt savu īgnumu.