labots

Šī būs tāda maza Edīte, ar nepiedienīgi lielu nosākumu un pārāk īsu iebeigumu, bet ņemiet par labu. :)


Viņš skatījās pa logu un smējās klusi, pārliecinoši, un neviens visā pasaulē, arī ne viņš pats, nevarēja noteikt šo smieklu cēloni. Acis labsajūtā samiedzās, iesākumā klusie smiekli kļuva arvien skaļāki, līdz pārvērtās par nevaldāmu lavīnu, kas parāva līdzi visus sīkumus – galdu, izlietni, tējkannu, krēslu, pat miskastes maisu, kurš jau pāris nedēļas visu aizmirsts mētājās virtuves stūrī. Sienas sagrīļojās, griesti izliecās, saplaisāja, dzeltenīgi baltais apmetums bailēs trīcēdams tiecās pie brūni lakotās grīdas mierinošā drošuma.
Kafijas krūzīte aizlidoja, sašķīda pret grīdu, lauskas pievienojās lavīnai un tika ierautas Nebūtībā, kura šķita esam vienīgā valdniece. Nekas vairs nebija svarīgs.
Vīrietis pielēca kājās, joprojām smiedamies atrāva skapīša durvis, aiz kurām slēpās kādreiz tik pašapmierinātās fajansa bļodiņas. Viena rokas kustība un arī tās atradās pie viņa kājām, veidojot savdabīgu rakstu, kurā noslīka visa pasaules nejūtība un snobiskums. Drīz jau grīdu rotāja visas servīzes ar dumjajām, zilajām rudzupuķītēm maliņās, krūzītes ar trauslajām osiņām, glāzītes un šķīvji, likās, ka tiem jau sen bija lemts tur atrasties. Haoss bija Nebūtības mīļākais. Ar čību paspēris malā lauskas, viņš izsoļoja no virtuves.

Ieslājis istabā, nepūloties kaut ar skatienu pagodināt sievieti, kura ierāvusies dīvāna stūrītī pat neuzdrošinājās skaļāk ieelpoties, viņš piegāja pie loga. Atspieda pieri pret vēso rūti aizvēra acis. Perfekti auksts un gluds stikls. Stingri noteikta sistēma šajā tukšuma bardakā. Ak Dievs, Laiks tā skrien! Ņirgdams slīd caur sastingušiem pirkstiem un neatgriežas atpakaļ.
„Cik ilgi Tu to zini?” viņš iztrieca klusumā caurumu.
„Nevajag..”
Kā viņam riebās šīs asaras, šie žēlabainie šņuksti.
„Cik. Ilgi,” vārdi tika izgrūsti caur sakostiem zobiem, un pirksti nevilšus savilkās dūrēs. “Tu. To. Zini.”
“Gadu.”
Viņš iesmējās un atrāva pieri no stikla ar pāris soļiem jau bija līdzās sievietei un vēroja viņas seju. Tātad tā izskatās mirēji. Ar sarakanām, noraudātām acīm un ādu, trauslu un saburzītu.
„Mīļā...” viņš skumji nopūtās un apskāva raudošo, bezpalīdzīgo radījumu. „Mīļā. Tu man varēji pateikt. Es taču būtu sapratis, mazā.. ai, kādēļ tu man nepateici agrāk...” Rokas aijāja šņukstošo augumu un balss turpināja maigi apklusināt asaru plūdus. „Mīļā....” viņš turpināja, līdz mīļā nomierinājās, viegli trīsot piekļaudamās mierinātāja spēcīgajām rokām. Tad viņš pacēla sievietes zodu augšup un maigi pieskārās pierei. Acis glāstīja viņas ādu. Cik gan pilnīgs ir šis ķermenis! Templis miesiskās mīlestības pielūgšanai. Gluži kā kāda ģeniāla un jukuša arhitekta mākslas darbs – tik silts, tik pilns ar pulsējošu dzīvību, tik.. Apbrīnojot šo matemātiski aprēķināto brīnumu, lūpas noskūsptīja sievietes pieri, un rokas maigi ceļoja no auss ļipiņas līdz atslēgas kaulam, liekot viņas ķermenim saldkaisli notrīcēt un atsaukties uz katru glāstu. Nevainojams mākslas darbs, kuru no iekšpuses saēda nenozīmīgs parazīts. Nedrīkstēja pieļaut, ka tas vēl vairāk sabojā šo baudas nojautās maigi trīcošo ķermeni. Mākslinieki rada savus darbus, lai tie paliktu mūžīgi apbrīnojami, nevis lai…
Rokas, iepriekš tik glāsmaini slīdējušas, tagad satvēra sievietes kaklu un izjuta dzīvību satrauktāk plūstam pa asinsvadiem. Sievietes elpa spēji aizcirtās, un lūpas alkatīgā nesaprātībā sniedzās pēc skūpsta mierinājuma. Šāda priekšspēle viņai vienmēr ir patikusi. Priekšspēle. Nē. Tā ilga jau gadu. Pietiekami. Bija Laiks kam nopietnākam. Rokas sažņaudzās stingrāk. Viņa iegārdzās. Ar nagiem krampjaini ieķērās vīrieša sejā. Acu zīlītes mežonīgi iepletās, iepletās it kā tā varētu uzsūkt kaut kripatu skābekļa. Ķermenis izmisīgi rāvās ārā no slazda. „Mīļā, kuš... kuš.... Mīļā, tu taču.. gribēji būt skaista. Vai ne?” vīrietis dūdoja. Stingrāk sažņaudza rokas. Ar vieglu interesi vēroja, kā viņa upuris beidzot mēģina pretoties nenovēršamajam. Gārdza. Spārdījās. Acis dzīvnieciski ieplestas. Velns, viņa izskatījās tik neglīta! Vīrietis spējā riebumā atlaida rokas. Mazā muļķe, saskrāpējusi viņa seju, sakņupusi mētājās un aprepējušām lūpām skaļi kampa dzīvības eliksīru.

Viņš savukārt nospļāvās uz grīdas un izgāja no istabas. Nekas vairs nebija svarīgs, izņemot mieru, kas dziedēja tukšumu viņa galvā. Viss ir tur, kur tam jābūt – Nebūtībā. Rāmi aizvēris aiz sevis durvis vīrietis aizgāja no mājas un ievilka elpu. Viņš vairs šeit neatgriezīsies.